Zemgales Ziņas, 06.07.2001.Rubrika: Viedokļi (2.lpp.)

Skaisti un bezrūpīgi dzīvot neaizliegsi. Un kādreiz tā arī vajag. Tomēr var izrādīties bīstami pārkāpt gandrīz nemanāmo robežu starp to, kā konkrētam cilvēkam gribas dzīvot un starp to, kā viņš var atļauties. Tāpēc var, protams, ar milzu prieku noraudzīties iekšzemes kopprodukta pieauguma procentos vai kādos citos šķietami cerīgos oficiālās statistikas ciparos, taču ikdienas dzīvē no tā nekas nemainās. Spilgts piemērs ir situācija etnopolitikā mūsu valstī, kur daudzi labprāt uzvilktu rožainas vai arī jebkādas citas krāsas brilles un aizmirstu šo problēmu vispār. Tikai problēma nekur neizzūd. Gluži otrādi, kā liecina nesen Sorosa fonda – Latvija izdotais pārskats “Etnopolitika Latvijā”, tās draud tikai saasināties.

Etnisko lietu pētnieki kā tuvāko “karstāko punktu” min 2004. gadu, kad vidusskolās ar krievu mācību valodu paredzēts pilnībā pāriet uz priekšmetu mācīšanu latviešu valodā. Tas zināmā mērā sakrīt arī ar vairāku Rietumeiropas politisko analītiķu hipotēzēm, ka no Krievijas puses pēdējā “retoriskā kauja” par Baltijas valstīm vēl tikai gaidāma – ap 2003. – 2004. gadu. Tāpēc varbūt omulībai etnopolitikā vēl ir stipri par agru. Arī tāpēc, ka sabiedrības integrācija lielā mērā notiek “uz papīra” un šajā apstāklī ne vienmēr vainojami nepilsoņi.

Var jau, protams, teikt, ka vainojams ir pašu nepilsoņu kūtrums un nevēlēšanās organiski iekļauties neatkarīgās Latvijas pilsoņu kopumā, taču – vai valsts ir izdarījusi pietiekami daudz, lai nepilsoņi būtu ieinteresēti mainīt savu statusu Latvijā, kļūstot par mūsu valsts pilsoņiem. Protams, integrāciju neveicina tendenciozie Krievijas masu informācijas līdzekļi, arī daļa pašmāju krievvalodīgo mediju labprāt piebalso saviem Austrumu kolēģiem, kuru aktivitātes tiešām neveicina naturalizāciju un sabiedrības integrācijas procesus Latvijā.

Kā “Ziņām” vairākkārt ir norādījuši nacionālo minoritāšu pārstāvji, savulaik Latvija pieļāvusi kļūdu, neatbildot uz Interfrontes it kā aizbildnieciskajām aktivitātēm par visiem krievvalodīgajiem Latvijā. Šāds termins ir aplams jau pēc savas būtības. Lai arī 50 gadu mantojums ir veicinājis krievu valodas ekspansiju mūsu valstī, nevajadzētu aizmirst, ka Latvija ir dzimtene arī daudziem poļiem, ukraiņiem, armēņiem, ebrejiem un citu tautību pārstāvjiem, kurus nevar tā vienkārši pasludināt par krievvalodīgajiem, jo īstenībā viņi runā savās dzimtajās valodās, kā arī latviešu un nereti krievu.

Galvenie pamatnosacījumi veiksmīgai integrācijas norisei neapšaubāmi ir valsts valodas zināšanas un izglītība. Izglītībai vajadzētu veicināt toleranci gan pilsoņiem pret nepilsoņiem, gan arī otrādi. Diemžēl ikdienā tās bieži trūkst. Un te valstij būtu jāizvērš izskaidrošanas kampaņa, kas noteikti “atmaksātos”, jo Latvijas pārtapšana par divkopienu valsti ir izdevīga tikai tās ienaidniekiem. Pienācis pēdējais laiks atmest arī jautājuma politizāciju, ar ko pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām gribēs krāt politisko kapitālu viena otra sevi par labēju saucoša partija.

Nedaudz atgriežoties pie iepriekšminētā pētījuma “Etnopolitika Latvijā”, ar skumjām jāpievienojas pētījuma autoru secinājumam, ka valstī nav diskusijas starp etniskajām grupām un valsts arī to neveicina. Uzdodot hrestomātisko jautājumu, kam tas ir izdevīgi, var atbildēt, ka Latvijas valstij un tās pilsoņu kopumam tas nav izdevīgi.

Un būtu naivi cerēt, ka īstajā brīdī šo mūsu valsts vājo vietu necentīsies izmantot tās nedraugi. Ja šādām aktivitātēm nebūs īsta pamata, tas tiks radīts mākslīgi. Piemēri nav tālu jāmeklē. Pirms kāda laika tepat Jelgavā varēja novērot, kādu jezgu var sacelt, piemēram, tik prozaiskā gadījumā, ja kāda skola atrodas skolēnu skaitam nepiemērotā ēkā. Tādās reizēs trauksmes zvani tiek zvanīti bez īpašiem iemesliem, vajag tik gribēt. Bet gribētāji vienmēr atradīsies. Vai atradīsies griba trim lielākajām valdības partijām ne tikai deklaratīvi, bet arī reāli risināt šo jautājumu, par to vēstures annāles klusē.