Foto: no I.Mandži personīgā arhīva
Īstā problēma nav islāms, bet gan musulmaņi. Islāms piedāvā iespēju mainīties, un mums tikai pašiem ir jāsaņem drosme to izdarīt.
Pilns intervijas teksts angļu valodā
Jums laika gaitā „piekarinātas“ dažādas birkas — no radikālliberāles līdz „Osamas bin Ladena ļaunākajam murgam“. Jūs pati sevi saucat par musulmani-refjuzņiku. Ko jūs ar to domājat?
Es tiešām tā sevi kādreiz dēvēju, bet šobrīd pati apzināti attālinos no šī apzīmējuma. Es ar „refjuzņiku“ (no angļu val. refuse – atteikties, atgrūst) nedomāju atteikšanos no islāma, jo esmu ticīga musulmane, bet gan atteikšanos pievienoties robotu armijai jebkura Dieva vārdā, ieskaitot manējo. No visiem apzīmējumiem, ar ko esmu apveltīta, vispirmām kārtām uzskatu sevi par domātāju, kas man ļauj katru dienu „būt ceļā“. Domājot mēs attīstāmies un atgrūžam fundamentālismu, lai no kādas identitātes, ieskaitot mūsu pašu, tas arī neuzmāktos. Savā ceļojumā es virzos uz priekšu — „refjuzņjiks“ nozīmētu, ka es esmu pret kaut ko, savukārt es vēlos būt „par“ — par morālo drosmi, par islāma reformu un neatkarīgu domāšanu. Tāpēc savā darbā es īpaši uzsveru islāma neatkarīgās domas tradīciju, kas pazīstama kā idžtīhad.
Kā sākās Jūsu pašas „ceļojums“ un kurp šobrīd virzās idžtīhad projekts?
Es ceļoju gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sākumā kā bēgle uz Kanādu. Bērnībā papildus valsts vidusskolai, kādās mācās vairums Ziemeļamerikas skolēnu, sestdienās pavadīju garas stundas islāma reliģiskajā skolā — madresā. Tur arī sākās manas problēmas ar islāma mācībām.
Katru nedēļu man stāstīja, ka sievietes ir otršķirīgas būtnes, bet ebreji — blēži. Tas nesaskanēja ar manām personīgajām izjūtām un pieredzi, tāpēc es sāku uzdot jautājumus. Ļoti vienkāršus jautājumus, kas manam skolotājam likās tik nepiedienīgi un kaitinoši, ka kādu dienu četrpadsmit gadu vecumā man nepārprotami lika saprast — vai nu tici, vai arī vācies prom! Starp ticību, meliem un iespēju tikt ārā no šīs saindētās vides es izvēlējos aiziet. Savai mātei es skaidroju, ka nepametu Allāhu, bet gan madresu. Tā ir ļoti liela atšķirība.
Nākošos 20 gadus es islāmu pētīju pati saviem spēkiem publiskajā bibliotēkā. Man ir liels prieks, ka izvēlējos to darīt, jo tieši tad es atklāju savas reliģijas skaistos un pozitīvos aspektus, ko ironiskā kārtā nekad man nebūtu izdevies reliģiskās skolas sprostā. Un es pateicos Dievam par informācijas brīvību. Tā izglāba ne tikai manu ticību islāmam, bet arī padarīja mani par atbildīgu musulmani, aicinot ieklausīties savā sirdsapziņā.
Minēšu vienu piemēru. Tas notika 8 mēnešus pirms 2001.gada 11. septembra. Tolaik es biju populāra Toronto televīzijas raidījuma producente. Kādas nogurdinošas decembra darbdienas beigās pamanīju uz sava galda aploksni, kur iekšā bija avīžraksta izgriezums ar ziņu par septiņpadsmitgadīgu meiteni Nigērijā, kura bija apsūdzēta par seksuālām attiecībām pirms laulībām. Par spīti septiņām liecībām, ka tā ir bijusi izvarošana, vietējās varasiestādes saskaņā ar šariata likumiem piesprieda meitenei simts pletnes cirtienus. Uz avīzes izgriezuma malas ar sarkanu pildspalvu bija rakstīts „Iršada, pastāsti man kādu dienu, kā tu savieno šādu ārprātu ar savu musulmaņu ticību?”. Šo komentāru rakstīja mans priekšnieks.
