Jautājums par brīvlaika garumu ir viens no tiem, par kuru visiem ir ko teikt. Kā ar daudziem izglītības jautājumiem - galvenais šajā diskusijā nav viedokļa kvalitāte, bet gan iespēja piedalīties sarunā. Gala rezultātā diskusija par brīvlaika garumu, kā sākās, tā arī palika - matu skaldīšana. Tomēr šo jautājumu var aplūkot arī citādi.

Pēdējos mēnešos esam piedzīvojuši virkni provokatīvu paziņojumu par to, kā iespējams uzlabot izglītības sistēma. Daži no ierosinājumiem jau ir paspējuši pagaist, kamēr citi ir kļuvuši par plašāku diskusiju objektu. Viens šāds reformu piedāvājums, par kuru viedoklis šķiet ir visiem ir pagarināt mācību gadu un attiecīgi – saīsināt vasaras brīvlaiku. Pirmajā mirklī apgalvojums, ka vairāk mācību dienas gadā uzlabos skolēnu akadēmiskos sasniegumus šķiet pat ļoti loģiska. Tas taču ir tik pašsaprotami – ja jau skolēni katru dienu iemācās noteiktu vielu, tad pagarinot mācību gadu par dienām X, arī skolēnu zināšanas pieaugs par apjomu X. Pat tad, ja tiek mainīts mācību vielas apjoms, var pieņemt, ka garākā laikā skolēni iemācīsies vielu labāk. Tomēr, lai cik pašsaprotama šī saikne arī liktos, tā reizē ir arī stipri pārspīlēta.

Viens skatījums uz reformām
Ministrijas pārstāvji atkal un atkal norāda, ka Latvijā vienā mācību gadā skolēniem ir jāmācās mazāk mācību dienas nekā citās valstīs. Reālās atšķirības starp Eiropas valstīm gan nav tik lielas, kādas tās varētu šķist. Precīzāk, atšķirības starp valstīm vairumā gadījumu ir mērāmas dažās papildu darba nedēļās (Mācību gada garums….). Arī saistība, kas tiek skaidrotas – garāks gads – labāki mācību rezultāti, nav nemaz tik acīm redzamas. Pat Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (SSNP) pētījums (Geske, et.al., 2010), kuru līdz šim ministrija bieži ir izmantojusi, lai attaisnotu savu politiku, šoreiz nesniedz nepieciešamo pamatojumu. Pat otrādi – Somijā, kura bieži tiek pieminēta, kā izcilas izglītības paraugs, skolēni mācās tikai dažas dienas vairāk, nekā Latvijā un nozīmīgi mazāk, nekā vairumā Eiropas valstu. Citā valstī – Čehijā, kurā ir salīdzinoši augsts mācību dienu skaits, izglītības rezultāti ir ļoti tuvs Latvijas rādītājiem. Protams, šādi apgalvojumi nevar skaidri parādīt, ka garāks mācību gads neuzlabo skolēnu sekmes. Tomēr tie skaidri parāda, ka tikai pagarinot mācību gada garumu cerēt, ka uzlabosies skolēnu sekmes, ir naivi.
Te iederas jautājums: kas liek domāt, ka pie lielāka mācību dienu skaita, skolēnu mācību rezultāti uzlabosies? Viens no argumentiem ir, ka skolēni ir noguruši un pārslogoti un, kā var pieņemt, tādēļ nedara to, ko no viņiem sagaida? Šis arguments tiek bieži pieminēts, lai pamatotu, kāpēc šādas reformas vajag. Skolēniem esot pārāk daudz stundas un viņi esot noguruši. Runājot metaforās IZM pārstāvji ir izteikušies, ka Latvijā skolēni ir spiesti skriet sprintu, bet citur Eiropā – tas esot vienmērīgs skrējiens. Ja mēs viņus tā nenogurdinātu, tad skolēniem akadēmisku izcilību sasniegt būtu kā sērkociņu pārlauzt. Te gribās jautāt, vai šādi netiek novērsta uzmanība no īstajām izglītības gadījumā mēs nenovēršam uzmanību no īstajām izglītības problēmām visu norakstot uz mācību procesa intensitāti? Citiem vārdiem, ir grūti noticēt, ka tikai tas, ka lietai tiks atvēlēts vairāk laiks, paaugstinās skolēnu rezultātus. Vēl grūtāk ir noticēt, ka skolēnu motivāciju, par kuru tiek diezgan bieži runāts kā par iemeslu, kādēļ neizdodas sasniegt rezultātus, varētu celt mācību gada pagarināšana.
Cits arguments ir, ka pagarinot mācību gadu skolotājiem ar skolēniem būšot vairāk laika diskutēt, mācīt, utt. Atkal – tas izklausās loģiski līdz mirklim, kamēr sāk kritiski jautāt par pieņēmumiem, kas ir šī apgalvojuma pamatā. Pirmkārt, šāds apgalvojums mudina domāt, ka līdz šim mēs esam dzīvojuši ar izglītības programmām, kuras fiziski nav iespējams realizēt tām atvēlētajā laikā… tātad nederīgām. Otrkārt, rodas jautājums, kādēļ tā, ka līdz šim skolotāji skaļi nerunāja, ka viņiem nav pieticis laika diskutēt? Kas tāds pēkšņi ir mainījies, kas lika visiem saprast, ka, piemēram, mācību ietvaros pietrūkst laiks pilnvērtīgām diskusijām? Šāds skatījums, savukārt, liek apšaubīt pedagogu spējas. Es pieņemu, ka ne pedagogu spējas, ne arī vēl pavisam nesen pieņemtos izglītības standartus mēs apšaubīt negribam. Kaut gan, jautājums ir apdomāšanas vērts, kā tā sanāk, ka tikai pirms dažiem gadiem pieņemtie izglītības standarti tagad izrādās nepraktisks sprints, kad tos mēģina ieviest klasē?
Vēl cits arguments, ko ļoti gribas pieminēt ir apgalvojums, ka garais vasaras brīvlaiks, izmantojot ministra sulīgo apzīmējumu, ir „vēsturiski izveidojies skolotāju sociālais labums”. Te nediskutējot vai tas tiešām ir vai nav sociālais labums, gribas jautāt – un tad? Vai ja tiešām profesijā, par kuru bieži tiek norādīts, ka tai ir zems prestižs, ir savs sociālais labums, mums to ir nepieciešams novērst? Tāpat, ir jāņem vērā, ka var gadīties, ka likvidējot šo skolotāju „labuma” netaisnību, visām iesaistītajām pusēm var nākties uzņemties papildu izmaksas. Vai tas nozīmē, ka mēs visi laikam esam gatavi maksāt, lai atņemtu skolotājiem šo negodīgo (vai varbūt nepelnīto) labumu? No šāda skatu punkta sociālā labuma arguments šķiet tikai sīkmanīgs farss. Vēl nedaudz paturpinot ķircināties mēs visi varētu vērsties arī pret citām grupām, kurām ir šāds sociālais labums. Viena, kas uzreiz nāk prātā ir Saeimas deputāti. Viņiem ir pat vēl vairāk vēsturiski veidotā sociālā labuma.
Jānobeidz piekrītot Guntara Catlaka argumentam – šī diskusija ir drīzāk matu skaldīšana, jo tā nav par izglītības kvalitātes jautājumiem.

