Pēc vairākām pazīmēm spriežot, Satversmes tiesa gatavojas šonedēļ lemt par to, vai februāra vidū Latvijā notiks referendums par valsts valodas statusa atzīšanu arī krievu valodai. Domāju, ka neesmu vienīgā, kam nav ne jausmas, par ko konkrēti tiesa lems. Iespējamā lēmumu amplitūda sākas ar deputātu iesniegtā pieteikuma noraidīšanu un beidzas ar jau notikušās parakstu vākšanas atzīšanu par antikonstitucionālu.
Lai gan politikas kuluāros un juristu kopienās par iespējamo Satversmes tiesas iesaistīšanos runā jau vairākus mēnešus, sabiedrības vairākumam šīs institūcijas iesaistīšanās nāca kā pārsteigums. To arī viegli saprast, jo šķietami ST šī jautājuma risināšanā nav ko darīt: Satversmes teksts ir pietiekami skaidrs un par tā izpratni līdz pavisam nesenam laikam valdīja teju vai vienprātība.
Referendums ir par konstitūcijas 4.panta izmaiņām, kur latviešu valodai nostiprināts vienīgās valsts valodas statuss. Šāda norma konstitūcijā ir kopš 1998.gadā (līdz 1998.gadam 4.pants vienīgi teica, ka Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru). Tas ir īpaši aizsargāts pants – proti, Saeima to nevar mainīt, ja nav saņēmusi vairāk nekā puses balsstiesīgo pilsoņu piekrišanu referendumā. Šādu pantu Satversmē nav daudz – tikai seši. Vienlaikus valodas jautājumi nav starp tiem, par kuriem Satversmes 73.pants aizliedz rīkot referendumus (piemēram, par nodokļiem, kara pieteikšanu).
Pamatojoties tieši uz šo Satversmes izpratni, tika veidotas prognozes par to, ka referendums par divām valsts valodām ir lemts neveiksmei – Latvijā vairāk nekā puse balsstiesīgo pilsoņu pavisam noteikti šādu ideju neatbalsta. Interesantāks jautājums ir par to, kāda būtu referendumā nobalsojušo proporcija: diemžēl šķiet, ka neviens nav veicis socioloģiskus mērījumus, taču vismaz mana Latvijas sabiedrības un politikas analīzes pieredzē balstītā intuīcija saka, ka rezultātam referendumā būtu jābūt vismaz 1:2. Proti, uz katru iniciatīvas atbalstītāju varētu būt vismaz divi pilsoņi, kas balsotu pret. Iespējams, pat vairāk.
Kritēriji lēmumam, ar kuru referendums tiktu atcelts
Es izvēlos līdz ST lēmumam publiski nekomentēt to, kā Latvijas nelatviešu vairākums varētu uztvert ST lēmumu par referenduma atcelšanu. Ja šāds lēmums būs, es droši vien tad arī komentēšu tā sabiedriskās implikācijas. Tiesai, protams, ir pienākums lemt atbilstoši konstitūcijai, pat ja sabiedriskās implikācijas nav iepriecinošas. Bet tomēr uzdrošinos pateikt, ka tik svarīgam lēmumam ir obligāti divi priekšnoteikumi, kas varētu šķist pašsaprotami, bet diemžēl pašas ST vēsture rāda, ka ne vienmēr tie ir ievēroti.
Pirmkārt, lēmumam jābūt lieliski, nevainojami argumentētam – tā, lai tam var kaut racionāli, ja ne emocionāli piekrist ne tikai tie, kas iekšēji jūt, ka referendumam nevajadzētu notikt, bet arī tie 180 000 Latvijas pilsoņi, kas ir parakstījušies par tā sarīkošanu. Tas nozīmē, ka šis nevarētu būt Abrene 2 gadījums, kad lēmums ir atkarīgs no prātam teju neaptveramas juridiskas piruetes (toreiz tika pateikts, ka saskaņā ar konstitūciju Latvijā ir svarīgākas un mazāk svarīgas teritorijas). Es nedomāju, ka ST šobrīd ir autoritāte, lai pamatotu kaut ko īpaši ekstravagantu un kaut vai tiesību literatūrā iepriekš pamatīgi neizdiskutētu (pat ja teorētiski tas ir iespējams). Otrkārt, es gaidītu, ka lēmumā nav necieņas pret Latvijas pilsoņu spriestspēju un labajiem nodomiem, ja viņus salīdzina ar Saeimas deputātiem. Latvijas pilsoņi līdz šim notikušajos referendumos nekādas ziepes nav savārījuši, atšķirībā no dažādiem Saeimas sasaukumiem, kuriem gan ir gājis dažādi. Man ir grūti iedomāties, kā varētu sabiedriski pamatot striktākus ierobežojumus balsojumiem par likumprojektiem referendumos (ārpus 73.panta) nekā balsojumos par likumprojektiem Saeimā.
Trīs jautājumu bloki, kur varētu gaidīt interesantas atziņas
Pieņemot, ka šie priekšnoteikumi tiktu izpildīti, man šķiet interesanti sekot līdzi tam, vai un kā ST savā lēmumā atbildēs uz trim jautājumu blokiem:
1) Par pēdējā laikā tik bieži piesaukto Satversmes kodolu – proti, konstitūcijas pamatā esošas augstākās vērtības, kuras nevar grozīt/atcelt, pat ja tiek piedāvāts mainīt konstitūciju. Ja ST izvēlēsies izmantot šo terminu, būs jāseko līdzi tam, kā tieši tas tiek definēts: kas ir Latvijas konstitūcijas kodols? Kā un kas nosaka, kādas vērtības (piemēram, demokrātija, sociālais atbildīgums) ir šajā kodolā un kas nav? Vai Satversmes kodols sakrīt ar īpaši aizsargātajiem pantiem, kuru grozīšanai nepieciešams referendums (piemēram, arī par proporcionālajām vēlēšanām- ja nē, tad kā atrisināt leģitimitātes problēmu, proti, kas, ja ne likumdevējs, ir Satversmes kodola definētājs?) Ja Satversmes 4.pantu nevar grozīt tādēļ, ka tas ir pretrunā ar Satversmes kodolu, tad kādēļ Satversme tiešā tekstā paredz tā grozīšanas iespēju (līdzīgi kā 1., 2.panta)?
