Uzstāšanās konferencē "Sociālo zinību loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā" 2002. gada 5. decembrī

1848. gadā Karls Markss rakstīja: “Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs”. Nu, ko – Marksa rēgs ir izgaisis, un mūsdienu pasaulē to ir vērienīgi aizstājuši demokrātijas ideāli. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī ir notikusi globāla demokrātijas kustība, kura ir pārveidojusi starptautiskās attiecības un iedvesmojusi tautas dažādās pasaules malās. Pašreizējais demokrātijas vilnis nacionālo valstu valdībās, kurš turpinās, ir izraisījis tikpat spēcīgu attīstību demokrātijas apguvē izglītības sistēmā. Konkrēti runājot, es zinu, ka post-komunisma valstu (arī Latvijas) līderi ir apzinājušies, ka patiesas demokrātijas izveide ir lielā mērā atkarīga no kompetentu pilsoņu izglītošanas: tādu pilsoņu, kas zina, kas ir un kas nav demokrātija, kas zina, kā īstenot demokrātiju, un kas zina, kāpēc tā ir laba – vai vismaz labāka, nekā tās alternatīvas.

Pieaugošais starptautiskās intereses vilnis par to, kas ir demokrātijas apguve, ir stimulējis jaunu skatījumu uz demokrātijas apguvi arī ASV. Laikā, kad izglītības darbinieki no visas pasaules ir griezušies pie mums, lai gūtu padomu, kā mācīt demokrātiju, mums, amerikāņiem, ir bijis rūpīgāk jāpārdomā, kas tas ir, ka to darīt, un kā to pamatot. Piemēram, manas pastāvīgās diskusijas ar kolēģiem Latvijā, ir ļāvušas man pārdomāt savus uzskatus par demokrātijas apguvi. Pēdējos 13 gados, pēc Berlīnes mūra krišanas, es esmu atkal un atkal domājis un runājis ar kolēģiem ASV, Latvijā un citās valstīs par diviem savstarpēji saistītiem jautājumiem. Pirmais: Kas ir kvalitatīva “demokrātijas apguve”? Otrais: Kas ir demokrātijas apguves skolā būtiskākie elementi, kas sagatavotu skolēnus, lai tie ir labi demokrātiskas valsts pilsoņi?

Savas lekcijas pārējā daļā es iezīmēšu 7 būtiskākos elementus, kuri ir nepieciešami demokrātijas apguvei skolas ietvaros. Mana pieredze ir pierādījusi man, ka šie ir elementi, kas nepieciešami labai un kvalitatīvai demokrātijas apguvei. Es apzinos, ka šie 7 elementi, par kuriem es runāšu, nav pietiekami labai demokrātijas apguvei. Taču ja kāds no šiem 7 elementiem tiek izlaists vai atstāts novērtā, skolēnu demokrātijas apguve būs nepilnīga. Tātad – kas ir šie 7 būtiskākie elementi?

Pirmais būtiskais elements labai demokrātijas apguvei ir sistemātisks un pastāvīgs uzsvars, kas liekams uz to, lai mācītu un apgūtu zināšanas par demokrātijas galvenajiem jēdzieniem, demokrātisku pārvaldi un demokrātisku sabiedrību.

Ja mēs gribam, lai skolēni ir sagatavoti efektīvai un atbildības caurstrāvotai līdzdalībai demokrātijā, viņiem ir jāzina, kas tas ir, un kas tas nav. Viņiem ir jāzina standarti vai kritēriji, pēc kuriem mēs atšķiram demokrātisku valdību un sabiedrību no tādām, kas nav demokrātiskas. Vairums pētnieku ir vienisprātis [ar to, kas ir minimālais standarts, pēc kura var spriest, vai tā ir vai nav demokrātija: tā ir demokrātija vismaz minimālā izpausmē tad, ja tautas pārstāvji valdībā tiek ievēlēti brīvās, taisnīgās, atklātās vēlēšanas, kurās sacenšas vairāki kandidāti, un vēlēšanu tiesības ir vairumam cilvēku, kas dzīvo šīs valdības pakļautībā. Tādējādi pastāv valdība, kurai piekrīt tie, kuri tiek pārvaldīti, un tautas pārstāvji ir atbildīgi savas tautas priekšā.