Mana pirmā reakcija bija dusmas, ka viņš uzdrošinājies apšaubīt manu reliģiju. Vēlāk mana sirdsapziņa lika man mainīt šo noliedzošo attieksmi un atzīt, ka jautājums ir bijis vietā. Es izlēmu, ka jābeidz aizsargāties, jāatver acis un pašai sev jāuzdod svarīgs jautājums: „Kas vēl islāma vārdā šodien tiek nodarīts cilvēktiesībām?”. Tajā brīdī es apzinājos starpību starp identitāti un pašcieņu. Mana musulmanes identitāte lika aizsargāties, bet cilvēciskā pašcieņa lika sajust, ka ir pilnīgi pareizi izrādīt sašutumu par to, ka jaunu sievieti, kas ir nozieguma upuris, islāma tiesa soda kā noziedznieci. Tajā brīdī es sapratu, ka man jāatzīst patiesība, un šī atziņa arī noveda mani līdz grāmatas rakstīšanai.
Savā grāmatā Jūs rakstāt, ka viens no pirmajiem jautājumiem madresas skolotājam bija: „Kāpēc meitenēm nav atļauts vadīt lūgšanu?”. Vai sieviešu tiesības ir savienojamas ar islāma ticību?
Kad es pametu madresu, lai pati pētītu islāmu, es atklāju, ka pravieša Muhameda laikos sieviete vadīja lūgšanas. Madresā par šo faktu mums neviens nestāstīja. Tātad ir bijis precedents, un no tā izriet jautājums, kāpēc mums regulāri stāsta, ka sievietes nevar vadīt lūgšanas? Atbildei nav sakara ar islāmu, tā meklējama arābu kultūras tradīcijā, kas saistīts ar izpratni par godu. Sievietēm ir iestāstīts, ka viņas nedrīkst vadīt jauktu dzimumu lūgšanas, jo šajā procesā, kad vadītājai jānoliecas lūdzēju priekšā, viņas, atvainojiet, dibens tiktu izsliets gaisā, un vīriešiem būtu grūti koncentrēties uz dievvārdiem, jo viņi pievērstu uzmanību sievietes ķermenim.
Mana problēma ar šo argumentu ir tāda, ka tas traktē vīriešus kā bērnus, kas nespēj kontrolēt savu uzvedību. Ja pastāvīgi pret lielu cilvēku grupu — šajā gadījumā pret vīriešiem — izturas kā pret mazgadīgiem un vājiem, tas automātiski viņos rada divas lietas: upura mentalitāti (un tad nav brīnums, ka islāmticīgo vīriešu vidū tik izplatītas izjūtas ir dusmas) un visatļautības apziņu (ja reiz viņi var nesodīti atļauties jebko un nav jābūt atbildīgiem par savu rīcību).
Kamēr mēs, musulmaņi, paši neapzināsimies šo problēmu, ka par godu un reputāciju visa atbildības nasta tiek uzkrauta sievietei, mēs netiksim tuvāk lietas būtībai un atbildei uz jautājumu, kāpēc islāma vārdā notiek tik daudz vardarbības. Tas tikai pierāda, ka īstā problēma nav islāms, bet gan paši musulmaņi. Islāms piedāvā iespēju mainīties, mums pašiem ir jāsaņem drosme to izdarīt.
Pravietis Muhameds uz jautājumu, kas ir reliģija, piedāvāja vienkāršu bet ne vienkāršotu atbildi: „Reliģija ir veids, kā tu izturies pret citiem”. Tas nozīmē, ka būtiska ir nevis reliģijas teorija, bet gan, kā to praktiski pielieto ticīgie. Tās ir labas ziņas, jo apliecina, ka pašu musulmaņu varā ir mainīties un atjaunot humānismu vienā no pasaules cildenākajām reliģijām.
Pārmaiņas ir Jūsu vadītā projekta Idžtīhad galvenais uzdevums. Ko Jūs vēlaties panākt un kādi ir līdzšinējie sasniegumi?
