Foto: AFI
Izglītības sistēmā iesaistītajiem ir viegli saredzēt sistēmas organizācijas problēmas, bet vēl vieglāk - kaut vai ieskatoties sev maciņā - ieraudzīt, ka Latvijas izglītības sistēma ir nabaga. Piemēram, finansējums doktorantu sociālajam nodrošinājumam ir zemāks par minimālo mēnešalgu. Un šie nabagi nodrošina Latvijas valsts attīstību.
Pārsteidzošs ir Sorosa fonda – Latvija atbalstītā pētījuma par izglītību secinājums: izglītībai Latvijā vairāk naudas nevajagot. Ko nu? Vai tiešām gadiem ilgie pārmetumi, ka skolu telpas esot neremontētas, ka skolotāju algas esot par mazām, ka augstskolu pasniedzēji neatjaunojoties, ir nepatiesi? Vai precīzāk – šo problēmu risinājums slēpjoties nevis naudas trūkumā, bet gan politisku soļu trūkumā? Vai tiešām tā ir?
Atkāpei varu teikt vienu – visvairāk par pētījumā izskanējušo viedokli sajūsmā jābūt Finansu ministrijas ierēdņiem. Beidzot, beidzot kāds ir apgalvojis neticamo -kādai jomai valsts pārvaldē naudas pietiek un valsts budžetam vairs nav jāsaspringst, palielinot dotāciju neražojošai sfērai. Latvijas valstij tik raksturīgā valsts kases politika var gavilēt! Taču prāts kaut kā negrib ticēt tik negaidītiem secinājumiem.
Jāatzīst, ka pētījums ir orientējies uz pamatizglītības un vidējās izglītības analīzi. Šeit arī bāzējas tik viegli izteiktie secinājumi, kas nav noliedzami un pie kuriem var nonākt arī bez īpašiem pētījumiem. Latvijā ir vismazākais skolēnu skaits uz vienu skolotāju un ļoti daudz skolu. Valsts kases politika teiktu – likvidēsim un apvienosim skolas, atlaidīsim liekos skolotājus, un redz kā – naudas vienam skolotājam būs vairāk, algas pieaugs, skolu remontiem vajadzēs mazāk līdzekļu utt. Taču labi ir zināms, kur gan veidojas tā skolu un skolotāju skaita “pārprodukcija” – tās ir lauku skolas. Iespējams, kaut kad saulainā nākotnē valsts varēs likvidēt simtiem mazo lauku skolu, bet tikai tad, kad būs atrisināts jautājums par skolēnu transportu, problēmas ar infrastruktūru, mācību nodrošinājumu. Es vēl neesmu pamanījis nevienu valstisku rīcību šo problēmu risināšanai. Ja tagad atteiktos no šīm skolām, tad tas novestu pie daudzu skolas vecuma bērnu neiešanas skolā. Vēl vairāk – neesmu pārliecināts, vai tiešām skolu skaita samazinājums vestu uz skolotāju algu palielinājumu. Nav domājams, ka skolotāju skaits būtiski samazināsies, jo pašreiz skolotāji pilda vairākas slodzes. Algu palielināšanai būs jāatrod līdzekļi. Tāda arī ir bijusi valsts politika līdz šim – vienīgais, kas liecina par to, ka izglītība ir valsts prioritāte, ir pastāvīgais pedagogu algu palielinājums. Neaizmirsīsim, ka pedagogu atalgojums joprojām ir ļoti zems.
Augstākā izglītība pētījumā ir atainota tikai garāmejot, akcentējot vienu aspektu – nepieciešamību pēc finansu plūsmas sakārtošanas. Nenoliedzot šāda politiska soļa nepieciešamību, tomēr nesaprotami ir tas, kā finansu plūsmas sakārtotība sekmēs Baibas Rivžas pētījumā minēto izglītības kvalitātes problēmu risināšanu. Izlasot pētījumu un, it sevišķi, pētījuma kopsavilkumu, man radās liela vēlmes kritizēt un norādīt pētījuma sastādītājiem un kopsavilcējiem uz jomām, kuras vispār nav skartas pētījumā, bet kuru nerisināšana ir novedusi augstākās izglītības sistēmu līdz pussabrukuma stāvoklim. Taču, par atvieglojumu man, lielu daļu no argumentiem savā rakstā ir minējis Dr. Valdis Egle. Piemetīšu tikai vēl dažus argumentus. Izdevumi vienas studiju vietas nodrošināšanai bez darba algu izdevumiem šobrīd Latvijā ir vairāk kā trīs reizes zemāki par izdevumiem šiem pašiem mērķiem Rietumeiropā. Latvijā 2000.gadā doktora grādu ieguva tikai 41 cilvēks, proti, saglabājoties šai tendencei, pēc divdesmit gadiem pasniedzēju skaits ar doktora grādu augstskolās Latvijā samazināsies četras reizes. Finansējums doktorantu sociālajam nodrošinājumam ir zemāks par minimālo mēnešalgu, alga pasniedzējam ar doktora grādu ir zemāka par vidējo algu Latvijā utt. utjpr. Nezin kāpēc nevaru noticēt, ka visas šīs problēmas atrisinās finansējuma plūsmas sakārtotība.
Rezumējot teikto, vēlētos uzsvērt to, ka izglītības sistēmā iesaistītajiem visnotaļ viegli ir saredzēt gan to, ka ir problēmas ar sistēmas organizāciju (tas pats ļoti lielais skolu skaits, nesakārtotā finansu plūsma), bet vēl vieglāk – kaut vai ieskatoties sev maciņā – ir saredzēt to, ka Latvijas izglītības sistēma ir nabaga. Tāpēc apgalvojumi, ka izglītībai naudas ir pietiekoši, skan kā aicinājums – nedodiet naudu nabagiem. Jā, varbūt nabagi nepratīs rīkoties ar šo naudu, bet tie ir vienīgie, kas nodrošina Latvijas valsts attīstību.
"Izglītības politika ministrijas azotē" (intervija ar S. Heinemanu)