Uzstāšanās konferencē “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā” 2002. gada 15. novembrī

Minētās četras minoritātes Latvijā izveidojās par nacionālām mazākumtautību grupām 1918. – 1940. gadā un tām bija svarīga loma neatkarīgās valsts dzīvē. Šīs minoritātes organizatoriski un garīgi ātri atjaunojās 1988. – 1991. gadā un aktīvi iekļāvās Tautas Atmodā, dodot ierosmi visu nacionālo minoritāšu atdzimšanai. Svarīga loma bija šo minoritāšu vēsturiskai pieredzei.

1989. gadā lietuvieši, igauņi, poļi un ebreji sastādīja 4,6% no Latvijas iedzīvotājiem, 2000. gadā (pēc Tautas skaitīšanas datiem) – 4,4%. Samazinājums galvenokārt noticis sakarā ar ebreju repatriēšanos uz vēsturisko tēvzemi – Izraēlu.

Četru apsekojamo minoritāšu cilvēku skaita un pilsoniskās piederības struktūras dinamiku sabiedrības integrācijas procesā, pēdējo četru gadu laikā rāda tabulas Nr. 1 un 2, kuras sastādītas pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) informatīvo materiālu datiem.

Procentuāli visvairāk palielinājies pilsoņu īpatsvars ebreju kopienā. Tas daļēji noticis tādēļ, ka repatrianti lielākoties bija nepilsoņi. Visvairāk pilsoņu ir poļu kopienā. Tam ir vēsturiskas pēctecības pamats.

Naturalizāciju un visa integrācijas procesa norises intensivitāti ietekmē arī cilvēku pastāvīgās dzīves periods Latvijā.

Pēc 2000. gada Tautas skaitīšanas datiem, kurus devusi Latvijas Republikas centrālā statistikas pārvalde (LRCSP), 74,87% vietējie poļi ir dzimuši Latvijā, tikai 0,999% – Polijā, bet 17,17% Baltkrievijā.

No Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem lietuviešiem šeit dzimuši 52, 13%, bet Lietuvā – 43, 83%.

No Latvijā dzīvojošiem igauņiem pēc mana aprēķina šeit dzimuši ap 70%, bet Igaunijā – ap 23-24%.

No vietējiem ebreju tautības iedzīvotājiem Latvijā dzimuši – 63,13%, Ukrainā – 13, 31%, Krievijā – 12,46%, Baltkrievijā – 6,68%.

Apkopojot un izvērtējot visus augstāk minētos datus, jāsecina, ka lietuviešu, igauņu un daļēji arī poļu naturalizācija tomēr atpaliek no iespēju mēroga. Pēc Naturalizācijas pārvaldes Mājas lapā sniegtajām ziņām līdz 2002. g. 31. augustam, kopš 1996. gada naturalizācijas iesniegumu saņemti no 2826 lietuviešiem un igauņiem, un no 2557 poļiem, pēc mūsu iegūtām ziņām arī no apmēram 750 ebrejiem. Šajā skatījumā nav personas, kurām piešķirta pilsonība uz atvieglotiem noteikumiem.

Jāpiebilst, ka nav pietiekami realizētas to lietuviešu un igauņu, kuri dzimuši savā etniskā dzimtenē, tiesības iegūt Lietuvas un Igaunijas pilsonību. Uz 2002. gada 1. jūliju tikai 1200 lietuvieši un 280 igauņi bija ārvalsts pilsoņi, kamēr 14 742 un 856 no viņiem bija nepilsoņi. Tā ir problēma, kura krasi atspoguļojas Rīgas iedzīvotāju struktūrā.

Gandrīz 42% Rīgas lietuviešiem, 38% igauņiem, 34,4% ebrejiem, 31,5% poļiem nav tiesības piedalīties ne Latvijas, ne savas etniskās tēvzemes politiskā un likumdošanas dzīvē kā pilsoņiem. Viņi ir tiesībās ierobežoti cilvēki. Šādu stāvokli jāvērtē kā īpaši nenormālu, jo visi šie cilvēki ir vai nu mūsu tuvāko un draudzīgo kaimiņvalstu pamatnāciju jeb – holokaustā gandrīz pilnīgi iznīcinātās Austrumeiropas ebreju diasporas pārstāvji un bojā gājušo pēcteči.

