Eiropas parlaments uzskata, ka jāizvairās no tālākas eskalācijas un jāizmanto visas diplomātiskās iespējas strīdīgo jautājumu risināšanai ar Irānu.
Pirms dažām dienām uzrakstīju rakstu, kurā kritizēju Eiropas Savienības (ES) līdz šim neefektīvo politiku pret Irānu (1). Šī politika oficiāli balstās uz divām takām (twin-track approach) : sankcijas sakarā ar aizdomām, ka Irāna varētu attīstīt kodolieroču programmu, un diplomātija, lai domstarpības atrisinātu miermīlīgā ceļā. Taču šobrīd faktiski spēkā ir tikai sankciju taka: ES pieņēma jaunās sankcijas pret Irānu, aizliedzot tās naftas importu. Savukārt, diplomātijas taka ir atstāta novārtā, jo ES izvirza priekšnoteikumu sarunām, kurš irāņiem nav pieņemams: atteikties no urāna bagātināšanas, uz ko šai valstij ir tiesības saskaņā ar kodolieroču neizplatīšanas līgumu (Non-Proliferation Treaty – NPT). Eiropiešu piesardzība ir saprotama: Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (IAEA) konstatēja vairākas irāņu aktivitātes, kas dod pamatu aizdomām par kodolprogrammas iespējamo eventuālo militāro novirzi. Taču IAEA nav secinājusi, ka šīm aktivitātēm jau ir izteikti militārs raksturs. Tas dod vitāli nepieciešamo laiku diplomātijai, lai kliedētu aizdomas un veicinātu uzticību. ņemot vērā, ka no ASV sagaidīt iniciatīvu Irānas jautājumā prezidenta vēlēšanu gadā būtu nereālistiski, tieši ES varētu uzņemties līderību šajā virzienā.
Taču debatēs Eiropas Parlamentā Briselē 2.februārī ES Augstā pārstāve ārējā un drošības politikā Ketrīna Eštona kārtējo reizi apgalvoja, ka Irānai vispirms jāatsakās no urāna bagātināšanas un tikai tad varētu atsākt sarunas. Sankciju nolūks esot piespiest Irānu šo prasību akceptēt. Bet šķiet, ka tiek aizmirsts, ka diplomātija ir instruments, kā panākt vēlamās izmaiņas pretinieka uzvedībā, nevis balva par labu uzvedību. Irāna neatteiksies no tā, ko uzskata par savām likumīgām tiesībām apmaiņā pret godu sēdēt pie viena galda ar Eštonu. Savukārt, ES nav gatava atteikties no saviem priekšnoteikumiem. Sanāk apburtais loks, kas liedz ES iespēju spēlēt nozīmīgu lomu potenciāli destabilizējoša konflikta novēršanā.
ES ietekmes trūkumu krasi apstiprināja Izraēlas aizsardzības ministra Ehuda Baraka paziņojums, ka militārā operācija pet Irānas kodolobjektiem var būt ne tikai iespējama, bet arī neizbēgama. Paziņojums tika izdarīts tikai dažas dienas pēc ES sankciju pieņemšanas, viens no kuru sludinātiem mērķiem ir tieši novērst militāro konfliktu.
Tikmēr Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju (2), kurā uzsvēra nepieciešamību iedarbināt diplomātijas taku attiecībās ar Irānu. Lai pastiprinātu signālu, sociāl-demokrātu un zaļo frakcijas iesniedza ierosinājumu rezolūcijas tekstam, kas izslēdz militāro risinājumu. Ar 383 balsīm pret 242 ierosinājums tika pieņemts, jo to atbalstīja ne tikai kreisās frakcijas, bet arī liberāļi un ievērojams skaits centriski-labējo politiķu, ieskaitot, piemēram, ietekmīgo Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Elmāru Broku, kas pārstāv Vācijas kristīgi-demokrātisko partiju. No Latvijas eirodeputātiem par ierosinājumu balsoja Sadurskis, Mirskis, Godmanis, Ždanoka un Rubiks, pret – Kalniete, Kariņš, Vaidere un Zīle. Rezolūcija ES valdībām nav saistoša, taču tas ir nepārprotams signāls no Eiropas parlamenta, ka jāizvairās no tālākas eskalācijas un jāizmanto visas diplomātiskās iespējas strīdīgo jautājumu risināšanai ar Irānu.
(1) Irānas konflikta bīstamā eskalācija, http://www.politika.lv/article/iranas-konflikta-bistama-eskalacija
(2) European Parliament resolution of 2 February 2012 on Iran and its nuclear programme, http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2012-0024+0+DOC+XML+V0//EN&language=EN