Uzstāšanās konferencē "Sociālo zinību loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā" 2002. gada 5. decembrī

Šī gada nogalē Sodien Sorosa fonda – Latvija projekts “Cilvēks sabiedrībā” atskatās ne tikai uz ikgadējo veikumu, bet arī visā projekta darbības gaitā gūto pieredzi. Gan konferencē, gan dažādās tikšanās reizēs projekta dalībnieki vērtē, kas paveikts, ko projekts devis, kādām jaunām idejām un darbiem iedvesmojis, ar ko varam lepoties un ko nākas atzīt par savu laiku nodzīvojušu. Projekta pilnais nosaukums “Sociālo zinību satura un metodikas reforma pamatskolā” palīdz izprast, ka, sadarbojoties ar valsts un nevalstiskajām institūcijām, esam strādājuši pie šobrīd tik aktuālā uzdevuma vispirms izprast un tad iedzīvināt sociālās zinības mūsu skolu ikdienā. Taču īstena vērtība šim, tāpat kā ikvienam projektam būs tikai tad, ja tā darbība un cilvēki, kas tajā iesaistījušies, spēs aizsākt ilglaicīgas pārmaiņas, ja būsim labā nozīmē atpazīstami, ja apkārtējie vēlēsies mācīties no mūsu kļūdām, balstīties uz mūsu atradumiem, izmantot mūsu pieredzi, par kuru vēlamies pastāstīt arī šajā pirmssvētku rakstā.

Par projekta atpazīšanas zīmi kļuvuši mozaīkmīklas gabaliņi – katrs skaists un nozīmīgs, bet visi kopā tie iegūst pavisam citu spēku un nozīmi. Taču, pirms konferences par projekta gaitu domājot, man iemāca prāta kas cits. Mums daudziem, droši vien, no bērnības palikusi prātā kāda lietiņa, ko grūti nosaukt par rotaļlietu – kaleidoskops. Apaļš kartona cilindrs ar krāsainiem stikliņiem iekšā. Paskaties pret gaismu, un redzi brīnumainus rakstus. Pagriez uz vienu vai otru pusi, un raksti jau pavisam citi. Kaut kas mainījies līdzi laikam, līdzi kustībai. Arī projekts “Cilvēks sabiedrībā” audzis un mainījies, veidojies un pārveidojies, brīžam jaukdams pats savas izveidotās robežas un rakstus.

1999. gadā un pirms tam, kad projekts vēl tikai tika plānots un aizstāvēts, gan sabiedrībā kopumā, gan valsts institūcijās vēl tikai veidojās stratēģiska izpratne par sociālo zinību lomu, saturu un nozīmi izglītībā. Tas bija laiks, kad notika vēstures “de-ideoloģizācija”, kad bijām atteikušies no “Valsts un tiesību pamatiem” un “Sabiedrības mācības”, bijām aizsākuši civilzinības 9. klasē, spēruši pirmos soļus ekonomikas un ētikas mācīšanā pamatskolā, bet sākumskolas vadlīnijās iekļautā sadaļa “Sociālās zinības”, neatrazdama vietu mācību stundu paraugplānā, tā arī palika ieteikumu līmenī un entuziastu ziņā. Īsti skaidrs nebija ne tas, kas ir sociālās zinības, kāda ir to nozīme mūsdienīgā izglītības sistēmā, kas veido sociālo zinību saturu, ne arī tas, kādas mācīšanas vai pat mācīšanās metodes būtu jāizmanto iecerēto mērķu sasniegšanai. Interaktīvās mācību metodes daudziem tolaik likās burvju līdzeklis, kas padarīs skolu mūsdienīgu, bet vēl vairāk bija to, kas uz šo “trokšņošanu un rotaļāšanos” raudzījās visai piesardzīgi, uzskatīdami, ka skolā galvenais ir iemācīt – un tas, neapšaubāmi, ir skolotāja darbs.

Projekta attīstības ceļš nav bijis taisns un vienkāršs, un nebūtu arī bijis prātīgi cerēt, ka esošajā situācijā tas tāds varētu būt. Uzsākot projektu, tika paredzēti daudzi lieli darbi:

• Izstrādāt saturu un metodoloģiju sociālajām zinībām 4./5. – 6. klasēs
• Izveidot alternatīvu integrētu kursu “Filosofija bērniem”
• Izstrādāt ētikas paraugkursu 7. klasei, sadarbojoties ar Nīderlandes Izglītības programmu attīstības institūtu SLO
• Izveidot integrētu sociālo zinību kursu 7. – 9. klasēm, pamatojoties uz kopā ar IZM ISEC un SLO veiktā projekta “Ievads sociālajās zinībās” iestrādēm
• Turpmāk attīstīt vēstures mācīšanas un mācīšanās metodoloģiju pamatskolā
• Izveidot sociālo zinību skolotāju sagatavošanas programmas pedagoģiskajās augstskolās
• Piedalīties izglītības sasniegumu starptautiskajā salīdzinošajā novērtēšanā civilzinībās.

