Foto: Leonard John Matthews
Satversme šajos gados ir apaugusi ar apjomīgu konstitucionālo tradīciju, tiesību zinātņu atziņu un Satversmes tiesas sniegto interpretāciju kārtu. Jauna konstitūcija nozīmētu, ka viss jāsāk no jauna.
Pavisam nesen — 15.februārī — Latvijas Republikas Satversmei apritēja deviņdesmit gadi. 1922. gada 15.februārī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Satversmi, kas ar pietiekami minimāliem pārveidojumiem vēl joprojām noteic Latvijas valsts vērtības, cilvēka un valsts savstarpējās attiecības, kā arī valsts pārvaldīšanas kārtību.[ 1 ]
Satversmes izstrādāšanai Latvijas Satversmes sapulce veltīja daudz laika un rūpības, jo konstitūcijas teksts tika apspriests, slīpēts un diskutēts teju divus gadus — sākumā speciāli šim mērķim izveidotajā Satversmes komisijā un tās apakškomisijās, pēc tam — Latvijas Satversmes sapulces kopsēdēs. Satversmes pieņemšana jaunajai valstij bija nozīmīgs sasniegums un valstiskuma nostiprināšanas simbols. Ne velti Latvijas Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns Satversmes izstrādāšanas darbu tēlaini pielīdzināja jaunas Daugavas rakšanai: „Lieta, par ko mēs runājam, ir pārāk nopietna. Mēs jaunajai Latvijas dzīvei gribam noteikt gultni, no tās daudz kas atkarāsies tālākā gaitā. Varbūt ne viss, kā tika teikts, jo pārgrozības nāks drīzāk, nekā mēs to domājam; bet tomēr pārgrozības, kas nāktu, norisinātos normālā gultnē daudz mierīgāk un vestu mūs pie mērķa daudz ašāk. Mēs stāvam, kā teic, pie jaunas Daugavas rakšanas.”[ 2 ]
Dažos beidzamajos gados Satversmes grozīšana un labošana ir kļuvusi par modes lietu. Dažkārt pat grūti saskaitīt, cik daudzi un dažādi Satversmes grozījumu projekti vienlaikus tiek apspriesti Saeimā vai tiek lemti tautas nobalsošanās. Tāpat iepriekšējā Valsts prezidenta Valda Zatlera (tagad — ZRP) kadence aizvadīta Satversmes modernizācijas zīmē.[ 3 ] Savukārt Satversmes deviņdesmitgades nedēļā Satversmes reformu tematu turpināja pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņa paziņojums par jaunas Satversmes nepieciešamību izpelnījies plašu sabiedrības uzmanību un, šķiet, iezīmē jaunus ceļus Satversmes pilnveidošanā.
Hronoloģija
2012. gada 8. februārī Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka Latvijai dažu tuvāko gadu laikā ir jāizstrādā jauna Satversme, kas atbilstu mūsdienu situācijai. Viņš arī norādīja, ka būtu gatavs uzņemties iniciatīvu Satversmes reformas virzīšanā, lai tā noslēgtos līdz jaunās Saeimas sanākšanai.[ 4 ] Šis paziņojums izpelnījās plašu rezonansi, ņemot vērā, ka tika paziņots arī plānotais Satversmes reformas pabeigšanas laiks, proti, 12. Saeimai savu darbu vajadzētu uzsākt ar jaunu konstitūciju.