Situāciju saasina apstāklis, ka pat tajos rajonos, kuri atrodas tuvu Lietuvai, ir ļoti mazs Lietuvas pilsoņu skaits. Piemēram Saldus raj. – 40 personas (no 2711), Liepājas – 36 (no 27340. Pārrunas ar lietuviešu kopienas ļaudīm liecina, ka radīti ārkārtīgi sarežģīti Lietuvas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas noteikumi, kuru dēļ daudzi cilvēki atsakās no šīs viņiem citādi vēlamās procedūras. Savukārt dažādas īpašuma un ģimenes attiecības kavē Latvijas pilsonības pieņemšanu. Manuprāt to vajadzētu ievērot turpmāk, pilnveidojot Latvijas pilsonības piešķiršanas noteikumus.

Novērtējot vēsturisko minoritāšu jaunās paaudzes integrācijas, arī naturalizācijas vēlmi, nevar neignorēt faktus, ka 85-90% lietuvieši, igauņi, poļi un ebreji Latvijā veido etniski jauktas ģimenes, turklāt pārsvarā ar dzīves partneri no austrumslāvu tautībām. Tādēļ šajās ģimenēs sadzīvē dominē krievu valoda. Latvijas ebrejiem pašiem ģimenes valoda galvenokārt ir krievu valoda. – Tās ir holokausta un padomju varas prokrieviskās izglītības politikas sekas. Jidiša valodu šodien Latvijā vēl prot tikai ap 8% no ebrejiem, ivritu galvenokārt apgūst ģimenēs, kuras gatavojas repatriēties.

Jāatgādina, ka 1970. – 1980. gados no bērniem, kuru vecāku dzimtā valoda nebija ne latviešu, ne krievu, un kuriem nebija atļauts gūt izglītību viņu dzimtā valodā, 85 – 90% gāja skolās ar krievu mācību valodu, tikai 10-15% – ar latviešu valodu. Tas, protams, būtiski ietekmēja valodu situāciju Latvijā un veicināja pārkrievošanu.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nodibinātas 7 poļu, 2 ebreju, 1 – lietuviešu un 1 igauņu skola, kurās kopumā pašreiz mācās ap 1600 jauniešu. Pastiprināti tiek mācīta viņu dzimtā valoda, ebreju skolās – ivrits. Taču šajās skolās mācības galvenokārt notiek arī latviešu (lietuviešu, igauņu skolās) un krievu valodā (ebreju skolās).

Četru minoritāšu kopējo izglītības valodas ainu 2001./02. mācību gadā vispārizglītojošās skolās rāda tabula, kas veidota no Izglītības un zinātnes ministrijas Statistikas nodaļas sniegtajiem datiem.

Šie dati liecina, ka pētāmo četru minoritāšu jaunatnes lielākā daļa joprojām galvenokārt mācības apgūst krievu valodā. Taču vairāk ap 400 no šiem skolēniem mācās ebreju skolās, kuras būtiski atšķiras no parastām krievvalodīgām skolām, jo tiek veikta sava nacionālā audzināšana.

Pēdēja laikā Latvijas krievvalodīgā presē un sabiedriskos pasākumos, kur apspriež sabiedrības integrācijas problēmas, arvien biežāk izskan pieņēmums, ka lietuviešu, igauņu, poļu un ebreju iedzīvotāju vairākums turpina pārkrievoties, bet mazākums – pārlatviskojas. To it kā norādot gan vispārējās izglītības valodiskā struktūra, gan krievu valodas atzīšana par dzimto valodu šo minoritāšu cilvēku vairākuma ģimenēs, īpaši jauktajās.

Īstenībā valodas lietošanas pārmaiņas tendence ir daudzveidīgāka.

Attiecīgi sagrupējot Tautas skaitīšanā iegūtās ziņas par lietuviešu, igauņu, poļu un ebreju dzimtās valodas apziņu Latvijā, iegūstam šādu ainu.

Šie skaitļi liecina, ka pārmaiņu galvenā tendence ir pāreja uz latviešu valodas lietojumu ģimenes dzīvē. Tā apstiprina nacionālo pilsonisko integrāciju, kuras svarīgs komponents ir valsts valodas lomas palielināšanās. Pāreja uz krievu valodas lietojumu notiek daudz mazākā mērā, nav vairs dominējoša tendence. Sākusies būtiska valodu sfēras pārdale, stiprinot latviešu valodas prioritāti. Mācīšanās krievvalodīgās skolās, kur māca latviešu valodu, nav bijusi šķērslis, kas stipri vājina šo integrācijas iezīmi.

