"Politiķi sabiedrību uzskata par aitu baru", "Politiskās kampaņas neciena vēlētājus, uzskata tos par idiotiem", "Vidējais vēlētājs savu izvēli balsta, nevis lasot programmas, bet pakļaujoties reklāmām un skaistiem solījumiem".....
Publiskā telpa ir pilna ar šiem apgalvojumiem un ne jau tikai pirms šīm vēlēšanām, bet pirms katrām vēlēšanām. Par to, ka šīs būs kārtējās vēlēšanas, kurās visu noteiks “neizglītotās sabiedrības masas”, ar skumjām izsakās tie, kurus sauc par “domājošo sabiedrības daļu”, kuras sastāvs ir atsevišķi žurnālisti, eksperti, viedokļu izteicēji, politikas notikumu vērotāji, spīdoši studenti un intelektuāļi.
Pirms šīm vēlēšanām ir tik daudz analītiskas, pētnieciskas, atmiņu atvēsinoši atsvaidzinošas un gluži vienkārši interesantas informācijas par kandidātiem (mani pašreizējie favorīti ir gudrasgalvas.lv, politika.lv I.Ijaba raksti un D.Melbikša partiju analīzes un kandidatiuzdelnas.lv), kā nekad agrāk. Liekas, ka tam nu vajadzētu “aitu bara” īpasvaru mazināt.
Man liekas, ka “aitu bara” vainošana vēlēšanu iznākumā ir veids, kā “domājošais mazākums” mazgā rokas nevainībā. Balsojam jau patiesībā par aptuveni vieniem un tiem pašiem sarakstiem, tikai mūsu motīvi ir katram savi. Un neviens no tiem nav ne-korumpēts vai ārkārtīgi profesionāls un godīgs. Tas pats domājošais mazākums balsoja par Tautas Partiju pirms pāris vēlēšanām un par Jauno Laiku pavisam nesen. Un lieku galvu ķīlā, pēc tam koda pirkstos, lai vēlāk secinātu, ka pie mums vēlēšanās iznākumu nosaka “neizglītotais vēlētājs”.
Un patiesībā – es pilnībā saprotu, ka “parastajam cilvēkam” nav laika, kad sēdēt un studēt programmas. Vai lasīt garus izklāstus par katru kandidātu un veikt analīzi. Vai viņš ir nicīgi nosaucams par “neizglītotu aitu” tad, ja savu izvēli balsta, pamatojoties uz to, ko ikdienā ir redzējis pa TV, lasījis avīzēs, vai klausījies radio? Es teiktu, viņš ir nosaucams par normālu. Viņam jau ir viens darbs, un tie, kuriem ir laiks iegrimt partiju analīzē, acīmredzot ar šo nodarbojas profesionāli.
Es neuzskatu sevi par vienu no aitu bara, un tomēr vēlēšanās izvēli izdaru, balstoties uz cilvēkiem. Uz tiem pelēkajiem, kas stāv aiz oficiālajiem sarakstiem un tiem redzamajiem, kas ir sarakstos. Jo no tā, cik profesionāli, izglītoti un domājoši viņi būs, būs atkarīgi lēmumi. Parasti pirms vēlēšanām sapulcējamies kopā ar draugiem, kas interesējas par politiku, sastādam sarakstu, apkopojam visu zināmo informāciju un izlemjam, kāds ir TOP nevēlamo un vēlamo partiju saraksts. Studiju laikā nonācu pie secinājuma, ka vienīgais, kāpēc būtu jēga lasīt partiju programmas, ir tīri akadēmiska interese. Skaitīt vārdus, taisīt kontentanalīzi. Lai man piedod kolēģi, bet nu mēs taču visi zinām, ka neviens, pat programmu rakstītāji tās neuztver nopietni un tās nav nekāds DOKUMENTS, ar kuru pēc vēlēšanām iet un teikt: “nu kā, bet Jūs taču solījāt!”. Viņi tev teiks: “kā var nesolīt” vai arī “mēs jau labprāt, tik tās koalīcijas partneru spīles”.
Kā lai izdara izvēli šajās vēlēšanās? Mēs zinām, ka ir partija, kura pārstāv gāzētājus, meļus un liekuļus, kas prot labi nopelnīt un palīdz nopelnīt savējiem. Cilvēki balsos par šiem pelnītājiem, jo cer, ka viņiem arī kautko atmetīs. Kas to lai zina – kādam kautko noteikti arī atmetīs, no paša samaksātās nodokļu maksātāja naudas, ne jau no sava maka. Vēl ir tie, kuri gatavi pieslieties tam, kurš labāk samaksā, vai piedāvā vietu padomē vai ministrijā – par valsts nākotnes plāniem viņi labāk klusē un konkrēti neko nepasaka. Vēl ir tie, kuri savā paspārnē grib apvienot visas kopienas, bet pēc vēlēšanām priecīgi metīsies pirmo skavās. Un protams, vēl ir sabiedrības šķēlēji un krievu ārā dzinēji. Un vēl tautas glābēji ar savu augstprātīgi garlaikoto kampaņu un bezzobaino ekonomikas atdzimšanas plānu. Izvēle nav spīdoša. Daudzi prāto vai tik nebalsot par tiem, kas ir ienākuši ar asprātīgu kampaņu un lāci kā premjerministra kandidātu. Tiem, kuriem īsti nav ne izglītības, ne pieredzes, lai strādātu likumdevējā. Bet es prātoju, kā mainītos lēmumu pieņemšana Saeimā, ja ierasto partiju kokteili atsvaidzinātu ar pāris kadriem, kas ir gatavi būt atklāti par to, kā (un par cik) pieņem lēmumus Saeimā?