Tomēr ja mēs vēlamies, lai mūsu skolēni labi izprot demokrātijas jēdzienu, viņiem jāzina vairāk, nekā minimālā definīcija, kas attiecas tikai uz standartiem tautas pārstāvju vēlēšanu īstenošanai. Viņiem ir jāzina, ka attīstītākā demokrātijas formā minimālie vēlēšanu norises standarti tiek pārsniegti, sniedzot konstitucionālas garantijas pilsoniskajām brīvībām un tiesībām, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, kas dzīvo šajā sabiedrībā valdības pakļautībā. Nobriedušā demokrātijā pastāv tautas valdība, kuras darbību ierobežo augstākais likums – Konstitūcija, kuras mērķis ir vienlīdzīgi aizstāvēt – ar likumu palīdzību – visu sabiedrības locekļu tiesības. Īpaši jāatzīmē, ka pastāv konstitucionāla aizsardzība indivīda tiesībām brīvi domāt, runāt, lemt un rīkoties, lai ietekmētu valdības lēmumus un darbības. Tādējādi tiek īstenota vairākuma vara, kuras ietvaros notiek katra tiesību aizsardzība, ietverot ari minoritāšu tiesību aizsardzību.

Visstingrākais tests tam, vai sabiedrība ir pilnībā demokrātiska, ar brīvību un taisnīgumu, kas ietver visus cilvēkus, ir sekojošs jautājums. Vai nepopulāri indivīdi un minoritāšu grupas var brīvi baudīt savas tiesības un iespējas vienlīdzīgi ar pārējiem sabiedrības locekļiem? Ja atbilde ir jā, tad valdība un sabiedrība ir pilnīgi demokrātiskas. Tomēr neviena valdība un sabiedrība pasaulē pilnībā neiztur pārbaudi ar šo jautājumu.

Pašlaik, saskaņā ar ASV nevalstiskās organizācijas Freedom House ikgadējo pasaules tendenču apskatu, mazāk par pusi pasaules demokrātisko valstu atbilst stingrajam kritērijam, attiecībā uz kuru tās varētu uzskatīt par pilnīgi demokrātiskām un brīvām. Ja mēs vēlamies, lai skolēni labi izprot demokrātiju, viņiem ir jāprot izmantot minimālos kritērijus, saskaņā ar kuriem mēs atšķiram demokrātisku politisko sistēmu no nedemokrātiskas, kā arī kritērijus, pēc kuriem atpazīst dažādas demokrātijas attīstības pakāpes.

Otrs būtiskākais labas demokrātijas apguves elements ir sekojošs: nepieciešams mācīt un mācīties par Konstitūciju, demokrātiskas valdības institūcijām un pilsonisko sabiedrību, kurā skolēni dzīvo.

Labai demokrātijas apguves programmai Latvijā jāietver sistemātiska Konstitūcijas principu apguve, zināšanas par valdības institūcijām kas darbojas saskaņā ar šo Konstitūciju, kā arī nevalstiskajām institūcijām, kas veido pilsonisku sabiedrību. Mācoties par savas valsts konstitucionālo valdību un pilsonisko sabiedrību, Latvijas skolēniem pastāvīgi jāizmanto kritēriji, ar kuru palīdzību mēs atpazīstam demokrātijas iezīmes, lai kritiski izvērtētu, kādā pakāpē Latvijas valsts institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas atbilst vi neatbilst pasaules standartiem attiecībā uz brīvību un demokrātiju. Tāpat Latvijas skolēniem jāsalīdzina savas valsts valdība un pilsoniskā sabiedrība ar citu valstu valdībām un pilsoniskajam sabiedrībām vispārpieņemto demokrātijas kritēriju kontekstā. Viņi jārosina veidot spriedumus par to, vai viņu valdība un pilsoniskā sabiedrība ir lielākā vai mazākā pakāpē demokrātiskas un brīvas, nekā citu valstu valdības un pilsoniskās sabiedrības.

Trešais būtiskākais labas demokrātijas apguves elements nozīmē attīstīt skolēnu spējas pielietot zināšanas, lai domātu un kompetenti piedalītos demokrātiskajos procesos. Pamatzināšanas par demokrātiju – tās principiem, praksi un vēsturi – ir jāpielieto, domājot par pilsoniskajiem un politiskajiem notikumiem pagātnē un mūsdienās; tādējādi šīs zināšanas tiek apgūtas pamatīgi un tiek konstruktīvi lietotas skolēnu dzīvē. Tātad, skolēniem jāapgūst izziņas prasmes un līdzdalības prasmes, un tam jānotiek līdztekus zināšanu apguvei.

