2005. gada 30. septembrī, RīgāRīko: Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas sekretariāts (ĪUMSILS)
Manuprāt, šodien manā vietā vajadzētu runāt ziedot.lv pārstāvjiem, jo tieši viņu kompetencē ir filantropijas veicināšana Latvijā kā organizācijas mērķis.
Runājot par NVO pārreģistrāciju, man šķiet, ka nekādas nepareizas lietas nav notikušas. Tā rit savu gaitu, šobrīd vairāk nekā 2000 organizācijas ir pārreģistrējušās. Apmēram 250 organizācijas no tām ir nodibinājumi, kas darbojas kā fondi, un tas varbūt ir arī tāpēc, ka Biedrību un nodibinājumu likumā viena no lielākajām neskaidrībām, kas cilvēkiem radās, bija tieši atšķirība starp biedrību un nodibinājumu. Biedrība ir organizācija, kas veidojas uz biedrošanās pamata, un nodibinājums – tā ir organizācija, kurai ir kaut kāds kapitāls, kuru tie vēlas ieguldīt savu mērķu sasniegšanā.
Galvenais iemesls, kāpēc organizācijas bija motivētas veikt pārreģistrāciju, ir minēts organizācijas likumīgās darbības turpināšana. Tātad kā pirmais iemesls, kāpēc cilvēki vēlas pārreģistrēt vai turpināt savas organizācijas darbību, nav minēta organizācijas mērķu sasniegšana. Tas nozīmē, ka visā filozofijā par to, kāpēc pastāv šādas organizācijas, ir kaut kāda problēma. Organizācijai nav jādarbojas tikai tāpēc, lai tā darbotos, lai būtu darbinieki un kaut kāda institucionāla forma, bet organizācija ir dibināta, cerams, kādu noteiktu mērķu sasniegšanai. Tas arī ir pierādījies, ka cilvēki labprātāk izvēlas ziedot kādam taustāmam, redzamam projektam.
Saistībā ar pārreģistrāciju mēs arī jautājām, ko vajadzētu mainīt Biedrību un nodibinājumu likumā. Kā viens no mīnusiem tika pieminēts tas, ka nav skaidri definēts, kāda varētu būt biedrību finansēšanas kārtība, vai biedrības vispār drīkst piesaistīt ziedojumus no privātpersonām un iestādēm? Te ir jautājums, vai cilvēki saprot to, ka finanšu piesaistīšana ir līdzeklis organizācijas mērķu sasniegšanai. Manuprāt, tāds jautājums nevarētu rasties, ja būtu skaidra izpratne, kāpēc organizācija ir dibināta. Manuprāt, Latvijā skaidri definēt šo mērķi apgrūtina tas, ka nepastāv NVO klasifikācija. Tas nozīmē, ka mēs paši ar šo sistēmu esam ļāvuši mērķiem būt diezgan izplūdušiem, minēt ļoti plašus mērķus, zem kuriem apakšā varētu būt jebkas. Būtu vajadzīga klasifikācija, lai būtu skaidra mērķu izpratne.
Ir arī dažādi, tīri tehniski iemesli, kāpēc organizācijas nav veikušas pārreģistrāciju, piemēram, internets – daudzas organizācijas to ir minējušas kā iemeslu, kāpēc viņas nav veikušas pārreģistrāciju, jo nav ieguvušas savlaicīgi informāciju. Lai to risinātu, jau gada sākumā ar sabiedriskā labuma statusa likuma stāšanos spēkā tika veiktas informatīvās kampaņas, tika izveidota īpaša mājas lapa ar atbalstu no Integrācijas ministrijas – http://www.sls.org.lv. Šķiet, ka mēs Rīgā slīkstam informācijā, bet visa pārējā Latvija nav tik informēta, cik vajadzētu. Liekas, ka ir pienācis laiks rast cita veida metodes.
Ja nemaldos, jau pirms 4 gadiem NVO forumos kopā ar uzņēmējiem, NVO un valsts pārstāvjiem tika diskutēts, kā varētu veicināt filantropiju. Šodien mēs sēžam šeit un arī meklējam atbildes. Mans novēlējums NVO būtu tāds – ja ir skaidri mērķi un vēlme savu mērķi sasniegt, tad nekautrēties, atmest tādus aizspriedumus kā “es esmu kā profesionāls ubags”, bet tiešām sekot mērķim. Domāju, ka tas arī palīdzēs uzņēmējiem skaidrāk saprast, kam viņi patiesībā ziedo, jo kultūras maiņa nenozīmē tikai to ziedojumu paprasīt, tas ir arī par to atskaitīties un parādīt, ka tas kalpojis kāda mērķa sasniegšanai.