Mazliet pēcāk Rīgas pils darīja zināmu izvērstāku jaunās Satversmes nepieciešamības pamatojumu: „Lai globalizācijas apstākļos Latvija spētu pastāvēt un attīstīties ne vien ekonomiski, bet arī politiski, ir nepieciešamas kvalitatīvas izmaiņas valsts pārvaldes modelī. Izmaiņām jāveicina atbildība un jānodrošina skaidrāks atbildības sadalījums starp varas atzariem, kā arī jānodrošina lēmumu pieņemšana iedzīvotājam vistuvākajā līmenī, tādējādi padarot kompaktāku valsts pārvaldi. Arī gaidāmais referendums, valstī samilzušās sociālās un ekonomiskās problēmas ir apliecinājums šādu izmaiņu nepieciešamībai.”[ 5 ] Tajā pašā laikā prezidents atzīst, ka „pilnīgi jauna Satversme nav pašmērķis” un „likumdošanas izmaiņas nenotiek nekavējoties un tās nesagatavo viens cilvēks vai viena institūcija. Valsts prezidentam arī nebūtu atbilstoši sniegt konkrētu Satversmes pantu redakcijas un formulēt konkrētas juridiskās konstrukcijas”.[ 6 ]
Pēc šiem paziņojumiem Valsts prezidents izmantoja iespēju Helsinkos tikties ar Ungārijas prezidentu Pālu Šmitu, lai pārrunātu jaunās Ungārijas Konstitūcijas tapšanas gaitu un tās atbilstību Ungārijas interesēm un attīstības iecerēm.[ 7 ] Satversmes jubilejas dienā Andris Bērziņš jau iezīmēja pietiekami skaidru Satversmes pilnveidošanas priekšlikumu apspriešanas gaitu.[ 8 ] Savukārt paziņojumā pēc tautas nobalsošanas atkārtoti uzsvēra konstitucionālās reformas nepieciešamību: „Šobrīd ir pienācis laiks nopietnai diskusijai par konstitūcijas pamatu nostiprināšanu un varas modeļa maiņām ar vienu vienīgu mērķi — padarīt Latvijas valsti stiprāku un pēc iespējas nodrošināties pret jebkādiem valsts pamatu apdraudējumiem nākotnē”.[ 9 ]
Lai arī citi politiķi un konstitucionālo tiesību eksperti ir apšaubījuši jaunas konstitūcijas izstrādāšanas nepieciešamību, izskatās, ka konstitucionālā reforma atrodas Rīgas pils dienaskārtībā un ar katru dienu iegūst arvien skaidrākas aprises.[ 10 ]
Kad raksta jaunas konstitūcijas
Demokrātiskās tiesiskās valstīs konstitūcija ir viens no nozīmīgākajiem valstiskuma simboliem. Kā norādījis profesors Ringolds Balodis: „Latvijas Republikas Satversme ir ne tikai valsts pamatlikums — tā ir arī būtisks nacionālās identitātes elements līdzās sarkanbaltsarkanajam karogam, Latvijas kontūrai, auseklītim, Doma baznīcai [..] Satversme, par spīti laikam, mūs vieno ar tiem vīriem un sievām, kas pirms 90 gadiem pieņēma šo dokumentu.”[ 11 ] Tādēļ dažādās valstīs ir bijusi tendence nodrošināt konstitūcijas nemainību un stabilitāti: „Rakstīto konstitūciju gribēja padarīt par negrozāmu, par derīgu uz mūžīgiem laikiem. Francijā lika priekšā pieņemt satversmes likuma absolūtu negrozāmību. [..] kāds deputāts nāca ar priekšlikumu sodīt ikvienu ar nāves sodu, kas iedrošinātos ierosināt šīs satversmes grozīšanu.”[ 12 ]
Konstitucionālo tiesību teorijā ir atzīts, ka konstitūcijas stabilitāte ir sabiedrības pēctecības galvenais noteikums un pamatgarantija.[ 13 ] Jau Latvijas Satversmes sapulces debatēs izskanēja aicinājums nodrošināt Satversmes stabilitāti. Arveds Bergs savā runā akcentēja: „Bieži Satversmes grozījumi nav vēlami, jo Satversmei ir jābūt kaut kam cietam un noteiktam, kas pēc iespējas maz tiek grozīts. [..] Mūsu interesēs ir uzturēt stabilitāti un pēc iespējas attiecībā uz Satversmes likumu izsargāties no pārgrozījumiem.”[ 14 ] Tomēr reti kurās valstīs mūsdienās ir spēkā tās konstitūcijas, kas pieņemtas kā pašas pirmās. Piemēram, gandrīz visās Eiropas Savienības (ES) valstīs ir spēkā konstitūcijas, kas lielākoties pieņemtas pēc Otrā pasaules kara. Latvija ar savu deviņdesmitgadīgo Satversmi šajā kontekstā ir spilgts izņēmums.