Izziņas prasmes dod indivīdam iespēju identificēt, aprakstīt, organizēt, interpretēt, izskaidrot un izvērtēt informāciju un idejas, lai izprastu savu pieredzi un pieņemtu lēmumus par to. Ja skolēni apgūt izziņas prasmes, viņi spēj saprātīgi un efektīvi reaģēt uz to, kas ar viņiem notiek; saskaroties ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, viņi spēj pieņemt un aizstāvēt lēmumus par tiem, kā tas būtu jādara labam pilsonim.

Līdzdalības prasmes, izmantotas līdztekus izziņas prasmēm, dod indivīdam iespēju sadarboties ar citiem, lai monitorētu un ietekmētu savas valdības darbības un lēmumus un prasītu atbildību no saviem pārstāvjiem valdībā. Līdzdalības prasmes apvienojoties ar izziņas prasmēm dod indivīdiem iespēju sadarboties ar citiem kā līderiem un sekotājiem nevalstiskajās organizācijās, kas veido pilsonisko sabiedrību, un tādējādi darboties kopējā labuma sasniegšanai. Līdz ar to demokrātijas apguvei skolā jāietver mācību stundas un projekti, kas iesaista skolēnus kopdarbībā, aktīvi veidojot prasmes, kas ļauj viņiem konstruktīvi piedalīties sava valdības un pilsoniskās sabiedrības darbībā.

Ceturtais nozīmīgais labas demokrātijas apguves elements nozīmē pilsonisko tikumu attīstību un tādu attieksmju veidošanos, kas mudina jauniešus rīkoties kā labiem pilsoņiem. Pilsoniskie tikumi ietver personīgo interešu pakļaušanu savas kopienas kopējā labuma interesēm. Lai skolēnos veidotos pilsoniskie tikumi, viņiem praksē jāīsteno laba demokrātiskas valsts pilsoņa uzvedība. Šādu demokrātisku attieksmju un rakstura orientāciju piemēri ir mērenība vai pašregulācija, drosme, lojalitāte, līdzjūtība, tolerance, pieklājība, godīgums, gara stiprums, rūpes par sociālo taisnīgumu, cieņa pret katru kopienas locekļi. Šīs laba rakstura iezīmes veido demokrātijas morālo pamatu.

Aleksi de Tokvilu, franču aristokrātu, kas 19. gadsimta 30-ajos gados bija Amerikā un uzrakstīja grāmatu “Demokrātija Amerikā”, dziļi iespaidoja amerikāņu demokrātiskās attieksmes un rakstura iezīmes: viņi bija gatavi dot savu laiku, naudu un citus resursus pilsoniskās sabiedrības nevalstiskajām apvienībām, kuras daudz darīja kopējam labumam. Viņš nosauca šīs darbības par “sirds ieradumiem”, un teica, ka laba demokrātija bez tiem nav iedomājama. Saskaņā ar Tokvila uzskatiem, valstī, kurā ir vislabākā konstitūcija, institūcijas un likumi, nevarēs pastāvēt ilgtspējīga demokrātija, ja vien “sirds ieradumi’ nebūs cieši iesakņojušies pilsoņu raksturā. Tādēļ skolēniem jāiesaistās darbībās, kas balstītas pilsoniskajos tikumos, un liek mērķtiecīgi īstenot morālās vērtības, kas veido ilgtspējīgu pamatu veselīgas demokrātijas attīstībai.

Piektais būtiskais labas demokrātijas apguves elements ir sistemātiska pamatzināšanu, prasmju un attieksmju savienošana un integrēšana mācību programmā un skolotāja darbā.

Lai demokrātijas apguve būtu efektīva, skolotāja un skolēna darbā jābūt integrētām izziņas prasmēm, līdzdalības prasmēm un laba pilsoņa morālajām iezīmēm. Visām labas demokrātijas apguves komponentēm – zināšanām, prasmēm un attieksmēm – jābūt pastāvīgi savienotām ar tādu aktivitāšu palīdzību, kas liek pielietot zināšanas caur prasmēm un attieksmēm. Vienas demokrātijas apguves komponentes izvirzīšana priekšplānā – piemēram, lielākas nozīmes piešķiršana zināšanām – ir nepilnība, kas traucē demokrātijas apguvei teorijā un praksē. Tātad pamata zināšanas, prasmes un attieksmes ir pastāvīgi, sistemātiski un dinamiski jāsavieno, lai demokrātijas apguve notiktu efektīvi.

