Foto: E. Rudzītis © AFI

Nevaru pilnībā piekrist apgalvojumam, ka valstī netiek domāts par ilgtermiņa un īstermiņa stratēģiju bērnu un ģimenes interešu aizstāvībai. Šobrīd, pēc ilga pārtraukuma, strādājam, lai nākotnē būtu nodrošinātas tieši bērna vitālās pamattiesības - tādas kā tiesības uz dzīvību un veselīgu attīstību.

Pēdējā gada laikā Latvijā bērnu tiesību aizsardzības jomā paveikts apjomīgs darbs, kas neaprobežojas tikai ar deklaratīviem plāniem.

Adopcijas sistēmas pilnveidošana, atbalsta palielināšana audžuģimenēm, atbalsts viena vecāka ģimenēm, izveidojot uzturlīdzekļu fondu ir īstermiņa mērķi, kas jau īstenoti. Valsts ģimenes politika, ienākuma nodokļa samazināšana ģimenēm ar bērniem, ģimenes valsts pabalsta un bērna kopšanas pabalsta palielināšana ir iniciatīvas, kuru veiksmīgas ieviešanas gadījumā pozitīvās sekas būs redzamas tālākā nākotnē.
2004. gada 3.februārī interneta portālā “politika.lv” publicēts raksts “Kāpēc klibo bērnu tiesību aizsardzība”, kura autores ir Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) juristes. Publikācija satur virkni kritisku apgalvojumu par valsts darbu bērnu tiesību aizsardzībā. Protams, bērnu tiesību aizsardzības jomā vēl daudz darāmā, tomēr problēmas ir aplūkotas no viena skatu punkta, neanalizējot situāciju plašāk, tāpēc vēlos paust savu viedokli gan par padarīto, gan plānoto.

Bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijā vēl nav uzskatāma par nevainojamu. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz vairākiem, manuprāt, pārsteidzīgiem un nepārdomātiem secinājumiem un sniegt savu viedokli par tiem kā politiķe, kas jau gadu vada Saeimas bērnu tiesību aizsardzības apakškomisiju.

Publikācijā apgalvots: “pastāvot visiem elementiem, darbs bērnu tiesību aizsardzībā nav efektīvs – tiesību pārkāpumu skaits arvien pieaug”. Tomēr nav minētas vairākas iniciatīvas, kas pēdējā laikā veiktas vardarbības novēršanai, piemēram:

• izstrādāti priekšlikumi likumdošanai, lai novērstu bērnu atstāšanu bez uzraudzības no vecāku puses;
• uzsākti pilotprojekti par ģimenes atbalsta centru veidošanu pašvaldībās;
• no valsts budžeta piešķirti līdzekļi kampaņai “Nepametīsim nevienu bērnu novārtā”, kā arī krīzes centra “Skalbes” krīzes tālruņa darbībai;
• pats svarīgākais, tiek ieguldīts darbs sabiedrības izglītošanā un informēšanā par vardarbību, tās cēloņiem un sekām.

Jānorāda, ka pārkāpumi bērnu un ģimeņu tiesību jomā (fiziskā vardarbība, seksuālā vardarbība, nevērība u.c.) lielākoties sastāda noziedzības latento daļu. Pēdējos gados strauji pieaug krimināllietu skaits, kas ierosinātas pēc KL 174.panta (Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo). Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka šādu noziegumu skaita pieaugums statistikā norāda tikai uz to, ka vecāki kļūst arvien vardarbīgāki pret saviem bērniem. Jāsecina, ka vardarbība pret bērnu, kas ilgus gadus (un diemžēl, vēl šobrīd) sabiedrības apziņā pastāvējusi kā normāla ģimenes dzīves sastāvdaļa un bērnu audzināšanas metode, beidzot sāk tikt atzīta par noziegumu un valsts iedzīvotāji vairs nevilcinās ziņot par šādiem gadījumiem tiesībsargājošām iestādēm, savukārt tiesībsargājošās iestādes nevairās izmeklēt šādus gadījumus un saukt vainīgos pie atbildības.

Nepamatots ir arī pārmetums par bērnu viedokļu uzklausīšanas pilnīgu pamešanu novārtā. Tā, pēc 2. Latvijas Bērnu Foruma beigām izveidotā bērnu nevalstiskās organizācijas “Latvijas bērnu forums” pārstāvji apmeklēja Saeimu, kur ar viņiem runāja deputāti no Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas. “Latvijas Bērnu Foruma” pārstāvjus aicinājām arī turpmāk piedalīties apakškomisijas sēdēs un paust savu viedokli. Apakškomisija arī lūgusi minētās organizācijas viedokli, piemēram, jautājumā par bērnu iesaistīšanu policijas aktivitātēs, lai kontrolētu, kā tiek pildīts alkohola pārdošanas aizliegums nepilngadīgām personām. Vēlos arī atzīmēt, ka 2. “Latvijas Bērnu Forumu” organizēja Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts (Sekretariāts). Tāpat Bērnu un ģimenes lietu ministrs A.Baštiks iedibinājis tradīciju reizi ceturksnī tikties ar Bērnu Padomes pārstāvjiem.