Jaunas konstitūcijas pieņemšana gandrīz ikvienā valstī visbiežāk ir nozīmīgs politisks lēmums, kuram ir dziļa simboliska nozīme. Pirms vairāk nekā desmit gadiem toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume (TB/LNNK) precīzi formulēja šo ideju: „Jauna konstitūcija zināmā mērā ir iepriekšējās politiskās sistēmas noliegums.”[ 15 ] Tiesību teorijā ir atzīts, ka jēdzienu „jauna konstitūcija” parasti lieto gadījumos, kad politiskajā sistēmā noticis radikāls lūzums un ar konstitucionālo reformu notiek mēģinājums distancēties no iepriekšējā režīma.[ 16 ]
Iepriekšējās valsts iekārtas noliegums visbiežāk iezīmējas gadījumos, kad varu iegūst citi politiskie spēki, kas valsts attīstību redz radikāli atšķirīgā politiskajā režīmā. Piemēram, starpkaru periodā dažādās Eiropas valstīs pie varas nākušie autoritārie režīmi atcēla iepriekšējās konstitūcijas un visbiežāk veica radikālas konstitucionālās reformas, lai nodrošinātu valsts pārvaldīšanu atbilstoši savai ideoloģijai. Arī Kārlis Ulmanis pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma solīja jaunu Satversmi, kas nodrošinātu Latvijas uzplaukumu un pienācīgu valsts pārvaldīšanu.[ 17 ]
Tāpat pēc autoritāro režīmu sabrukumiem Eiropas valstis parasti izstrādāja jaunas konstitūcijas, kurās atteicās no iepriekšējo režīmu ideoloģijas un politiskās prakses, tiecoties nodrošināt, lai viņu valstīs tas nekad neatkārtotos. Lielāko daļu spēkā esošo Eiropas valstu konstitūciju var lasīt baiļu kontekstā, jo profesors Andrašs Šajo precīzi piefiksējis, ka tās rakstītas aiz bailēm, ka pagātne var atkārtoties, un ar mērķi to nekad vairs nepieļaut.[ 18 ]
Droši vien visprecīzāk iepriekšējo režīmu noliegums un pagātnes bailes jaušamas Austrumeiropas valstu konstitūcijās, kas izstrādātas aizvadītā gadsimta beigās pēc sociālistisko sistēmu sabrukuma. Arī Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas bija iecerēta apjomīga konstitucionālā jaunrade — Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 7. punkts paredzēja „izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim”.[ 19 ]
Dažkārt jaunas konstitūcijas rakstītas pēc smagām politiskām krīzēm, lai simboliski pārvarētu iepriekšējās problēmas un aizsāktu jaunu valstiskuma posmu. Šajā ziņā Eiropā pamanāmākais piemērs droši vien ir Francija, kura politiskos satricinājumus ierasti risina ar jaunas konstitūcijas pieņemšanu.[ 20 ] Savukārt tikai pavisam reti valstis izšķiras par jaunas konstitūcijas pieņemšanu politiski stabilos apstākļos. Taču arī šajos gadījumos parasti konstitucionālajai reformai ir kāda simboliska jēga. Piemēram, Somija un Šveice izšķīrās par jaunu konstitūciju pieņemšanu, lai jaunajā tūkstošgadē ieietu ar jaunām konstitūcijām.