Šodien mēs zinām, ka daudz kas no plānotā paveikts, daudz kas nācis klāt, bet

vēl kaut kas cits jau zaudējis aktualitāti. Strādājot projektā, gluži tāpat kā sociālo zinību stundā mācījāmies paskatīties uz sevi caur apkārtējo pasauli un caur pasauli uz sevi. Daudzie vieslektori no dažādām pasaules vietām gluži tāpat kā kaimiņu novadā vai blakus skolā strādājošais kolēģis ļāva un mudināja domāt un salīdzināt, atpazīt savas un citu stiprās un vājās vai, kā mēs iemācījāmies teikt – attīstāmās jomas.

Lai labāk saprastu esošo situāciju, 2000. gadā projekta ietvaros tika veikta Latvijas sociālo zinību skolotāju un skolu administrācijas pārstāvju aptauja. Cita starpā kā aktuālākās 7. – 9. klašu skolēnu problēmas skolu administratori norādīja

• Neprasmi darbā ar informācijas avotiem 42,6 %
• Neprasmi diskutēt 39.9 %
• Patstāvības trūkumu 38,4 %
• Neprasmi publiski uzstāties 28,3 %
• Pieredzes trūkumu darboties grupā 21 %

Kā gan apgūt šīs prasmes, rātni sēžot stundās, klausoties un atbildot uz skolotāja jautājumiem? Kā gan mācīt šīs prasmes, ja paši nejūtamies pietiekami droši, ja sapulcēs izvēlamies tālākās rindas, bet skolotāju seminārā, kad pienācis laiks grupas darba prezentēšanai, cenšamies par katru cenu tikt vaļā no šī pienākuma? Ja joprojām uzskatām, ka citiem pieder vara izlemt, kas un kā mums jādara un pat jādomā? Ja pašiem pietrūkst prasmes argumentēti diskutēt un precīzi formulēt savu viedokli? Un lūk, pašiem skolotājiem rodas jautājums:

Vai mēs patiešām darbos un ne tikai vārdos esam gatavi dalīt savas tiesības un atbildību ar skolēniem? Vai esam gatavi sadarboties kā līdzīgs ar līdzīgu? Nevis mēs un viņi, bet mēs. (Ilze Akmentiņa, Juglas vidusskola)

Varbūt tieši tāpēc mēs, projekta dalībnieki, tik ļoti lepojamies ar sociālo zinību atbalsta skolu tīkla izveidošanu, kas darbojās kā radošā laboratorija vai mācību klase skolotājiem savas varēšanas izmēģināšanai, jaunu zināšanu un iemaņu iegūšanai, bet galvenokārt – sadarbības veicināšanai un vienam otra iepazīšanai. Konkursā kārtā tika atlasītas 24 skolas visos Latvijas reģionos, kuras kopā ar augstskolām varēs būt prasmīgi palīgi pārējiem skolotājiem sociālo zinību ieviešanas procesā un jauno skolotāju sagatavošanā.

Projekta nozīmību raksturo arī fakts, ka kopā ar IZM esam strādājuši pie sociālo zinību kā jauna mācību priekšmeta ieviešanas sagatavošanas visā pamatizglītībā no 1. līdz 9. klasei – esam piedalījušies standarta un programmu paraugu izveidošana un aprobēšanā, mācību materiālu izveidē, skolotāju tālākizglītības pasākumu nodrošināšanā. Vēl vairāk šajā jomā tiek plānots nākamajā gadā, kad varēsim dalīties ar projekta gaita uzkrāto pieredzi, kā arī materiāliem, kurus kopā ar semināriem ar ASV Pilsoniskās izglītības centra un Latvijas sena drauga un atbalstītāja profesora Džona Patrika laipnu gādību plānojam piedāvāt Latvijas skolām. Lūk, ko par sociālajām zinībām domā 4. klases skolēni:

Man prieks par to, ka ļoti bieži pēc sociālo zinību stundām skolēni izsaka savu neapmierinātību – ar to, ka ir tikai viena stunda nedēļā. (Larisa Flugrāte, Kuldīgas Centra vidusskola)