Idžtīhad ir islāma kritiskās domāšanas tradīcija. Mūsdienās, kad burtiska, dogmatiska pieeja islāmam ir tik plaši izplatīta, grūti iedomāties, ka šāda tradīcija varēja pastāvēt. Īstenībā jau no 8. līdz 12. gadsimtam, kad kristietība slīga garīgā tumsā, islāma civilizācija bija pasaules līdere izziņā un kreativitātē. Daudz kas no tā, ko mēs šodien uztveram kā Eiropas sekulārās kultūras vai jūdaisma-kristiešu kultūras produktu, īstenībā ir islāmticīgo radīts. Piemēram, viens no pasaules pirmajiem augstākās izglītības institūtiem 9. gs. Bagdādē, mokas kafija, ģitāras agrīnā versija, pat tik tipiskam spāņu vārdam „olē!” sakne nāk no arābu vārda „Allah”. Es to pieminu tāpēc, ka mūsdienās ļoti viegli iedomāties, ka islāms un rietumi ir pastāvīgi pretinieki, kamēr vēsture liecina par islāma nozīmīgo lomu Eiropas renesansē un ilustrē islāma un rietumu savstarpējo sadarbību, ko nevajadzētu ignorēt.
Tā mēs nonākam pie idžtīhad un es ticu, ka šo tradīciju vislabāk spēs atdzīvināt vispirmām kārtām tieši tie musulmaņi, kas dzīvo Rietumos, jo viņiem ir privilēģija izbaudīt vērtīgo brīvību domāt, izaicināt un tikt izaicinātiem, nebaidoties no represijām. Tā ir dārga dāvana, kuru izmantojot, es un grupa uz reformām noskaņotu musulmaņu esam aizsākuši Idžtīhad projektu. Tas ir mēģinājums izveidot iekļaujošu tīklu, kas aptvertu musulmaņu reformistus un nemusulmaņu domubiedrus. Lai arī šo tīklu aizsākām no Ziemeļamerikas un Eiropas, jau šobrīd tā ir globāla iniciatīva ar nodaļām Ammanā, Džakartā un Rietumu krastā Palestīnā.
Ar ko tad mēs nodarbojamies? Es vēlos sākt ar personisku piemēru. Kad manu grāmatu izdeva angļu valodā, mana e-pasta kastīte pārplūda ar vēstulēm no Tuvo Austrumu musulmaņu jauniešiem ar lūgumiem pēc grāmatas tulkojuma arābu valodā, lai viņi varētu grāmatas idejas apspriest ar draugiem, kas ir izslāpuši pēc atklātas sarunas par islāmu. Sākumā es viņiem rakstīju atbildes ar lūgumu nosaukt vienu arābu izdevēju, kam būtu drosme ko tādu publicēt. Vairums no viņiem atrakstīja, lai es arābu tulkojumu nopublicēju savā interneta mājaslapā, ko tad varētu slepeni lejuplādēt un lasīt zināmā drošībā salīdzinājumā ar risku nēsāt līdzi grāmatas kopiju. Man tas šķita ģeniāls ierosinājums, es tā arī izdarīju, un gada laikā arābu valodas tulkojums ir lejuplādēts vairāk nekā 250 000 reižu. Esmu internetā publicējusi arī tulkojumus urdu un persiešu valodās, kas pusgada laikā katrs lejuplādēti ap 90 000 reižu. Šīs aktivitātes rezultātā esam izveidojuši Idžtīhad projekta datu bāzi reformām noskaņotiem musulmaņiem, kuri paši organizē dažādas akcijas, piemēram, veido videomateriālus par nepieciešamību musulmaņiem uzstāties pret genocīdu Dārfūrā vai rīko grāmatu klubiņus, lai apspriestu grāmatas par ebreju, musulmaņu un kristiešu līdzāspastāvēšanas vēsturi.
Nākotnē Idžtīhad projektā plānojam rīkot globālu eseju konkursu, kur balvu fondā būs stipendijas izglītības turpināšanai un labākie darbi tiks publicēti vadošos starptautiskajos laikrakstos, lai vēstījums par kritiskās domas atdzimšanu islāmā sasniegtu arī nemusulmaņus.
Kāda bijusi politisko līderu reakcija uz Idžtīhad projektu un kādu lomu politiķi varētu spēlēt Jūsu misijas sasniegšanā?
