Foto: San Jose Library

Lai nodrošinātu valsts uzņēmumu dzidru kontroli, ir nepieciešams bezkaislīgs aktīvu pārvaldītājs, kas ar nozares pārvaldītāju tikai sadarbojas, nevis saplūst.

Atziņa, ka valsts uzņēmumu pārvaldība Latvijā neatbilst labas prakses standartiem, ne reizi vien aktualizējusies jau kopš 90. gadu vidus, kad uzņēmumu struktūras sāka piepildīt partiju ielikteņi. Ap gadu miju uzliesmojusī kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (Nacionālā apvienība) bardzība pret Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktoru Andreju Žagaru tikai apliecina, ka valsts uzņēmumu pārvaldībā aizvien pastāv nozīmīgas problēmas, no kurām partijiskā politizētība nebūt nav vienīgā. Pie tam Operas gadījumā tā vispār nav aktuāla, jo Žagars LNO vadībā pārdzīvojis dažādu partiju ministrus.

Valsts uzņēmumu pārvaldības problēmas, kā to pierāda notikumi Operā, sakņojas nesakārtotajā sistēmā. Lai nodrošinātu uzņēmumu efektīvu finanšu kontroli, ir nepieciešams atsevišķs uzņēmuma aktīvu pārvaldītājs un atsevišķs nozares pārraugs. Ekonomikas ministrija (EM) jau kopš pērnā rudens mēģina saskaņot Valsts kapitāla daļu pārvaldības koncepcijas projektu, saskaņā ar ko vajadzētu ieviest efektīvu valsts kapitāla daļu pārvaldību .

Bet pa to laiku Opernams, kurš nebūt nav īpašnieka vissliktāk pārvaldītais valsts uzņēmums, ilustrē vairākas sistēmiskas problēmas, kas nav atrisināmas tikai Kultūras ministrijas (KM) un LNO vadības lokā. Šajā rakstā pieskaršos dažām Latvijas valsts uzņēmumu pārvaldības problēmām, kurām bijusi loma arī Operas konfliktā, abstrahējoties no vērtējumiem par kultūras ministres un Operas direktora personisko lomu.

Ministrija — gan sliktais, gan labais policists

KM allaž bijis pienākums kontrolēt valsts finansējuma izlietojumu un tiesības pieprasīt no Operas kontrolei nepieciešamos dokumentus. Tādējādi ministrijai un tās pārziņā esošajai kapitālsabiedrībai ir dalīta atbildība par saimniekošanas disciplīnu, un ministrijas spēkos bija nepieļaut LNO ilgstošus tēriņus, kas pārsniedza atvēlētā budžeta iespējas. Vienlaikus KM ir arī ieinteresēta Operas mākslinieciskajos sasniegumos, un KM amatpersonas mēdz būt vairāk vai mazāk integrētas Latvijas nelielajā kultūrļaužu sociālajā lokā. Pienākums būt saltam īpašniekam-aprēķinātājam un operas un baleta attīstības veicinātājam ir divas atšķirīgas lomas, kuru izpildi raksturo nereti pretrunīgas intereses.

Lai nodrošinātu dzidru kontroli, kas brīva no personisko attiecību un nozarpolitikas saturisko mērķu nereti konfliktējošajiem vektoriem, ir nepieciešams bezkaislīgs aktīvu pārvaldītājs, kas ar nozares pārvaldītāju tikai sadarbojas, nevis saplūst. EM ieteiktajā modelī „nozaru ministrija pārrauga nozares attīstību un ar nozares specifiku saistītos jautājumus [..], savukārt [valsts kapitāldaļu] pārvaldības institūcija pārrauga finanšu rezultātu jautājumus un korporatīvās pārvaldības principu ieviešanu un īstenošanu” .

Tad Opera neatrastos situācijā, kur tai pārmaiņus jāpielāgojas finanšu disciplīnā iecietīgiem (un kultūras ziņā it kā izprotošākiem) un neiecietīgiem ministriem. KM varētu ar mierīgu sirdsapziņu būt labais policists, savukārt kapitāldaļu pārvaldības institūcija — sliktais.