Sociālās zinības ir lielisks piemērs, lai ilustrētu, kāpēc pārmaiņas izglītības sistēmā tik ļoti nepieciešamas, kāpēc mūsdienās nepietiek ar pareizo atbilžu iegaumēšanu un atstāstīšanu. Skolotājam jābūt gana drosmīgam un elastīgam, lai spētu pieņemt faktu, ka skolēni zina vairāk – vai vismaz citas lietas – nekā paši skolotāji, ka skolēni ir gatavi sastapties ar jauno un nezināmo, mēģināt un darboties situācijās, kad mēs teiktu “diezin vai tur kaut kas sanāks…”. Grūti novilkt robežas starp sociālajām zinībām un dzīvi, aizvien biežāk stundā atskan piemēri no ikdienas un skolotājam jāprot atrast līdzsvaru starp “tā ir” un tā vajadzētu būt”. Vēl vairāk, skolotajam jāgrib un jāprot palīdzēt atrast ceļu, lai nokļūtu no pirmā pie otrā. Darba gaitā uzkrājies daudz labu piemēru, ir daudz skolotāju, kuri ne tikai paši jūtas droši šajā jomā, nu jau spēj iedrošināt arī citus. Lūk, ko secina kāda no skolotājām:

Esmu pārliecināta, ka šī diena mums bija gara gara sociālo zinību stunda, un mēs, kā jau no katras stundas, guvām tik, cik tajā brīdī spējām un gribējām. (Skaidrīte Gertnere, Bārtas pamatskola)

Projekta gaitā dažs nostiprināja pārliecību, bet cits pirmo reizi iedomājās, ka vēl grūtāk, pat neiespējami un lielā mērā nevajadzīgi ir vilkt robežas starp atsevišķām sociālo zinību sadaļām. Dzīve nepazīst robežas starp cilvēku izdomātiem mācību priekšmetiem – ētiku, ekonomikas pamatiem, veselības mācību un civilzinībām. Gan ģimenē, gan tirgū, gan politikā ir emocijas un aprēķins, izvēles un prioritātes, vērtības un jaunrade, nejaušības un likumsakarības. Ja patiešām gribam palīdzēt mūsu bērniem kļūt par gudriem lēmumu pieņēmējiem un labiem problēmu risinātājiem, mums jāļauj viņiem trenēties šīm darbībām arī klasē un mācību stundā, jāļauj tajā pētīt veselumu, nevis jāatstāj mozaīkas kopā salikšana uz “kaut kad dzīvē, kad jums to vajadzēs”.

Pārāk sarežģījot un zinātniskojot mācību saturu, mēs pazaudējam saikni ar skolēnu un mūsu mācību galveno būtību, pietrūkst laika aprunāties un padiskutēt par aktuālām dzīves problēmām. (Aira Kumerdanka, Talsu ģimnāzija)

Ja gribam, lai uzņēmējs domā par vides aizsardzību, baņķieris rīkojas ētiski, politiķis ir empātisks, skolotājs prot uzrakstīt projekta pieteikumu un finansiāli to vadīt, ja vēlamies, lai mūsu valsts pilsonis savu līdzdalību prot un grib izpaust gan attieksmē pret kopīgo kāpņu telpu, gan Saeimas vēlēšanās, mums skolā jāļauj saredzēt dzīvi kopveselumā. Mācību procesā mēs to apzīmējam par integrētu pieeju, taču izprotam joprojām dažādi un uztveram neviennozīmīgi.

Te nu bija viens no grūtajiem brīžiem, jo brīžam ne viens vien no pašu audzinātajiem “ētiķiem”, “civilzinību speciālistiem” un citiem noteiktas sociālo zinību jomas skolotājiem šaubījās gan par iespējamību to visu salikt kopā, gan par savu kompetenci. Problēmas nepazūd, ja izliekas, ko to nav. Tāpēc vairākkārt nācām kopā, runājām, diskutējām un pamazām virzījāmies uz priekšu. Apzinoties, ka dažādu apstākļu pēc ne katrs skolotājs ne katrā skolā gribēs vai varēs strādāt integrēti, esam priecīgi, ka tur, kur šāda iespēja vai nepieciešamība ir, cilvēki aizvien vairāk spēj ar to tikt galā ar prieku.

Šādā veidā strādājot, izdodas sasaistīt mācību priekšmeta saturu ar reālo dzīvi, izdodas palūkoties uz cilvēku dzīvi pagātnē caur skolēna šodienas domām un izjūtām, padarīt mācību saturu personisku un jēgpilnu. Mācību process kļūst aizraujošs gan skolēnam, gan skolotājam. (Daina Zelmene, Smiltenes ģimnāzija)

Tieši tāpēc par vienu no interesantākajiem pēdējā laika darba rezultātiem uzskatām integrēto sociālo zinību programmu 7. – 9. klasēm, kura balstīta uz problēmcentrētu pieeju – tā, kā notiek dzīvē. Arī šī programma ļauj sasniegt standartā noteiktos rezultātus, tikai ceļš, kā līdz tiem nokļūt ir atšķirīgs. Vienlaikus saglabāta arī tradicionālā virzība no sevis uz plašāku sabiedrību, 7. klasē vairāk pētot sevi un savus vienaudžus, tuviniekus, tuvāko apkārtni, bet 9. klasē ļaujot veiksmīgi sagatavoties pamatizglītības noslēgumam. Šis materiāls 2002. gada maijā tika izplatīts kopā ar laikrakstu “Izglītība un Kultūra” un joprojām ir pieejams arī SFL birojā.

