Salīdzinoša recenzija par LCESC un VCB 2000. gada pārskatiem
Šīs recenzijas uzdevums ir salīdzināt Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra (turpmāk tekstā LCESC) pārskatu “Cilvēktiesības Latvijā 2000. gadā” un Valsts Cilvēktiesību biroja (turpmāk tekstā VCB) 2000. gada ziņojumu.
Pirmkārt, kaut arī abi dokumenti analizē cilvēktiesību situāciju Latvijā 2000. gadā, tiem ir atšķirīgs mērķis.
LCESC ir nevalstiska organizācija, kuras darbības lauks un pamatprincipi noteikti tās statūtos. Centrs var brīvi izvelēties un mainīt savas darbības virzienus, tas ir arī brīvs noteikt savu publikāciju saturu un stilu. Balstoties un minēto un arī uzmanīgi izlasot pašu dokumentu, var secināt, ka LCESC pārskata mērķis ir atspoguļot vispārējo cilvēktiesību stāvokli Latvijā 2000.gadā.
VCB savukārt ir neatkarīga valsts iestāde, kas nodibināta uz likuma pamata, lai aizstāvētu cilvēktiesības un veicinātu to ievērošanu atbilstoši vispārpieņemtajiem cilvēktiesību standartiem. Saskaņā ar Likumu par VCB, reizi gadā Birojam jāiesniedz ziņojums par savu darbību. Tā kā piedāvātais ziņojums ir sagatavots, atbildot uz likuma prasībām, tā mērķis ir atskaitīties par VCB iepriekšējā darbības gadā paveikto, aprakstot, kā tas ir pildījis savas likumā noteiktās funkcijas: sūdzību izskatīšanu par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, likumdošanas analīzi par tās atbilstību Satversmei un starptautiskajos dokumentos noteiktajiem cilvēktiesību standartiem un sabiedrības izglītošanu par cilvēktiesībām.
LCESC pārskats satur plašu faktu izklāstu par dažādiem cilvēktiesību notikumiem Latvijā, tas ir sagrupēts vairākās daļās pēc atsevišķiem cilvēktiesību tematiem. Tomēr pārskats neatbild uz jautājumu, kāds ir tā kritikas mērķis: pievērst plašākas sabiedrības uzmanību esošajām problēmām, analizēt situāciju un dot priekšlikumus tās uzlabošanai, vai kāds cits.
Pašreizējā variantā šis dokuments ir domāts ļoti šaurai auditorijai – ekspertiem, kas labi pārzin gan Latvijas likumdošanā ietvertās gan starptautiskās cilvēktiesību normas. Par vienu no būtiskākajiem šī pārskata trūkumiem var minēt faktu, ka tajā nav ietverts attiecīgo cilvēktiesību normu skaidrojums, kas būtiski apgrūtina teksta uztveršanu personām bez īpašas izglītības cilvēktiesību jomā.
Kā piemēru var minēt sadaļu “Nacionālie cilvēktiesību mehānismi”, kurā plaši tiek aprakstīta problēma ar lielo tiesās neizskatīto lietu skaitu, kas nopietni apdraud indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu. Sadaļā nav paskaidrots, tieši kādā aspektā tiek runāts par nacionāliem cilvēktiesību mehānismiem, nav arī norādes, kas tiek ietverts šajā jēdzienā, kā arī trūkst atsauce uz vispārpieņemtajiem standartiem, kuri tiek piemēroti šādiem mehānismiem. Lai šī nodaļa tiešām atbilstu nosaukumam, tajā noteikti būtu jāietver atsauce uz policijas, prokuratūras, Valsts Cilvēktiesību biroja darbības pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem. Nodaļā tiek runāts par indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamiem pārkāpumiem, kas noteikti neatbilst tās nosaukumam. Savukārt nākamās nodaļas “Spīdzināšana, pazemojoša apiešanās un tiesībsargājošo institūciju darbinieku dienesta pilnvaru pārsniegšana” pirmajā paragrāfā iekļautā informācija par policijas darba efektivitāti ir noteikti attiecināma uz Nacionāliem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem.
LCESC pārskatā nav tieša paskaidrojuma, vai aprakstītie fakti ir vai nav cilvēktiesību pārkāpums. Piemēram, sadaļā “Neiecietība, ksenofobija, rasu diskriminācija un rasu naida kurināšana” tiek aprakstīts incidents ar TV “Panorāma” sižetu par čigāniem, kas, iespējams, veicināja negatīvu stereotipu nostiprināšanu. Līdzīgā gadījumā būtu bijis noderīgi iekļaut kaut nelielu analīzi, cik lielā mērā šo gadījumu var uzskatīt par cilvēktiesību pārkāpumu un atsauci, par kādu cilvēktiesību pārkāpumu (šajā gadījumā – neiecietību, ksenofobiju, rasu diskrimināciju vai rasu naida kurināšanu) ir runa.
Gribētos atzīmēt, ka LCESC pārskats vairāk atgādina statistikas apkopojumu, tam nopietni pietrūkst analīzes. Līdzīgā pārskatā, manuprāt, būtu svarīgi redzēt arī piedāvājumus cilvēktiesību situācijas uzlabošanai, ka arī atsauci uz paša Centra ieguldījumu situācijas apspriešanā, analīzē un uzlabošanā. Neskatoties uz faktu, ka dokumenta nosaukums ir pārskats, kam pēc savas definīcijas nebūtu jāsatur dziļa situācijas analīze, tajā tomēr būtu jāietver minētie uzlabojumi (vai varbūt mainīt paša dokumenta nosaukumu). Uzlabotais dokuments dotu daudz labāku situācijas atspoguļojumu, sasniegtu lielāku auditoriju, veicinātu labāku cilvēktiesību izpratni plašākā sabiedrībā, un pievērstu nopietnāku uzmanību paša Centra darbībai.
