Vietā, kur 18.novembrī tika proklamēta demokrātiskā Latvijas Republika, tagad rullē vadonis. Liepiņa un Dimitera tingeltangelis par cilvēku Ulmani, kas savām rokām nožņaudza valsts pirmsākumos paša aizstāvēto 18.novembra Republiku un ieviesa autoritāro režīmu. Par cilvēku, kurš ar savu kultu apdullināja un apstulbināja Latvijas tautu un sagatavoja tik ērtu ceļu tālāk jau Staļina totalitārismam.
Mēs, Latvijas iedzīvotāji, neko neesam mācījušies no šaušalīgās un asiņainās 20.gadsimta vēstures. Mēs jau esam aizmirsuši, ka vēl tikai pagājušajā gadsimtā vadoņi iznīcināja cilvēkus tikai tāpēc, ka tie viņiem bija neērti. Mans Fīrer! Mans Vadoni! Mūsu Tautu tēv! Tie nosaukumi vadoņiem ir bijuši dažādākie. Vadoņi jau paši ir pateikuši, kā viņus dēvēt. Cik godbijīgi pret viņiem izturēties. Bet būtība no tā nemainās. Tiklīdz parādās Viens Pārcilvēciskais, pārējie paliek zemāki par zāli un klusāki par ūdeni. Jo vadonim ir vajadzīgs fons, uz kura izcelties, nevis personības, ar kurām, kopīgi diskutējot un argumentēti aizstāvot dažādos viedokļus, kopā pieņemt lēmumus.
Izklausās ideālistiski? Jā, varbūt. Nekaunos no ideālisma. Nekaunos no principialitātes. Un neesmu ar mieru līst uz vēdera kāda „vadoņa” priekšā. Jo vērtība ir nevis vadonis, bet vērtība esmu es un visi pārējie, kas dzīvo šajā valstī un šajā pasaulē. Un vadonis nenoteiks, kas esmu es un kādai man jābūt.
Un mani satrauc, patiesi satrauc tas, ka cilvēki ceļas kājās Liepiņa falšās himnas laikā. Mani satrauc tas, ka cilvēki uzsauc „bravo” idejai par demokrātijas nokaušanu un autoritārisma atdzimšanu. Un mani satrauc tas, ka Latvijā tik maz balsu iebilst un kliedz pretī vadonisma idejai. Ka pat politiķi jūtas apmierināti un teātrī smaidīgi klapē plaukstas. Jā, liela daļa no viņiem jau ir pieradusi, ka viņus vada partiju „tēvi”. Liela daļa ir pieradusi būt tikai balsojamās mašīnas, būt skrūves bez savām domām, sava viedokļa, bez spējas cīnīties par savu viedokli. Un gan padomju laika, gan arī tagadējā izglītības sistēma jau nemāca domāt patstāvīgi un diskutēt, aizstāvēt savu pārliecību. Jā, ir skolotāji, kas rosina mācīties domāt, bet kopumā Latvijas izglītības sistēma ir uzbūvēta tieši tā, lai atražotu tieši tādus jauniešus, kādi ir vajadzīgi vadonismam, — bez izpratnes par pamatvērtībām, bez cieņas pret cilvēkiem.
Tieši cieņa pret cilvēkiem ir viena no pamatlietām, uz kuras balstās sabiedrība un valsts. Un tieši tās mums šeit, Latvijā, trūkst. Ja mēs redzam, ka amatpersonas neciena mūs, tad kāpēc gan mums jāciena lēmumu pieņēmēji? Un tad kāpēc gan mums jāciena kolēģis un kaimiņš? Varam rullēt tāpat vien. Kā pieraduši. Ar to mantojumu, ko esam saņēmuši no visiem iepriekšējiem vadonisma režīmiem, ko esam piedzīvojuši. Vadonismā nav cieņas pret cilvēku, bet ir tikai pakļaušanās vadonim, ko viņš publiski sauc par cieņas izrādīšanu, pašam labi zinot, ka tā ir nevis cieņa, bet bailes. Ja „necienīsi”, tevi nošaus.
Zigmars Liepiņš un Kaspars Dimiters var arī necienīt demokrātiju. Bet, manuprāt, Ojāram Rubenim, kurš katru dienu darba stundas pavada namā, kurā tika proklamēta demokrātiskā Latvijas valsts, gan vajadzēja aizdomāties, ko viņš piedāvā skatītājiem. Bezgaumības iemiesojums teātra žurkas Kornēlijas paskatā uz Vadoņa fona ir vien bērna šļupsti. Kamēr Kornēlija tikai laikam jau apsmej notiekošo, tikmēr Vadonis nepārprotami aicina nožņaugt demokrātiju vēlreiz.
Vakar pirmizrādē tukša esot palikusi Valda Zatlera vieta. Bet viņam bija iespēja. Iespēja atnākt un palikt sēžot laikā, kad visi Liepiņa un Dimitera „daiļdarba” apdullinātie ļaudis ceļas kājās. Tas būtu spēcīgs valsts pirmās amatpersonas žests un signāls — mums tomēr ir svarīga demokrātija. Un tomēr Zatlers kā parasti neizmantoja iespēju paust pamatvērtības aizstāvošu viedokli. Tiesa, no cilvēka, kas prasti iebīdīts pirmās amatpersonas krēslā, šādu domas lidojumu es patiesībā arī nemaz necerētu sagaidīt, bet zinu, ka viņa kancelejā ir vismaz viens cilvēks, kas saprot demokrātijas vērtību. Taču laikam arī šim vienam cilvēkam signāla raidīšana tautai nešķiet tik svarīga, lai iespringtu un pārliecinātu Valdi.
Tas, kāpēc Liepiņš un Dimiters tieši tagad — krīzes laikā — ir izšķīrušies tautu pārliecināt par vadoņa nepieciešamību, lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Viņi ar Vadoni, visticamāk, labi nopelnīs. (Un cerams, ka Dimiters kādu laiku vairs bezkaunīgi neprasīs, lai valsts viņu materiāli atbalsta tāpēc, ka viņa māte ir bijusi laba aktrise.) Jā, un labi nopelnīs teātris, un aktieriem būs darbs un maize. Vadonisma režīmos jau arī ir pats minimālais — i darbs, i maize. Un tam klāt vēl bonusā nebrīve, bailes, cietumi, slepkavošanas.
Pēc vadonisma triumfa Nacionālajā teātrī man arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka šī tauta nav pelnījusi neko citu kā vien vadoni. Kādu, kas to pakļauj un aizved iznīcībā. Jo mēs no vēstures diemžēl nemācāmies itin neko. Jo laikam jau par maz tomēr vēl esam nīcināti. Vajag vēl. Bravo! Pieprasām piedevas!