Projekta gaitā esam mācījušies ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus – savā klasē, skolā, sporta komandā, mācību priekšmeta metodiskajā apvienībā vai pilsētā. Aizvadītajā vasarā apmēram 80 skolēni un 25 skolotāji piedalījās vasaras nometnē, lai mācītos un dalītos pieredzē par skolēnu līdzpārvaldes kā demokrātijas skolas lomu. Kā atzīmē Bārtas pamatskolas direktore, “skolas līdzpārvaldes dalībniekiem ir tikai viena privilēģija – strādāt vairāk nekā citiem savas skolas labā.” (Anita Helviga, Bārtas pamatskola)

Šī nometne pati bija īsta demokrātijas skola – atbildības, dedzības un atvērtības piemērs. Šajā mācību gadā no visiem novadiem nācies dzirdēt par to, kādu ietekmi nometnē gūtais rada skolās – aktivizējas esošais un rodas jauns darbošanās gars, skolēni labā nozīmē neliek mieru skolotājiem un viens otram.

Pilnīgi nav nozīmes tam, vai skolēni skatās uz mani uzticīgām, skeptiskām vai noraidošām acīm. Būtiski ir tas, ka viņi patstāvīgi domā un vērtē, kā arī prot savu viedokli man darīt zināmu. Svarīgi ir tas, kas notiek viņos un ar viņiem. Es esmu vērotājs un atbalstītājs. (Ilze Akmentiņa, Juglas vidusskola)

Projekta gaitā esam izaicinājuši robežas – starp mācību priekšmetiem, vecumgrupā, skolām un augstskolām, skolu un dzīvi ārpus tās sienām. Dzīve ir daudzveidīgāka par jebkuru mācību priekšmetu. Mūsu fiziskais vecums nebūt nav vienīgais faktors, kas nosaka, kas mums jādara, jāzina un ko mēs drīkstam sākt pilnīgi no jauna. kopā ar skolēniem esam sapratuši, ka

Ne tikai formālā izglītība, bet prasmes un to atbilstība situācijai bieži vien nosaka cilvēka vērtību un panākumus. (Žanna Dukaļska, Ieva Eriņa, Ludzas pilsētas ģimnāzija)

Projekta gaitā notikusi daudzi svarīgi darbi, tapuši materiālu kopojumi, notikuši neskaitāmi semināri, daudzas konferences, pieredzes apmaiņas vizītes un citi pasākumi. Par tiem plašāku informāciju iespējams iegūt gan SFL gada pārskatos, gan pie pašiem dalībniekiem, par kuriem ievietojām informāciju konferences materiālu mapē un līdz ar to tā ir pieejama gandrīz visās izglītības pārvaldēs. Visu nevar izstāstīt ne konferencē, ne uzrakstīt visgarākajā rakstā, tāpēc atliek tikai turpināt mūsu iesākto, to, ko mēs mācījāmies viens no otra un mācījām viens otram – ja gribi zināt, ej un uzzini – jautā, meklē un pēti līdz atrodi!

Projekti ir kā robežstabi un atskaites punkti. Tie sākas un beidzas, bet to ieguldījums paliek, ja veiktais darbs bijis vajadzīgs, pārdomāti organizēts un ar sirdsdegsmi īstenots. Mēs jau tagad droši varam teikt, ka projekts “Cilvēks sabiedrībā” palīdzējis attīstīties gan nozīmīgai mūsu izglītības sistēmas jomai, gan daudziem dažāda vecuma cilvēkiem visās Latvijas malās. Šī attīstība neapstāsies, bet pāraugs jaunos darbos, jaunos projektos un jaunos panākumos.

Ir sajūta, ka paveiktais darbs ir vajadzīgs citiem kolēģiem gan savā skolā, gan citās rajona skolās. (Vineta Vaivade, Salaspils 1. vidusskola)

Mēs dzīvojam burvīgā pārmaiņu laikā, un no mums pašiem atkarīgs, kā to spēsim izmantot savā, savu bērnu un savu skolēnu šodienas un nākotnes pasaules labā. Lai mums visiem labi veicas arī turpmāk!