Politiķu līdzīgi kā žurnālistu un sabiedrības pārstāvjiem reakcija ir pretrunīga. No vienas puses, viņi (nemusulmaņi) ir skeptiski un uzskata, ka musulmaņiem ir jāmainās. Kad es stāstu par Idžtīhad projektu, kas jau notiek ar mērķi veicināt reformas, pirmā reakcija bieži vien ir „nekas jau tāpat nemainīsies, kam gan tas viss”. Esmu sapratusi, ka dusmīgi un dogmatiski musulmaņi ir tikai daļa no problēmas, otra daļa ir pesimistiski vai pat ciniski noskaņoti nemusulmaņi, kam liekas, ka cerība ir zudusi. Mēs viņus cenšamies pārliecināt par pretējo.
Esam saņēmuši pozitīvu reakciju no visa politiskā spektra, ieskaitot liberāldemokrātus, kas šo iniciatīvu visnotaļ atbalsta. Neieslīgstot detaļās, vēlējos pieminēt, ka vairāki ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu rīkotāji no Demokrātu nometnes ir aicinājuši mani uz sarunām par jaunu ārpolitikas vīziju, kas atzītu ne tikai radikālā islāma draudus drošībai, bet arī universālajām cilvēktiesībām, vienlaikus integrējot musulmaņus veidā, kas ir cieņpilns pret islāmu. Jau pats fakts, ka viņi apsver ASV ārpolitikas izmaiņas virzienā, kas respektē reliģiju, bet nenoliedz problēmu, ir iemesls cerībai.
Musulmaņu kopienas un valdības ir vairākkārt vērsušās pret saviem līdzpilsoņiem par to, ka tie ir atklāti runājuši par dzīvi un problēmām mūsdienu islāmticīgo sabiedrībā. Šķiet, ka daļa musulmaņu vēlas nošaut ziņnesi vārda tiešā nozīmē. Kāpēc viņi baidās, ka pasaule sadzirdēs vēstījumu?
Viņi tik tiešām baidās, ka pasaule sadzirdēs vēstījumu. Viens no iemesliem, kāpēc viņi tik ļoti baidās arī no paša vēstījuma, ir gadu simtos islāmā kultivēts pieņēmums, ko nozīmē būt skaidram, jeb tīram. Es to ilustrēšu ar personisku piemēru. Mana māte aizgāja uz mošeju divas nedēļas pēc tam, kad manu grāmatu pirmoreiz izdeva Kanādā. Viņa sagaidīja kritiku, un to viņa arī dabūja. Imams savā sprediķī pasludināja mani par lielāku noziedznieci nekā Osama bin Ladens. Garīdznieks skaidroja, ka mana grāmata ir izraisījusi lielākas debates musulmaņu pasaulē nekā jebkāds terorisms, kurā apsūdzēts bin Ladens. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās absurdi, bet musulmaņi imama vārdos saskata loģiku, proti, diskusijas ir kaut kas nevēlams, jo ir pieņēmums, ka diskusijas rada šķelšanos, kas vājina ummah jeb globālās musulmaņu kopienas vienotību, un tas, savukārt, padara kopienu neaizsargātu no rietumu uzbrukuma. Tātad debate ir izskaužama.
Mēs, musulmaņu un nemusulmaņu liberāldemokrāti, meklējam skaidrojumu Pravieša Muhameda vārdos, kas vēsta, ka viedokļu dažādība ir Dieva žēlastība. Pravietis atgādina, ka, atzīstot Dieva absolūto autoritāti, mēs uz zemes nedrīkstam „spēlēt Dievu” un mums jāatzīst savu zināšanu robežas. Mēs mēdzam kļūdīties, tāpēc, kamēr vien esam uz zemes, mums jārunā vienam ar otru, jāapmainās ar idejām un jāstrādā kopā, lai nonāktu pie secinājumiem. Bet mums jābūt pieticīgiem savās atziņās, atzīstot, ka vienīgi Dievs piedāvā īsto risinājumu.