To apliecina arī latviešu valodas prasmes nemitīgais pieaugums. 1989. gadā pēc tautas skaitīšanā iegūtām ziņām latviešu valodu brīvi pārvaldīja 40,3% Latvijā dzīvojošie lietuvieši, 40,1% igauņu, 22,8% poļi, 27% ebreji.

Pēc 2000. gada Tautas skaitīšanas datiem, saskaitot ziņas, ko snieguši gan tie, kuri latviešu valodu jau uzskata par dzimto, un ziņas no tiem, kuriem ir cita dzimtā valoda, bet kuri pārvalda arī latviešu valodu, veidojas šāda aina –

Lietuvieši: no 33 430 personām latviešu valodu prot 28 677, t.i. 85,78%.

Igauņi: no 2652 personām latviešu valodu prot 2033, t.i. 75,53%.

Poļi: no 59 505 personām latviešu valodu prot 36 754, t.i. 61,76%.

Ebreji: no 10385 personām latviešu valodu prot 5246, t.i. 50,51%.

Salīdzinot ar 1989. gada datiem redzam, ka latviešu valodas pratēju daļa šo minoritāšu vidē relatīvi palielinājusies gandrīz divas reizes.

Taču jāņem vērā, ka 1989. gadā uzskaitīta tekoša (brīva) latviešu valodas prasme, bet 2000. gadā tikai prasme, nenorādot tās līmeni.

Lietuviešu, igauņu, poļu un ebreju nacionālās minoritātes joprojām ir visorganizētākās minoritātes Latvijā.

Latvijas Lietuviešu kopiena (LLK), kuras priekšsēdētāja ir Jovita Budzinauskiene, apvieno 8 reģionālās biedrības, kuras darbojas Bauskā, Dobelē, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Valmierā, Rīgā, Jūrmalā. Kopienas darbības galvenais virziens ir lietuviešu kultūras dzīves organizēšana, saglabājot savas nacionālās tradīcijas.

Savukārt Latvijas Lietuviešu savienība (LLS), kas darbojas Rīgā un kuru vada Lietuviešu vidusskolas direktore Aldona Treija, ļoti daudz darba ieguldījusi savas skolas attīstīšanā. 2001. – 2002. gadā Rīgā Prūšu ielā 42a faktiski uzcelta jauna skola, kuru var uzskatīt par nacionālās minoritātes skolas paraugu Latvijā. Tajā sekmīgi realizē bilingvālo izglītību. Nodibināta arī Latvijas Lietuviešu jauniešu savienība.

Diemžēl starp LLK un LLS nav cieša sadarbība un darbības koordinācija. LLS faktiski ir Rīgas lietuviešu apvienība, kura turpina 1918. – 1940. gada Latvijas Lietuviešu savienības tradīcijas. Sabiedrības integrācijas jomā LLS ir aktīvāka nekā LLK.

Latvijas igauņu biedrība, ko vada Parju Svārsptiņa, apvieno Rīgas, Alūksnes, Apes un Ventspils igauņu sabiedrisko dzīvi, uztur Rīgas igauņu kopienas namu un gadā par igauņu skolas darbību.

Latvijas Poļu savienībā (LPS), kuras priekšsēdētāja ir Vanda Krukovska, aktīvi darbojas kultūras klubs “Polonez” Rīgā un 14 reģionālās nodaļas: Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Jelgavā, Jūrmalā, Bauskā, Dobelē, Ventspilī, Krāslavā, Ilūkstē, Ludzā, Daugavpilī, Rēzeknē un Jēkabpilī. LPS nemitīgi gādā par poļu skolu tīkla nostiprināšanu – vidusskolām Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē, sākumskolām Rīgā, Jūrmalā, Krāslavā un Jelgavā.

Rīgas vidusskola un Krāslavas skola 2001. – 2002. gadā renovētas un paplašinātas, Jelgavas skola nodibināta un sākusi darboties tikai 2002. gadā. Pašreiz poļu skolās mācās jau ap 1000 skolēnu.

Gan poļu, gan lietuviešu skolās arvien vairāk mācās citu tautību bērni. Tā Rīgas poļu vidusskolā 2001./02. mācību gadā starp 320 skolēniem bija 54 latvieši, 19 krievi, 6 ukraiņi. Lietuviešu vidusskolā no 149 skolēniem – 34 latvieši, 18 krievi. Šie skolēni nāk no jauktajām ģimenēm un vēlas labi apgūt poļu un lietuviešu valodu. Tiek sagatavoti nākamie Latvijas – Polijas un Latvijas – Lietuvas savstarpējo attiecību sakarnieki. Šādam izglītības mērķim būs sevišķi liela nozīme pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā.