Nevaru pilnībā piekrist apgalvojumam, ka valstī netiek domāts par ilgtermiņa un īstermiņa stratēģiju bērnu un ģimenes interešu aizstāvībai. Šobrīd, pēc ilga pārtraukuma, strādājam, lai nākotnē būtu nodrošinātas tieši bērna vitālās pamattiesības – tādas kā tiesības uz dzīvību un veselīgu attīstību. Var diskutēt, vai labāks veids bērnu tiesību aizsardzības politikas attīstībai ir plašu un deklaratīvu politikas dokumentu izstrādāšana, vai konkrētu un noteiktā termiņā sasniedzamu mērķu izvirzīšana, kā tas darīts, piemēram, Rīcības plānā koncepcijas “Valsts ģimenes politika” īstenošanai līdz 2013.gadam, ar kuru var iepazīties Sekretariāta mājas lapā. Programmā iekļauti stratēģiski mērķi gan ģimenes dzīves kvalitātes uzlabošanai (tai skaitā atbalsts nodarbinātības, mājokļa, veselības jautājumos, mācību līdzekļu iegādē u.c.), gan vecāku lomas īstenošanai (tai skaitā atbalsts jaunajām ģimenēm), gan atbalstam ģimenēm krīzes situācijās (arī invaliditātes, ģimenes izjukšanas, alkoholisma, vardarbības gadījumos), kā arī paredzēts šo mērķu īstenošanas mehānisms un nepieciešamā finansējuma apmērs.

Nav pamata apgalvot, ka gan valdības, gan politisko partiju, gan politiķu līmenī šādi mērķi netiek izvirzīti un arī sasniegti. Svarīgākais ir turpināt iepriekšējās valdības laikā sāktos darbus, nodrošinot pieņemto programmu izpildi un atrodot budžeta finansējumu izstrādātajām ilgtermiņa programmām, kuras realizējot bērna tiesību aizsardzības stāvoklis Latvijā turpinās uzlaboties.

Pārsteidzīgs šķiet arī apgalvojums: “(…) pašvaldības un nevalstiskās organizācijas bieži nezina, ko dara valsts iestādes, viņu viedoklis netiek ņemts vērā, pieņemot jaunus likumus (…)”. Pirmkārt, vēlētos norādīt, ka sadarbība ar pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, arī – valsts institūcijām, bieži atkarīga no šo organizāciju intereses un iniciatīvas. Īpaši teiktais attiecas uz nevalstiskajām organizācijām, kuru ieinteresētība politikā un likumdošanā ir lielisks visas Latvijas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes rādītājs. Sabiedriskās organizācijas “Glābiet bērnus” un Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība, kuras vairākkārt vērsušās Saeimā ar savām iniciatīvām, pozitīvi novērtējušas sadarbību gan ar Saeimu, gan Sekretariātu.

Arī pašvaldību viedoklis, ko valsts līmenī pārstāv Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), vienmēr tiek uzklausīts un izvērtēts visos jautājumos, kas skar pašvaldību funkcijas. Tieši pamatojoties uz pašvaldību izvirzīto jautājumu par vienotas valsts politikas trūkumu sociālajam darbam ar riska grupas ģimenēm, Labklājības ministrija ir lūgta izstrādāt stratēģiju sociālā darba attīstībai un pilnveidošanai. Tāpat pēc LPS ierosinājuma atlikta likuma “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” spēkā stāšanās, pamatojoties uz to, ka likuma izpildei nav piešķirti nepieciešamie līdzekļi.

Protams, bērnu tiesību aizsardzības sistēmā vēl ir daudz darāmā. Kopīgiem spēkiem sakārtojot un uzlabojot bērnu tiesību aizsardzības sfēru, kā arī nodrošinot ģimenēm iespēju saglabāt līdzšinējo ienākumu līmeni pēc bērna piedzimšanas, mēs varam veicināt dzimstību sociāli labvēlīgās un atbildīgās ģimenēs. Tieši tāpēc strādā Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija, tieši tāpēc izveidots Sekretariāts. Tomēr šis darbs būs daudz veiksmīgāks, ja visas ieinteresētās institūcijas, īpaši tās valsts institūcijas, kuru darbs tieši saistīts ar bērnu tiesību aizsardzību, aktīvāk iesaistīsies ne tikai problēmu meklēšanā, bet arī sniegs konkrētus un konstruktīvus priekšlikumus. Jādomā arī, ka neprecīzie apgalvojumi radušies sadarbības trūkuma dēļ, varbūt arī tāpēc, ka raksta autori nav pētījuši pēdējā laikā paveikto bērnu tiesību jomā. Var jau būt, ka savstarpēja kritizēšana var sniegt jaunus impulsus bērnu tiesību aizsardzības jomas sakārtošanā, tomēr, manuprāt, bērnu stāvokli drīzāk uzlabos mūsu visu kopīgs un saskaņots darbs.