Islāma garīdznieki ir uzņēmušies spēlēt Dievu, un viņiem debate nozīmē šķelšanos, šķelšanās ir ķecerība, tātad katrs, kurš aizsāk debati, kļūst par noziedznieku. Kā noziedznieks tu saprotamā kārtā esi pakļauts visstingrākajam sodam, ieskaitot nāvessodu. Skatoties patiesībai acīs, man jāatzīst, ka, pateicoties manam kaislīgajam atbalstam Idžtīhad projektam, es saņemu daudz nāves draudu, tajā skaitā Toronto — pilsētā, ko ANO pasludinājusi par daudzveidīgāko un kosmopolītiskāko pilsētu pasaulē.
Runājot par kosmopolītiskām pilsētām — Jūsu grāmata ir publicēta 26 valstīs, tajā skaitā Pakistānā, Indijā un Lībijā, un Jūs šobrīd ar izdevēju apspriežat to publicēt Indonēzijā – valstī ar lielāko musulmaņu skaitu pasaulē. Tajā pašā laikā grāmatas izdošana ir atteikta Turcijā, kas ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. No kā viņi baidās?
Divi izdevēji Turcijā sākumā piekrita manu grāmatu drukāt, bet pēdējā brīdi atteica. Pirmais atteica, jo uzstāja uz pārāk apjomīgu teksta cenzūru, bet otrs — jo baidījās no islāmistu sacelšanās un sekojošas pret sevi vērstas vardarbības. Tātad pat musulmaņu pasaules vienīgajā funkcionējošā sekulārajā republikā ir jūtama dogmatiskas attieksmes draudu klātbūtne.
Nobeidzot mūsu sarunu, pastāstiet lūdzu, par ko ir Jūsu filma „Ticība bez bailēm” (Faith Without Fear)?
Filma ir grāmatas turpinājums. Tā ir par manu ceļojumu, kurā es mēģinu savienot islāmu ar cilvēktiesībām un apziņas brīvību. Filma uzsver, ka Islāms sākās kā tiesiska reliģija, un kā tas ir ticis sabojāts par baiļu ideoloģiju. Un ne jau Amerika, Izraēla vai MTV pie tā vainojamas, tie esam mēs — musulmaņi, tāpēc mums pašiem jāuzņemas atbildība par islāma atjaunošanu, atdzīvinot idžtīhad. Citējot skaistu vārsmu, Dievs nemainīs cilvēku apstākļus, līdz viņi paši nemainīsies savā būtībā.
Atļaujiet man citēt vēl vienu Korāna vārsmu, kas ir medaļas otra puse: „Ticīgie, rīkojieties taisnīgi un esiet patiesi Dieva priekšā, arī ja jāvēršas pret sevi, savu ģimeni vai vecākiem.” Šis ir aicinājums pēc patiesības neatkarīgi no tā, pret ko tā vēršas. Klausot šim aicinājumam un uzņemoties atbildību par islāma mūsdienu problēmām, nedrīkst satraukties, kā spalvas tu uzbužināsi, bet pret varu jāvēršas ar patiesību. Es to daru miermīlīgā ceļā, neuzspiežot nevienam savu viedokli, nemaz nerunājot par nāves draudiem, un es uzskatu, ka izpildu ticīga musulmaņa pienākumu. Man tas nozīmē, ka Islāms un atvērtība ir savienojami.
Es ar prieku pieņemu atbalstu no nemusulmaņiem — arī šeit, Latvijā, — pievienoties manam ceļojumam, jo galu galā mums taču jābūt kopā. Ja musulmaņu reformisti nesaņemtu atbalstu citur pasaulē, viskonservatīvākajiem islāma kopienas elementiem būtu atļauja uzurpēt vienīgo „īsto” balsi. Kad mēs saņemam globālu atbalstu, konservatīvie musulmaņi ir spiesti rēķināties ar daudzām citām balsīm, kam arī ir nozīme, viņi nevar vienkārši sagrābt leģitimitāti, viņiem par to ir jācīnās ar šīs pasaules iršadām mandži.
Iršada Mandži viesojās Rīgā ar Sorosa fonda-Latvija un Eiropas demokrātijas fonda atbalstu, lai demonstrētu savu dokumentālo filmu „Ticība bez bailēm”. Saruna ar viņu notika 2007. gada 6. septembrī.