Šogad LPS lielākais pasākums bija Poļu kultūras mēneša sarīkošana Rīgā 2002. g. maijā, ar centru Melngalvju namā, tā pasākumos piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku no visas Latvijas. Sarīkotas arī poļu kultūras dienas Latgalē: Pasienē – Zilupē un Daugavpilī.

Latvijas ebreju kopienu un draudžu apvienība, ko vada tās Padome, koordinē Rīgas (REK) un reģionālo kopienu sadarbību. Reģionos darbojas Daugavpils, Jelgavas, Jēkabpils, Jūrmalas, Ludzas, Rēzeknes, Ventspils kopienas un Liepājas draudze.

Svarīgākie pēdējā laika notikumi ir Rīgas ebreju sabiedriskā centra “Alef” izveidošana un tā aktīvā darbība, plaši iesaistot pēc Otrā pasaules kara Latvijā ieceļojušos ebrejus un viņu jaunatni. “Alef” galvenais uzdevums ir ebreju identitātes saglabāšana un izkopšana, pretdarbība krieviskai asimilācijai. Jau izveidots ap 300 cilvēku liels “Alef” sabiedriskais aktīvs.

Ebreju lojalitāti pret Latvijas valsti un ebreju – latviešu saprašanos ievērojami veicina zinātnieku pēdējo gadu veikums holokausta vēstures izpētē, patiesības atklāsmē par traģiskiem notikumiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Šajā jomā izšķiroša nozīme ir Latvijas vēsturnieku komisijas lielajam devumam, Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aktīvai lomai pētniecības atbalstīšanā, latviešu un ebreju zinātnieku sadarbībai. Par visas Latvijas sabiedriskās dzīves svarīgu notikumu kļuva Biķernieku memoriāla atklāšana 2001. g. 30. novembrī. Šogad 29-. novembrī analogi tiks atklāts memoriāls Rumbulā.

Šobrīd lietuviešu, igauņu, poļu un ebreju kopienu aktīvā ir vairāk nekā 4 tūkstoši cilvēku. Sabiedriskās aktivitātes līmenis šajās kopienās ir augstāks nekā citu tautību kopienās. Šī aktivitāte visspilgtāk izpaužas minoritāšu kultūras dzīves intensivitātē, dalībai Latvijas kultūras kopējās norisēs.

Taču par neadekvātu jāatzīst politisko partiju attieksmi pret vēsturiskām minoritātēm piederīgo personu iesaisti savās rindās un savu deputātu kandidātu sarakstos. Tas liecina par etnopolitisko faktoru nenovērtēšanu, neprasmi vai nevēlēšanos kļūt par partijām, kuras pārstāvētu visu Latvijas multietnisko tautu.

8. Saeimas vēlēšanu rezultāti vēl vairāk samazināja četru vēsturisko minoritāšu klātbūtni uz lielās politikas skatuves. 8. Saeimas 100 deputātu sastāvā ir tikai viens polis – Jāņa Jurkāna personā un divi ebreji – Jakovs Pliners un Boriss Cilēvičs, Lietuvieši un igauņi parlamentā nav. 7. Saeimā ievēlēto deputātu pulkā bija 3 poļi, 2 ebreji, 1 lietuvietis – tātad 6 personas, tagad tikai – 3.

Kopumā skatot, sabiedrības integrācijas process Latvijā ir sācies un pēdējā gada norises ienesušas zināmus, nelielus integrācijas panākumus. To apliecina arī lietuviešu, igauņu, poļu un ebreju minoritāšu sabiedriskā dzīve.

Šogad mūsu pētījuma ietvaros tika veikta apskatāmo minoritāšu atbildīgo un redzamo pārstāvju aptauja. Starp 42 respondentiem bija 12 lietuvieši, 4 igauņi, 10 poļi un 16 ebreji. No viņiem 29 ir Latvijas Republikas pilsoņi, 5 – nepilsoņi un 8 ārvalstu pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.