Definējot “neaizskaramās vērības”, konstitucionālā tiesa uzņemtos nevis konstitūcijas sarga, bet gan autora, pārdefinētāja funkcijas – pateiktu, kuras no konstitucionālajām normām ir prioritāras salīdzinājumā ar pārējām (neskatoties uz to, ka konstitūcijas teksts šajā jautājumā klusē). Es uzskatu, ka ar nelielām atrunām demokrātiskā sabiedrībā šāds tiesas aktīvisms varētu būt pieļaujams, bet argumentācijai jābūt nevainojamai un atbilstošai visapgaismotākajiem priekšstatiem par mūsdienu demokrātijām, jo pēc būtības ar šādu rīcību tiesu vara pārņem savās rokās suverēno varu.
2) Ko nozīmē kādas normas/normas ierosinājuma neatbilstība Satversmes kodolam – vienalga, vai normas pieņēmējs ir tauta vai Saeima? Tas nebūt nav pašsaprotami. Pieņemsim, ka Saeimā pieci deputāti iesniedz iniciatīvu par Satversmes grozījumiem, ar kuriem sievietēm tiktu atņemtas balsstiesības. Paralēli par šādu iniciatīvu ir savākti 10 000 pilsoņu paraksti un ir jāsāk parakstu vākšanas otrā kārta. Pieņemsim, ka šādi konstitūcijas grozījumi ir pretrunā ar iedomāto konstitūcijas kodolu. Tad kādas ir šīs atziņas sekas? a) šādu normu nedrīkst nemaz pieņemt – tā nedrīkst stāties spēkā (ja tā, kam un kādā procedūrā ir pienākums katrā no gadījumiem gan Saeimā, gan referendumā izvērtēt (ne)atbilstību kodolam un to nepieļaut, kādas ir garantijas pret negodprātību vai muļķību – piemēram, apturēt kādas programmas finansējuma samazinājumu, pamatojoties uz neatbilstību sociāli atbildīgas valsts virsprincipam)? b) abos gadījumos šāda norma var tikt pieņemta, bet konstitucionālajai tiesai tomēr ir jābūt tiesībām pēc atsevišķas izvērtēšanas to atcelt (neskatoties uz to, ka tā ir konstitucionāla ranga norma, – vienkārši pamatojoties uz neatbilstību kodolam vai nekonsekvenci ar citiem konstitūcijas pantiem); c) ST nav pilnvarota vērtēt vienas konstitucionālas normas atbilstību citai, pat kodolā esošai, taču mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā attiecīgie konstitūcijas grozījumi nebūtu piemērojami un pilsoņiem, valsts iestādēm nerastos politisks, juridisks pienākums šādu normu ievērot (jā, teorētiski arī tāda argumentācija ir iespējama).
3) pat ja ST neķersies klāt argumentācijai par Satversmes kodolu, ļoti interesanti būtu redzēt argumentāciju, ja tiesa vispār nolems pieņemt pieteikumu (nevis to noraidīt), pie reizes apturot referendumu. Līdz šim ST ir pārbaudījusi tikai JAU PIEŅEMTU likumu konstitucionalitāti, kā arī aktīvi pretojās tam, ka pirms robežlīguma parakstīšanas politiskās amatpersonas vēlējās saņemt no tiesas atzinumu par tā konstitucionalitāti. Pieņemot, ka tiesa izvēlēsies pārbaudīt konstitucionalitāti prezidenta un Saeimas vairāk tehniska rakstura lēmumiem par 180000 pilsoņu iniciatīvas virzību (tieši tas šajā lietā tiek apstrīdēts! apstrīdēta netiek pati referenduma iniciatīva, bet gan ar to saistītie Saeimas un prezidenta lēmumi), tad jāpieņem, ka ST būtu jāuzņemas pārbaudīt konstitucionalitāte arī tādiem lēmumiem, ar kuriem Saeima pieņem, iespējams, antikonstitucionālus likumprojektus pirmajā vai otrajā lasījumā. Iespējams, arī aizliedzot Saeimai tos pieņemt galīgajā lasījumā (jo tad jau, paturpinot ST priekšsēdētāja argumentācijas loģiku raidījumam Nekā Personīga, no tiesas sprieduma attiecībā uz lēmumu pirmajā vai otrajā lasījumā vairs nebūtu jēgas). Ja tiesa starp šīm situācijām saskata atšķirību, būtu svarīgi saprast tieši kur ir šī atšķirība. Ja referendums tiek “atlikts”, kas notiek ar likumos garantētajiem termiņiem?
Kā var noprast – ar patiesu interesi gaidu Satversmes tiesas lēmumu. Labākajā gadījumā tas dos atbildes uz vairākiem jautājumiem, par kuriem, izrādās, Latvijas juristiem ir radušās domstarpības. Sliktākais, kas var notikt, – kāds jauns, samākslots, slikti argumentēts konstitūcijas tulkojums (iespējas ir bezgalīgas, tādēļ nesākšu pat uzskaitīt), kas daļā Latvijas pilsoņu var krasi palielināt neuzticēšanos demokrātiskām procedūrām un institūcijām.