Sestais būtiskais labas demokrātijas apguves elements nozīmē mācīt demokrātijas zināšanas, prasmes un attieksmes visas skolas mācību programmas ietvaros.

Ar demokrātiju saistīto zināšanu, prasmju un attieksmju apguvei jāsākas sākumskolā un jāturpinās katrā nākošajā klasē līdz pat vidusskolas beigām. Bez tam, mācību materiālam par demokrātiju ir jābūt ietvertam dažādos mācību priekšmetos, tādos kā vēsture, literatūra, ekonomika, ģeogrāfija – papildus īpašam mācību kursam civilzinībās un valsts mācībai. Es gribētu īpaši rosināt ietvert materiālu par demokrātijas vēsturi kursos par pasaules vēsturi, Eiropas vēsturi, un atsevišķu valstu vēsturi (piemēram, ASV vai Latvijas vēsturi). Skolēniem pārejot uz nākamo klasi, tās pašas idejas, prasmes un attieksmes, kas veido labas demokrātijas apguves pamatu, būtu jāapgūst aizvien dziļāk un daudzpusīgāk. Līdz ar to līdz laikam, kad skolēni pabeigs savu obligāto skolas izglītību, viņiem būs iespēja apgūt šīs idejas, prasmes un attieksmes iespējami pilnīgi.

Septītais būtiskais labas demokrātijas apguves elements paredz skolēnu iesaistīšanos ārpusstundu pasākumos, kas ir saistīti ar darbu mācību stundās.

Pastāv spēcīga saikne starp piedalīšanos skolēnu organizācijās un komandu sporta veidos un demokrātisko prasmju un attieksmju veidošanos. Īpaši tas attiecas uz darbu skolēnu pašpārvaldē, kurš sniedz iespējas apgūt demokrātiju darot. Taču vēlamie rezultāti tiek pastiprināti tad, ja pastāv spēcīgas saiknes starp mācību darbu skolas mācību programmas ietvaros un šo ārpusstundu darbību.

Skolēni daudz labāk apgūst demokrātiskās prasmes un attieksmes tad, ja skolotājs iedibina un uztur klasē demokrātisku garu, kas rosina brīvu un atvērtu ideju paušanu, sniedz drošu vidi izziņas brīvībai, un respektē katra skolēna pašcieņu un vērtību. Tieši tāpat skolēnu demokrātiskās prasmes un attieksmes tiek lielākā mērā sekmētas ar ārpusstundu aktivitāšu palīdzību gadījumos, kad skolas administratīvās prakses rezultātā skolēnu organizācijas tikšanās notiek demokrātijas garā.

Noslēgumā gribu piebilst, ka šie 7 būtiskie labas demokrātijas apguves elementi ir nepieciešami, lai arī nav pietiekami, lai sagatavotu skolēnus dzīvei demokrātijas apstākļos Latvijā, ASV vai jebkurā citā pasaules valstī. Un šie 7 būtiskie elementi it nepieciešami, lai saglabātu demokrātiju jebkurā valstī, kurā tā ir un kura vēlas to paturēt. Šie 7 elementi, protams, neizsmeļ labas demokrātijas apguves būtību, kā jau jūs zināt, šī joma ir plašāka. Taču bez šiem elementiem demokrātijas apguve nav pilnīga un var nesasniegt savus mērķus. Demokrātijas saglabāšana un uzlabošana Latvija, ASV vai jebkurā citā valstī nebūs iespējama, ja vien skolās nebūs labu demokrātijas apguves programmu – tādu, kas nodod katrai jaunai bērnu paaudzei pamata zināšanas, prasmes un attieksmes, kas nepieciešamas, lai demokrātija darbotos. Tāpēc, ja izglītības darbinieki Latvijā, ASV un citās valstīs vēlas īstenot savu lielo atbildību par valsts “veselību”, viņiem jāietver un jāvelta pietiekama uzmanība 7 būtiskākajiem demokrātijas apguves elementiem savu skolu mācību programmās, kā arī skolotāju un skolēnu darbā.

Pāreja uz demokrātiju un šo izmaiņu noturīguma nodrošināšana var būt grūts uzdevums, kā to rāda nesenā post-komunisma valstu pieredze. Lai arī padomju stila komunisma aiziešana bija pilnīga, jaunās demokrātiskās sistēmas attīstība ir bijusi daļēja un reizēm sāpīga. Kā jūs ļoti labi zināt, Padomju Savienības izjukšanas laikā un pēc tās no komunisma atteicās 28 valstīs. Taču mazāk nekā puse no tām ir spējušas sasniegt vispāratzītos standartus, pēc kuriem mēs atšķiram demokrātisku valsti no nedemokrātiskas. Dažās no šīm valstīm ir atklāta diktatūra ar vājām demokrātijas tendencēm (ja tādas vispār ir), un dažas no tām, ietverot Krieviju un Ukrainu, neparedzami svārstās, turp un atpakaļ, starp demokrātijas un diktatūras izpausmēm.