VCB Ziņojums sīki apraksta Biroja darbību cilvēktiesību laukā. Tās saturs tiek veidots pēc līdzīga LCESC pārskatam principa, iekļaujot sadaļas, veltītas noteiktiem cilvēktiesību principiem. Jāatzīmē, ka VCB ziņojuma sadalījums ir daudz sīkāks nekā LCESC pārskats. Atšķirībā no LCESC pārskata, kur sadaļas nosaukumi tiek veidoti pēc paša Centra izvēles, VCB ziņojuma sadaļas tiek nosauktas pēc attiecīgajām cilvēktiesību normām, kas savukārt ir sagrupētas trīs daļās: civilās un politiskās tiesības, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un atsevišķo sociālo grupu tiesības un seko starptautisko dokumentu un Satversmes standartiem. Šāds sadalījums jūtami atvieglo dokumenta uztveršanu, it īpaši personām, kam nav stipru zināšanu par cilvēktiesībām, vai kam ir interese tikai par konkrētām cilvēktiesību grupām. Biroja ziņojuma sadaļas ietver atbilstošo tiesību definīcijas, faktu izklāstu un analīzi, slēdzienu, vai tas ir vai nav cilvēktiesību pārkāpums, paskaidrojumus, kas tika darīts situācijas uzlabošanai, ka arī priekšlikumus turpmākai situācijas uzlabošanai.
Tomēr arī šim ziņojumam ir jūtami trūkumi. Katra sadaļas ievaddaļā VCB cenšas ar vienkāršiem vārdiem paskaidrot atbilstošās cilvēktiesības saturu un nozīmi, tomēr Ziņojumam trūkst vienādas pieejas definīciju formulēšanā. Dažas no definīcijām satur citātus, citās pavisam brīvi tiek skaidrota cilvēktiesību norma. Citās vietas par tiesību definīciju ir nosaukts attiecības tiesību normas skaidrojums. Manuprāt, turpmāk būtu vēlams atdalīt tiesību normu definīciju no tās skaidrojuma, jo tas padarītu tekstu skaidrāku un atvieglotu tā uztveršanu.
Dažos gadījumos tekstā ietvertā analīze nepieder pie attiecīgās sadaļas. Piemēram “Tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību” sadaļā tiek aprakstītas VCB saņemtās sūdzības par Ceļu policijas darbību, tās autoritāti, iespējamu korumpētību un satiksmes dalībnieku grūtībām aizstāvēt savu viedokli gadījumos, kad automašīnu aptur Ceļu policija. Teksta redakcija nekādā veidā nenorāda uz tiesību uz brīvību un personas neaizskaramību pārkāpumu, bet vairāk uz likumā doto pilnvaru pārsniegšanu. Līdzīgas kļūdas veido nepareizo priekšstatu par attiecīgo cilvēktiesību normu.
Ir diezgan nožēlojami, ka VCB ziņojums nepievērš nepieciešamo uzmanību dažiem rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Piemēram sadaļā “Pilsonība un tiesības uz personas tiesībsubjektības atzīšanu” ir minēti fakti, kad personas uz nesamērīgi ilgu laiku tiek ievietotas Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā, gaidot izraidīšanu, kā arī uzturēšanās apstākļi šajā centrā neatbilst standartiem. Šajā gadījumā netiek analizēts, vai līdzīga situācija rada tiesību uz brīvību un personas neaizskaramību un tiesības uz humānu apiešanos un pašcieņas respektēšanu pārkāpumus. Manuprāt, šī ir ļoti nopietna problēma, kuras risinājums kavējas jau vairākus gadus, un tai jāpievērš atbilstoša uzmanība.
VCB ziņojums, manuprāt, velta nepietiekamu uzmanību rekomendācijām sūdzības iesniedzējiem. Ziņojumā nav atsauces, vai VCB ir rekomendējis kādam no sūdzības iesniedzējiem griezties pieejamos starptautiskajos tribunālos. Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 2. pants kā vienu no biroja uzdevumiem paredz vispusīgas informācijas sniegšanu par cilvēktiesībām, par Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām cilvēktiesībām, garantijām un pienākumiem, kā arī šī tiesību atzīšanas un izprašanas veicināšanu. Manuprāt, tiesību normu skaidrojums sūdzības iesniedzējam par pieejamiem starptautiskiem aizsardzības mehānismiem būtu viens no biroja uzdevumiem. Ja birojs sniedz līdzīgus padomus, būtu ārkārtīgi svarīgi minēt to savā ziņojumā, jo tas veicinātu sabiedrības izglītošanu ne tikai par cilvēktiesību standartiem, bet arī par pieejamiem to aizsardzības mehānismiem.
Noslēgumā vēlos atzīmēt, ka, lai arī abi dokumenti atspoguļo cilvēktiesību situāciju Latvijā 2000. gadā un pārsvarā norāda uz vienām un tam pašām problēmām, šos dokumentus grūti salīdzināt, jo LCSEC pārskatā trūkst viedokļu.