Cits skatījums uz reformām
Tomēr jokus pie malas. Ar sniegto aprakstu es negribu pateikt, ka ideja par vasaras brīvlaika saīsināšanu ir metama papīrgrozā. Drīzāk es gribu parādīt, ka argumenti šai idejai tiek meklēti nepareizajā virzienā. Un te es nedomāju tikai finansiālus apsvērumus, kuru analīze iztrūkst un kurus būtu rūpīgi jāpārskata (ar šādu pārskatīšanu es domāju gan detalizētu valsts iespējamo izmaksu novērtējumu, gan arī novada un arī vecāku iespējamās izmaksas). Tomēr arguments, kuru domāju piedāvāt, skar vēl citu skatījumu.
Mans piedāvājums būtu brīvlaika garuma diskusiju uzsākt ar jautājumu – ko skolēni vasaras brīvlaikā dara? Viens no izglītības rezultātu skaidrojumu virzieniem paredz, ka nozīmīgu daļu no atšķirībām, kas veidojas skolēnu sekmēs var izskaidrot ar aktivitātēm, ar kurām skolēni nodarbojas ārpus skolas (piem., Alexander, et.al., 2001 ). Attiecīgi vasara visiem skolēniem nav vienāda. Daži skolēni šajā laikā apmeklē nometnes, dodas ceļojumos, daži strādā, piedalās koru, deju un orķestru festivālos un citādi aktīvi turpina iesaistīties sociālās aktivitātēs. Un tad ir otra skolēnu daļa, kuri vasarā, kā man savas aktivitātes intervijā noraksturoja kāds skolēns – „slīpē asfaltu”: bezmērķīgi klimst īsti nezinot, kur un ko ar brīvo laiku pasākt. Atsevišķi pētnieki norāda, ka vidusskolas beidzamajās klasēs atšķirības starp šīm grupām ir pat mērāmas viena gada mācību vielas apjomā: ja vieni savās zināšanās ir sasnieguši 12.klasi, tad otra grupa darbojas vēl tikai ar zināšanām, kas ir atbilstošas 11.klasei (turpat). Tas nozīmē, ka vasaras brīvlaiks ir nozīmīgs skolēna izglītības etaps, kuru nevar uzlūkot tikai kā skolēna iespēju atpūsties. Tas ir jāuzlūko kā elements, kurā veidojas spēja darboties ar praksēm un zināšanām, kuras paredz izglītības sistēma. Vienkāršiem vārdiem, par brīvlaiku vajag domāt, bet ne no tādas matu skaldīšanas perspektīvas, kādu pirms mirkļa aprakstīju.
Tie skolēni, kuri slīpē asfaltu, lai arī vasarā iegūst kādu nebūt pieredzi, visbiežāk nespēs šos savus pārdzīvojumus saistīt ar prasībām, kas ir izglītības iestādē. Attiecīgi, skola un vide, kurā viņi uzturas brīvajā laikā ir pilnīgi nesaistāmas. Šiem skolēniem pagarinot mācību gadu mēs iegūtu iespēju viņus vairāk piesaistīt tādam laika pavadīšanas veidam, ko mēs uzskatām par akceptētu. Citiem vārdiem, mēs viņus dabūtu nost no ielas un sadzītu atpakaļ skolā. Vai viņi tiešām apmeklētu stundas un tas, vai viņi šajā laikā tiešām mācītos, ir cits jautājums. Kā jau es sākumā norādīju: vai skolēni garāko mācību gadu tiešām pavadīs mācoties nav atbildams ar ideju par īsāku brīvlaiku.
Pavisam cits stāsts ir ar skolēniem, kuri vasaru pavada iesaistīti pulciņos, ceļo, piedalās festivālos, tiekas ar cilvēkiem utt. Viņi tāpat kā pārējie bērni arī neiet skolā. Tomēr būtu naivi teikt, ka viņi neko neiemācās. Viņi apgūst iemaņas un zināšanas, kuras skolā varbūt nevarētu iegūt un tas notiek citādāk, nekā skolā ir pieņemts. Attiecīgi skolēni turpina mācīties, tikai bez skolas konkrētas izstrādātas programmas un pieņemtās disciplīnas. Šiem skolēniem saīsinot brīvlaiku mēs tikai mazināsim izglītības procesa dažādību un – netieši norādām, ka viņa citas intereses, ar kurām viņš nodarbojas ārpus skolas, tā rupji sakot, nevienu neinteresē. Es pieņemu, ka šis nav mērķis, uz kuru ministrija virzās.

