Neatkarīgā rīta avīze, 16.12.2002.Rubrika: 2. lpp.
Tēvzemei un Brīvībai/LNNK kongresā sestdien kārtējo reizi pavīdēja ierosinājums (G. Krasts) ierobežot priekšvēlēšanu politisko reklāmu.
Tādā garā tikšot slāpētas miljonāru iespējas pārņemt varu valstī. Manuprāt, tādus secinājumus vēlēšanu rezultāti var radīt tiem, kuriem pašiem acu vietā dolāri vai lati un nekā cita. Jo, tādā garā runādami, tie paši atzīst, ka vēlēšanu iznākumu izšķir nauda, tikai nauda un nekas cits. Ja jau tā, tad labākais tiešām ir tas, kuram šīs naudas vairāk, un nav iemesla viņu ierobežot. Ja tā tomēr nav, tad vajadzētu monetāros redzokļus aizstāt ar normālām acīm un paskatīties, kāpēc citas, alternatīvas vēlētāju apziņas iespaidošanas iespējas izrādījušās tik vājas. Kāpēc nacionālās, brīvības, reālu nākotnes izredžu, produktīva darba un tamlīdzīgas idejas kapitulējušas maka priekšā?
Varbūt vēlētāji pamatoti tic tai reklāmai, kurai politiķi var piedāvāt reālu segumu. Tai, kurai apakšā ir nauda, jo visu pārējo politiķi spējuši pasniegt un iemiesot tikai muldēšanas līmenī. Gara un ideju nabadzības situācijā nav nemaz žēl to partiju, kurām nav naudas un kuras nemaz nemēģina likt naudas vietā galvu, bet tikai činkst par savu tukšo ķešu. Varbūt pat labi, ka tās ir nabagas, jo, tikušas pie naudas, tās iezvanītu Saeimā vēl vienu idejisku tukšinieku.
Turklāt – jo vairāk politiskās reklāmas, jo labāk. Politiskā reklāma – tā ir sabiedrības politiskās domāšanas kvalitātei veltīta karikatūra. Ja tautai patīk, ka partijas par to smejas, kāpēc ne?
Turklāt – politiskiem un sabiedriskiem darboņiem vissvarīgāk taču ir apliecināt savu aktivitāti, savu klātbūtni procesā. Ar rīcībspēju tam nav nekāda sakara. Tāpēc arī sabiedrībai tiek iegalvots, ka, aizvācot no godīgas publikas acīm šnabja pudeli, prostitūtu, ubagu vai politisko reklāmu, patiešām notiek cīņa ar maucību, tiek paveikts kas nozīmīgs demokrātiskas sabiedrības veidošanā u. tml.
Taču, kā sacījis viens gudrinieks, – likums paredz tikai pusdienas pārtraukumu, nevis pašas pusdienas. Likums var šā vai tā reglamentēt politiskās reklāmas parādīšanos, taču tas nemainīs politisko partiju attiecības ar vēlētājiem. Dīvaini, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā neviena pati sabiedriskā organizācija, sākot ar arodbiedrībām, nekomentēja tās metodes, ko partijas izvēlējās manipulēšanai ar sabiedrību. Sabiedrības aktīvākā daļa – nevalstiskās organizācijas – nepievērsa partiju prātus ne idejām, ne tautai. Ja partijas uzskata, ka var atļauties galvenos kampaņas efektivitātes apsvērumus saistīt tieši ar politisko reklāmu, tad te pirmām kārtām jāuzlūko nevis partijas, bet vēlētāji un to priekšrunātāji – nevalstiskās organizācijas. Ja jau tās ir tiešām veidojušas sabiedrību, tad kāpēc tā iznākusi tik lēta, ka pēc padsmit brīvības gadiem novelkamām bildītēm tic vairāk nekā politikas saturam? Vai varbūt noteikt ar likumu, ka priekšvēlēšanu laikā visiem vēlētājiem jābūt gudriem, viediem un kvēliem patriotiem?
Sabiedrībai pašai un, cerams, bez cenzūras, bez diktāta būs jāiziet savs pašatziņas ceļš. Ja politiskās, sabiedriskās, profesionālās organizācijas, ja valsts izglītības sistēma nav ieinteresētas to paātrināt, tad tas būs ilgs, ļoti ilgs ceļš. Kamēr sabiedrība pati negribēs vārīt sev politiskās pusdienas, tā ēdīs to, ko vārīs partijas.
Turklāt – politiskā reklāma man šķiet pieņemamāka liekulības forma nekā tā, kas rastos, ja ar likumu par esošu tiktu izsludināta situācija, kuras nav (partiju neatkarība no to finanšsu aizmugures). Salīdziniet paši partiju izdevumus politiskajai reklāmai šajā kampaņā ar prognozējamo valsts finansējumu (puslats par balsi). Partiju ekonomiskās aizmugures iemaksas vairākkārt pārsniedz prognozēto valsts finansējumu. Par kādu gan atbrīvošanos no finanšu ietekmes te varēs runāt? Un aplam iegalvot cilvēkiem, ka partijas cīņā par varu neliks lietā tos līdzekļus, kas būs tām pieejami.
Tāpēc – vairāk politiskās reklāmas. Vēl vairāk. Prātīgi konstatēts, ka nevienas partijas reklāma šajā kampaņā nav uzrunājusi vēlētāju kā partneri. Bet kāpēc? Vai varbūt vēlētājs spēj aktīvi un operatīvi ietekmēt varu? Vai varbūt dalībai publiskajā telpā politiskie viedokļi netiek atlasīti pēc to nēsātāju izmēra (mazs, liels) un reitinga? Un tā tālāk. Politiskā reklāma var kļūt par dominējošo politisko priekšvēlēšanu valodu tikai tāpēc, ka partijām ir pamats uzskatīt šo valodu par sabiedrībai vispieņemamāko.
To var aizliegt un var cenzēt, bet labāk tomēr būtu pacensties, lai partijām būtu pamats kaut cik nopietni respektēt vēlētāju. Partijām vara rūp, tāpēc tās cenšas izvēlēties adresātam atbilstošu valodu. Adresātam vara acīmredzot nerūp, un tāpēc tas pieņem sev visneproduktīvāko, lētāko no iespējamiem dialoga variantiem. Ja kādam patīk ēst mēslus, tad politiskai kultūrai par labu nāktu nevis aizliegums tos piegādāt, bet ar kvalitatīvas politikas palīdzību likvidēts pieprasījums.
Jūsu Neatkarīgā