Raksta vienu, plāno citu

2011. gadā veiktajā PROVIDUS pētījumā par valsts kapitālsabiedrību pārvaldību tika konstatēts, ka „oficiāli neatzīta prakse dažu kapitālsabiedrību gadījumā ir valsts pārvaldes uzdevumu noteikšana un finansējuma piešķiršana, apzinoties, ka ar to nepietiks, un paļaujoties, ka trūkstošo kompensēs ieņēmumi no komercdarbības”. Vēl sliktāk, ja noklusētais plāns ir izmangot papildu naudu no valsts vēlāk, kad nevarēs savilkt kopā galus.

Būtu vēl pusnelaime, ja šāda pieeja tiktu skaidri fiksēta, tas ir, atzīts, ka uzņēmumam ne tikai jāsagādā pašu ieņēmumi, bet arī konkrētā apmērā jālīdzfinansē valsts funkciju veikšana . Taču, ja esošās iespējas un to ierobežojumi nav precīzi un reālistiski izlikti uz papīra, rodas situācija kā Operas gadījumā uzņēmums un ministrija ik gadu vienojas par finansējuma izlietošanu un paraksta attiecīgu līgumu, taču vēlāk „piepeši izrādās”, ka finanšu rāmjos iekļauties nav iespējams, jo tādas un tādas izmaksas, piemēram, piemaksas pie algas māksliniekiem nav iespējams samazināt. Rezultātā neizbēgami veidojas parādi.

Principā vainojama ir kapitālsabiedrības vadība, jo tai nevajadzētu uzņemties saistības, ko nevar izpildīt. Taču attiecībās ar Operu KM ir ne tikai pakalpojuma pircējs, bet arī daļu turētājs. Būtu dīvaini, ja kapitālsabiedrība iecirstos pozā pret savu īpašnieku. Lūk, vēl viens arguments, lai nodalītu īpašnieku (kā centralizētu pārvaldītāju) no institūcijas (ministrijas), kas pēc būtības ir galvenais uzņēmuma klients un maksātājs.

Vērtēšanas sistēma un bardzības lēkmes

Kultūras ministres lēmums neapstiprināt amatā Andreju Žagaru 2011. gada nogalē izskatījās gandrīz kā patvaļa. Liela daļa sekojošās publiskās diskusijas sastāvēja no emocionālām izpausmēm par Žagara nopelniem LNO attīstībā vai — tieši pretēji — par trūkumiem teātra vadībā. Strīdu ievirzīšanai pragmatiskākā gultnē traucē tas, ka Latvijā nav vienotas sistēmas valsts kapitālsabiedrību valžu locekļu darba izvērtēšanai saistībā ar izmērāmiem rādītājiem par biznesa plāna un uzņēmumam noteikto sociālpolitisko uzdevumu izpildi.

Tiesa gan, šajā ziņā LNO nemaz nav sliktākajā situācijā. KM slēgtajos līgumos ar valsts kapitālsabiedrībām par valsts deleģētu kultūras funkciju veikšanu ir visnotaļ adekvāti līguma izpildes novērtējuma kritēriji attiecībā uz auditorijas piesaisti, izrāžu skaitu, teātra darbības vietējo, pārreģionālo un starptautisko nozīmību u.c.

Nebūtu jāsagaida uzņēmuma krīze, lai ar Opernama direktoru vai jebkuras citas valsts kapitālsabiedrības valdi slēgtu vienošanos par uzdevumiem, kas tiem jāveic. LNO gadījumā līgumā jau noteikto un vēl dažu citu kritēriju izpilde ir jāsaista ar direktora darbību personīgi. Savukārt bardzības uzplūdi pret uzņēmumiem, kas atkarīgi no tās vai citas personas nonākšanas ministra amatā, bez šaubām nav uzticams uzraudzības paņēmiens.

EM izstrādātā koncepcija paredz arī kapitālsabiedrību valžu locekļu atalgojuma sasaisti ar rādītāju izpildi. Ir pamats domāt, ka LNO problēmas tik ļoti nesamilztu, ja šis un citi koncepcijas projektā iekļautie risinājumi jau sen būtu īstenoti.