Foto: N. Mežiņš © AFI
Zūdot reālai nepieciešamībai aizsargāt valsts neatkarību ar aizliegumu vēlēšanās kandidēt bijušajiem kompartijas un VDK darboņiem, šādi ierobežojumi sāk izskatīties vienīgi pēc atsevišķu varas tīkotāju nelaišanas pie varas pīrāga dalīšanas.
Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumi aizliedz par deputātiem ievēlēt personas, kuras ir bijušas kādas valsts, izņemot neatkarīgās Latvijas, drošības dienestu štata darbinieki, vai pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās organizācijās, kas vērsās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ar katru gadu mazinās šo ierobežojumu pamatotība, un, tos ilgstoši saglabājot, Latvija riskē pārkāpt cilvēktiesības.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi apmēram 10 lietas, kas saistītas ar vēlēšanu tiesībām, un tā ir iedibinājusi šādus svarīgākos principus: vēlēšanu tiesības nav absolūtas, valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot tām ierobežojumus, taču tiesa saglabā pārraudzību pār šīs brīvības īstenošanu; ierobežojumiem ir jābūt likumīgam mērķim; līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai ir jābūt samērīgiem.
Minēto ierobežojumu mērķis – posttotalitārā valstī ļaut nostiprināties demokrātiskām valsts institūcijām un procesiem – ir skaidrs un neapstrīdams. Precīzāk – neapstrīdams tas bija deviņdesmito gadu sākumā, bet šodien, kad Latvija tiecas kļūt par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, demokrātija valstī, jādomā, ir pietiekami nostiprinājusies, bet pēc iestāšanās šajās organizācijās diez vai to spēs apdraudēt atsevišķas personas ar komunistiskas ievirzes politiskiem uzskatiem vai bijušie VDK darboņi. Vēsturiskais taisnīgums, kuru ir morālas tiesības piesaukt visiem no padomju režīma cietušajiem Latvijas pilsoņiem, neder kā juridisks pamatojums ierobežojumiem.
Jāņa Ādamsona piemērs ir iezīmējis ierobežojumu vājās vietas. Latvijas tiesa 2000.gadā atzina, ka viņš ir bijis “PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka štata darbinieks” un tātad viņa deputāta mandāts anulējams. Taču Saeimas lēmums viņa mandātu neanulēt, kā arī Augstākās tiesas senatora protests par nākamo tiesas lēmumu, ar kuru tika apstiprināta Ādamsona kunga svītrošana no deputātu kandidātu saraksta 8.Saeimas vēlēšanām, liek domāt, ka likums pietiekami precīzi nedefinē to personu loku, uz kuriem attiecas aizliegums kandidēt vēlēšanās.
Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību konvencija prasa, lai ierobežojumi tiktu piemēroti vienveidīgi attiecībā pret visiem cilvēkiem, t.i., lai ierobežojumi netiktu piemēroti patvarīgi, vēršoties pret atsevišķām personām. Tieši šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvija zaudēja Podkolzinas lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā – nevis tādēļ, ka Podkolzinas kundzei bija jāapliecina valsts valodas zināšanas, bet tādēļ, ka viņa tika izvēlēta atkārtotai valodas zināšanu pārbaudei, kamēr vairāki citi kandidāti netika, un nepastāvēja garantijas pret ļaunprātīgu šādas varas izmantošanu. Izrādās, ka kādā pašvaldības domē ir ievēlēts deputāts, kurš ieņēmis līdzīgus amatus Ādamsona kungam, taču viņš netika svītrots no kandidātu saraksta. Rodas jautājums, vai esošais mehānisms nodrošina vienveidīgu likuma piemērošanu?
Visbeidzot, ļaujot Ādamsona kungam pildīt deputāta pienākumus, Saeima deva iespēju pārliecināties, ka bijušā VDK darbinieka aktivitātes parlamentā nenes ne lielākus, ne mazākus draudus Latvijas neatkarībai kā citu deputātu darbība. Ne velti likumā, kas regulē sadarbības fakta konstatēšanu ar VDK, ir noteikts 10 gadu termiņš, t.i., pēc 2004.gada 2.jūnija sadarbības faktu ar VDK vairs nevarēs konstatēt un potenciālajai sadarbībai nebūs nekādu juridisku seku. Ja tad ierobežojumi tiešām tiks atcelti, domājams, ka Latvijai neviens nepārmetīs cilvēktiesību pārkāpumus. Attiecībā uz personām, kas darbojušās kompartijā un citās minētajās organizācijās pēc 1991.gada 13.janvāra, kandidēšanas aizlieguma atcelšanai termiņš pagaidām nav noteikts.
2000.gadā Satversmes tiesa ar četrām balsīm pret trim atzina, ka aplūkojamie ierobežojumi nav pretrunā ar Satversmi un starptautiskajām saistībām, taču spriedumu nobeidza ar vārdiem: “.. šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku”. Cik ilgi – tas ir atkarīgs vienīgi no Latvijas iekšējās situācijas sabalansēta izvērtējuma. Kaut arī Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja 1996.gadā aicināja pabeigt lustrācijas procesus piecu gadu laikā, diez vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau šodien atzītu, ka aplūkojamie ierobežojumi paši par sevi ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Tomēr, ja tie tiks saglabāti arī pēc 2004.gada, tad nāksies meklēt īpašus argumentus, kurus grūti saskatīt. Bez tam likuma neskaidrība un iespējamā patvaļa ierobežojumu piemērošanā līdzīgi kā Podkolzinas gadījumā var novest pie lietas zaudēšanas Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Jācer, ka 8.Saeima atcels ierobežojumus bez Satversmes tiesas palīdzības un, vēl jo vairāk, bez Eiropas Cilvēktiesību tiesas palīdzības. Zūdot reālai nepieciešamībai aizsargāt valsts neatkarību, šādi ierobežojumi sāk izskatīties vienīgi pēc kādu varas tīkotāju nelaišanas pie varas pīrāga dalīšanas.