Aptauja rāda, ka 34 no respondentiem atbalsta Sabiedrības integrācijas Valsts programmu, 2 – neatbalsta, bet 6 – vēlētos, lai to pārstrādātu. 25 uzskata, ka prioritāra ir politiskā integrācija un 22 atbildējuši, ka jau sācies politiskā noskaņojuma pārorientēšanās process par labu integrācijai. Tomēr 18 personas uzskata, ka pārmaiņas ir nenozīmīgas, jeb pat negatīvas, pastiprinoties cilvēku atsvešinātība no valsts, vai – otrādi.

Skatot kultūras dzīvi, 25 respondenti atzīst, ka šajā jomā integrācija gūst zināmus panākumus, 9 – ka tie ir maz ievērojami, bet 8 – ka arī šajā jomā integrācija nav jūtama. Turklāt vairākums – 23 aptaujātie, pārliecināti, ka kultūras integrācijas galvenais uzdevums ir tautību kultūras sakaru paplašināšana, bet 15 prognozē apvienotas multikultūras veidošanos, savukārt 3 domā, ka jāiekļaujas latviešu nācijas kultūrā.

Jāatzīmē, ka šo jautājumā redzējumā nav liela atšķirība starp pilsoņu, nepilsoņu un ārvalstnieku priekšstatiem.

Visvairāk diskusiju izraisa izglītības reformas jautājumos. Aptaujā gūti šāda uzskatu sadale:

1.Par bērnu mācīšanos latviešu skolās izteikušies 2 respondenti.
2.Minoritāšu vidusskolu pilnīgu pāreju uz latviešu mācību valodu atbalsta 5 respondenti.
3. 29 respondenti proponē pāreju uz bilingvālu izglītību, no viņiem 13 domā, ka šobrīd priekšroka jādod divvalodīgām viena priekšmeta mācīšanas stundām, bet 16 – sadalot mācību priekšmetus, daļu no tiem mācot latviešu un daļu – minoritātes dzimtajā valodā. 7 respondenti domā, ka minoritātes identitātes saglabāšanos intereses prasa, lai priekšmetu lielāko daļu mācītu tikai dzimtajā valodā – poliski, lietuviski, krieviski.

Kā redzam, pārsvars ir bilingvālo izglītības metožu piekritējiem.

Visai noteikta ir aptaujāto lietuviešu, poļu, igauņu un ebreju minoritāšu 42 pārstāvju nostāja Eiropas Padomes Vispārīgās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācijas jautājumā. 31 no viņiem uzskata to par integrācijas paplašināšanas obligātu priekšnoteikumu, turklāt 13 – ka tas būtu izšķirošs faktors integrācijas procesa īstenošanas nodrošināšanai. Tikai 2 pārstāvji nepiešķir šai ratifikācijai sevišķu nozīmi, bet 9 nespēja atbildēt, jo nezinot Vispārējās konvencijas saturu. – Jāpaskaidro, ka šie neatbildētāji ir aktīvi minoritāšu iekšējās dzīves veidotāji, viņi ir jau dziļi integrējušies Latvijas sabiedrībā, bet viņus maz interesē minoritāšu tiesību problēma tās kopskatījumā. Viņus interesē tikai pašu minoritātes lietas. Klāt nāk vēl nepietiekamā vēlme gūt plašāku informāciju.

Vēsturisko minoritāšu pārstāvju aptauja rāda, ka integrācijas strāva viņu vidē ir daudz pārāka par segregācijas tieksmēm. Turklāt lietuviešu, igauņu, poļu un ebreju minoritāšu dalība integrācijā pozitīvi ietekmē arī krievu, ukraiņu un baltkrievu noskaņu par labu integrācijai. Vairāk nav būtiska atšķirība starp ievērojamāko minoritāšu pārstāvju viedokļiem.

Galvenos bremzējošos faktorus šodien rada sociālā dezintegrācija. Negatīva loma joprojām ir aizgājušo totalitāro iekārtu un pagātnes radikālā nacionālisma idejām, kuras vēl saista zināmu sabiedrības daļu, atņem tai mūsdienīgu nākotnes orientāciju.

Kā trešo antiintegrācijas radītāju minēšu līdzšinējo likumdošanas un pārvaldes institūciju mazaktīvo un nepietiekami toleranto etnopolitiku, nepārdomātu eksperimentu uzsākšanu izglītības jomā, pretestību eiropeisku demokrātisku uzskatu ienākšanai Latvijā. Varam cerēt, ka pēc 8. Saeimas ievēlēšanas šie šķēršļi pakāpeniski mazināsies un saruks.