Diena, 17.06.2004.
Slēdzot līgumus ar reliģiskajām konfesijām, valsts dod baznīcām virkni privilēģiju
Valsts līgumi ar baznīcām — tās ir “labas ticības attiecības”, kuras valstij obligātus pienākumus neuzliek, bet, kā uzskata Valsts kancelejas (VK) juristi, vienīgi mudina savstarpēji sadarboties. Analizējot līgumus, tomēr iznāk, ka valsts svaru kausos neiebirst faktiski nekas, jo tie rakstīti, lai baznīcām nebūtu uz sevi jāattiecina vairākas likuma normas un būtu likumiskas tiesības darboties valstij svarīgās sfērās. Par nekorektu, īpaši juridiski, un sasteigtu šo valdības darbu uzskata vairāki Saeimas deputāti, kuriem par to būs jābalso, visticamāk, rudens sesijā.
“Līguma mērķis ir skaidri sakārtot ilgstošās sociālās un juridiskās problēmas par valsts un baznīcas attiecībām,” teic VK juriskonsults Ivars Mēkons. Valsts pārvaldes iestādes līdz šim baznīcas rīcību atsevišķos gadījumos esot traktējušas pēc sava prāta, bet baznīcas — pēc sava. Valsts ar premjera biedra Aināra Šlesera (LPP) birojā tapušajiem līgumiem ar luterāņiem, pareizticīgajiem, vecticībniekiem, baptistiem, metodistiem, septītās dienas adventistiem, ebreju reliģisko draudzi būšot ieguvusi, ka turpmāk baznīcas vārdā darbosies tikai attiecīgās amatpersonas, kas svarīgi īpašumu atsavināšanas gadījumā. Baznīcu guvumi uzskaitīti tipveida līgumu 20 pantos.
Analizējot līgumus, redzams, ka 8.jūnijā A.Šlesera parakstītie līgumi daudzviet ir pretrunā likumdošanai. Tomēr, pēc VK juristu domām, tas ir likumsakarīgi, jo tieši par juridiskajām problēmām līdz šim baznīcas visvairāk sūdzējušās. Tā pretrunā reliģisko organizāciju likumam ir pants, kurš baznīcām dod tiesības veikt saimniecisko darbību bez īpašas firmas dibināšanas šim nolūkam. “Šis tika iekļauts efektivitātes dēļ,” skaidro I.Mēkons — dibināt kapitālsabiedrības ir laika un resursu ietilpīgi. Līdzīgi arī baznīcas var neievērot valsts noteiktos kvantitatīvos kritērijus skolu dibināšanai, piemēram, nepieciešamo studentu skaitu, pamatkapitālu.
Pilnu Dienas rakstu lasiet šeit