Pagājušajā nedēļā mēs dzirdējām dažas jaunas idejas, kā izkļūt no ekonomiskās krīzes. Viena no tām nāca no Ilmāra Rimšēviča, kurš teica sekojošo: „Latvija būtu jāvada kā uzņēmums, pārdomāti izšķiroties, ko ražot, kur ieguldīt, kur nē...” Nevaru tam piekrist.

Šobrīd Latvijas ekonomika netiek „vadīta kā uzņēmums”, kas, manuprāt, ir ļoti labi. Tomēr, aptuveni divdesmit gadus atpakaļ, tā tiešām tika vadīta kā uzņēmums. Es runāju par laiku, kad šī bija Latvijas PSR. Padomju Savienībā bija centralizēti plānota ekonomika, kuru ‘Gosplan’ vadīja kā uzņēmumu. Tā ir centralizētās plānošanas būtība: kāda direktoru valde nolemj, ko ražot, kur ieguldīt, kuras ir svarīgākās nozares, utt. Acīmredzot man vajadzēs paskaidrot, kāpēc tā nav laba ideja.

Pirmkārt, ir daudz teorētisku argumentu, kādēļ centralizētā plānošana ir neefektīva. Jebkurā ekonomikas mācību grāmatā ir teikts, ka maksimālā ekonomikas efektivitāte tiek sasniegta tad, kad tādus jautājumus kā „ko ražot”, uztic decentralizētajiem tirgiem, nevis valdībai. Ekonomists Frīdrihs fon Hajeks savā rakstā „Use of Knowledge in Society” paskaidroja, kāpēc decentralizētais tirgus ar cenu mehānismu ir efektīvāks nekā centralizēti plānotā ekonomika. Šis raksts tapa 1945. gadā. Aptuveni tajā pašā laikā Hajeks publicēja arī ietekmīgu grāmatu „The Road to Serfdom”, kurā viņš diezgan precīzi paredzēja sociālisma, Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas ceļus. Es neiedziļināšos viņa argumentu detaļās, bet piebildīšu, ka 1974. gadā Hajeks saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Un tas kaut ko nozīmē.

Jūs neticat ekonomikas teorijām? Tad skatieties uz faktiem! Kā piemēru apskatīsim Koreju, kas 1950. gadā tika sadalīta divās valstīs, viena bija ar staļinistisko, centralizēti plānoto ekonomiku (Ziemeļkoreja), bet otras ekonomika galvenokārt bija balstīta uz tirgus ekonomiku un kapitālismu (Dienvidkoreja). Tagad varam apskatīt šī pusgadsimtu garā eksperimenta rezultātus.

In English here