Ko secināt?
Idejas, kuras es te aprakstu, manuprāt, skaidri demonstrē vairākus secinājumus. Pirmkārt, jautājums par vasaras brīvlaika saīsināšanu, izmantojot argumentus, kuri šobrīd tiek izmantoti, ir pilnīgi bezjēdzīgs. Otrkārt, pati ideja par vasaras brīvlaika saīsināšanu nav ārā metama. Tomēr, lai tai būtu jelkāda nozīme, tā ir jāskata caur citu prizmu – nevis, ko tas dos vai atņems skolai vai skolotājiem, bet – ko tas dos vai atņems skolēniem. Tāpat arī būtu jāmaina izpratne par brīvlaiku un – tikpat nozīmīgi ir atsacīties no skatupunkta, kurā skolēni ir vienota grupa. Treškārt, saīsinot brīvlaiku varētu nostiprināt vienlīdzību starp skolēniem, tomēr, tā tiktu sasniegta nevis vājāk situētajiem skolēniem palīdzot, bet labāk situētajiem iespējas atņemot. Ceturtkārt, nevienlīdzību efektīvāk varētu veicināt piedāvājot skolēniem ar zemāku sociālekonomisko statusu vairāk iespēju, ko darīt vasaras brīvlaikā – iemeslus, kāpēc neslīpēt asfaltu.

Alexander, K. L., Entwisle, R. D., Olson, L. O., 2001, „Schools, Achievement, and Inequality: A Seasonal Perspective”, „Eduactional evaluation and policy analysis”, 23(2): 171-191
Geske, A., Grīnfelds, A., Kangro, A., Kiseļova, R. (2010). Ko skolēni zina un prot – kompetence lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs. Latvija OECD valstu Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā 2009. Rīga, Latvijas Universitāte, 163.
Mācību gada garums Eiropas valstīs, Sk.: 2012. 01.feb.: izm.izm.gov.lv/upload_file/Ministrija/Sabiedribas_lidzdaliba/Mac_gada_garums_ES.doc