Vai jābūt jaunai Satversmei
Latvijā jau vairākkārt ir izskanējuši aicinājumi veikt konstitucionālo revīziju un pieņemt jaunu konstitūciju. Īsi pēc neatkarības atjaunošanas dominēja viedoklis, ka nepieciešams rakstīt jaunu konstitūciju. Tomēr laika gaitā izrādījās, ka „šī Eiropas mērogā vidēja „vecuma” Satversme (daudzās valstīs šodien darbojas vēl vecākas satversmes) ir pilnīgi brīva no padomiskās tiesiskās un politiskās domāšanas ietekmes un šodien (es uzsveru — šodien) ir piemērota kā neatkarīgas un demokrātiskas (modernā, ne sociālistiskā nozīmē) valsts pamatlikums.”[ 21 ] Tādēļ 1991. gada 21. augusta konstitucionālajā likumā „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” precīzi izdarīta izvēle par labu Satversmes darbības atjaunošanai, nevis jaunai konstitūcijai.[ 22 ] Toreizējā diskusijā gana būtisks apstāklis bija arī faktam, ka Satversmes darbības atjaunošana apstiprinātu Latvijas Republikas nepārtrauktību (kontinuitāti), proti, jaunas konstitūcijas pieņemšanu varētu mēģināt parādīt kā jaunas valsts dibināšanu, kurai būtu pavisam cits rīcības modelis pilsonības, teritorijas un citos būtiskos jautājumos.
Šobrīd Valsts prezidents piedāvājis Latvijas sabiedrībai atkal pievērst uzmanību jautājumam, vai nav nepieciešami būtiski uzlabojumi konstitucionālajā iekārtā vai pat jauna Satversme. Tajā pašā laikā viņš ļoti precīzi iezīmējis, ka konstitucionālo reformu nevar veikt „viens gudrais”.[ 23 ] Acīmredzot, ir nepieciešama rūpīga diskusija, kurā būtu iesaistāms plašs interesentu loks. Šādā kontekstā pozitīvi vērtējams Valsts prezidenta nosacījums, ka Satversmes uzlabošanas apspriešana nevar būt „ierobežotam cilvēku skaitam pieejams forums”.[ 24 ] Atzinību pelnījis arī Andra Bērziņa rosinājums šos jautājumus apspriest bez steigas un laika limitiem, rūpīgi vērtējot katru priekšlikumu un skatot tos gana plašā kontekstā.[ 25 ] Tāpat pietiekami perspektīvs nozīmīgai konstitucionālajai diskusijai šķiet piedāvātais formāts, proti, konstitucionālās reformas apspriešana divos posmos. Pirmkārt, veidojot „kompaktu” ekspertu grupu problēmu apspriešanai un priekšlikumu izstrādei.[ 26 ] Otrkārt, ekspertu grupas idejas un priekšlikumus apspriežot Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā.[ 27 ] Kopumā šāds formāts varētu nodrošināt Latvijas valstij nozīmīgu konstitucionālo diskusiju, jo jautājumu, kas varētu būt apspriešanas vērti, pa šiem gadiem sakrājies pietiekami daudz. Un, iespējams, nebūtu slikti pārliecināties, vai tās Latvijas valsts vērtības un principi, kurus Satversmes tēvi pirms deviņdesmit gadiem lika Satversmes pamatos, joprojām ir mūsu sabiedrības kopējās vērtības un principi.
Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka „veca” konstitūcija arī ir vērtība. Konstitūcija nav tikai tās gramatiskais teksts un autoru labie nolūki. Līdztekus tam nozīmīga ir arī Satversmes piemērošanas prakse, tiesību zinātnieku skaidrojumi, konstitucionālās tradīcijas un — jo īpaši — Satversmes tiesas sniegtā Satversmes normu interpretācija. Satversme pa šiem daudzajiem gadiem ir apaugusi ar apjomīgu konstitucionālo tradīciju, tiesību zinātņu atziņu un Satversmes tiesas sniegto interpretāciju kārtu. Tas kopumā nodrošina Satversmes paredzamību un līdzsvarotu konstitucionālās iekārtas evolūciju. Jauna satversme nozīmētu, ka viss ir jāsāk no jauna. Bez šaubām, šādam solim būtu simboliska nozīme, bet paliek jautājums, ko ar to Latvijas valsts vēlētos pateikt un vai zaudējumu nebūtu vairāk.