Grūtais un ilgais ceļš no totalitāras diktatūras uz demokrātiju un brīvību mums atgādina, ka pāreja no vienas politiskās sistēmas uz otru, un pārejas rezultātu konsolidācija, nekad nav viegla un ātra. Tas ir vairāku paaudžu ilgstošs darbs, nevis maģisks un ātrs risinājums. Un šī ilgtermiņa projekta fundamentāla daļa ir demokrātijas apguve skolās.

Ar labu demokrātijas apguves programmu palīdzību skolās mūsu skolēniem būs iespēja iemācīties, ka viņu valdības un pilsoniskās sabiedrības panākumi nākotnē gala rezultātā ir atkarīgi no tādiem pilsoņiem, kā viņi. Taču bez pamata zināšanām par demokrātiju, izziņas prasmēm un līdzdalības prasmēm pilsoņi nespēj saglabāt un pilnveidot demokrātiju savā valstī. Patiesībā bez pamata zināšanām, prasmēm un attieksmēm, uz kurām balstās demokrātija, indivīdi ir pilsoņi tikai pēc nosaukuma, jo viņiem trūkst spēju un spēka, lai pieņemtu labus lēmumus, īstenotu šos lēmumus un ietekmētu savu valdību, kā tas būtu jādara demokrātiskas valsts pilsoņiem. Es rosinu mūs apņemties darīt to, kas nepieciešams, lai sniegtu skolēniem labas demokrātijas apguves iespējas, balstītas minētajos 7 būtiskajos elementos, kas ir nepieciešami, lai saglabātu un pilnveidotu savas valsts demokrātisko valdību un pilsonisko sabiedrību.

Pateicos par jūsu uzmanību. Es ar prieku gaidu iespēju piedalīties jūsu konferences turpmākajā darbā un sadarbībā ar daudziem no jums, strādājot pie grūtībām un iespējām, kas saistītas ar mūsu skolēnu sagatavošanu kompetentu pilsoņu pienākumu pildīšanai demokrātiskā sistēmā – lai arī tai ir dažādas nepilnības, tas ir labākais politiskās sistēmas veids, ko pazīst mūsu pasaule.

ATSAUCES
_____________________

• Dahl, Robert A. On Democracy. New Haven, Connecticut: Yale University Press, 1998.
• Howard, Dick. The Specter of Democracy. New York: Columbia University Press, 2002.
• Huntington, Samuel P. The Third Wave: Democratization in the late 20th Century. Norman: Univeristy of Oklahoma Press, 1993.
• International Institute for Democracy, ed. The Rebirth of Democracy: 12 Constitutions of Central and Eastern Europe. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 1996.
• Karaatnycky, Adrian, ed. Freedom in the World: the Annual Survey of Political Rights and Civil Liberties. Piscataway, New Jersey: Transaction Publishers, 2001.
• Marx, Karl. “The Communist Manifesto” (1848). In Mitchell Cohen and Nicole Fermon, eds. Princeton Readings in Political Thought. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 196, 448-464.
• Niemi, Richard, and Jane Junn. Civic Education: What Makes Students Learn? New Haven, Connecticut: Yale University Press, 1998.
• Putnam, Robert D. Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1993.
• Sartori, Giovanni. The Theory of Democracy Revisited. Chatham, New Jersey: Chatham House, 1987
• Tocqueville, Alexis de. Democracy in America (Volume I, 1835 and Volume II, 1840). Phillips Bradley, ed. New York: Alfred A. Knopf, 1945.
• Torney-Purta, Judith, et al. Citizenship and Education in 28 Countries: Civic Knowledge and Engagement at Age Fourteen. Amsterdam: International Association for the Evaluation of Educational Achievement (IEA), 2001.
• Vontz, Thomas S., Kim K. Metcalf, and John J, Patrick. Project Citizen and the Civic Development of Adolescent Students in Indiana, Latvia, and Lithuania. Bloomington, Indiana: ERIC Clearinghouse for Social Studies/Social Science Education at Indiana University, 2000.