Foto: A. Jansons © AFI
Viens no efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanā ir mācību gada pagarināšana. Kā pirmos pretargumentus, protams, var iedomāties iespējamo bezdarbu "pāri palikušajiem" skolotājiem un skolotāju pretošanos atvaļinājuma samazināšanai.
Pēdējā laika publikācijās par izglītību aplūkotais problēmu loks ir aptuveni šāds: skolām trūkst naudas, pašvaldībām trūkst naudas, tām ir uzkrauts par daudz atbildības skolu uzturēšanā utt. Visbiežāk problēma tiek aktualizēta, bet nav sīkāk analizēta, kā arī nav meklēti tās cēloņi un risinājumi.
Viens no paņēmieniem, kā uzlabot finansiālo situāciju, ir esošo līdzekļu efektīva izlietošana. Mūsu valsts izglītības budžetu ir iespējams optimizēt, ņemot vērā izglītības pakāpju specifiku. Viens no, manuprāt, efektīvākajiem ceļiem skolu finansējuma uzlabošanā ir mācību gada pagarināšana.
Pirms vairākiem gadiem ministrs Māris Vītols nesekmīgi mēģināja pagarināt mācību gadu, toreiz bija ļoti liela pretestība, un kopš tā laika šis risinājums vairs netiek pieminēts. Tomēr mācību gada pagarināšana sniegtu būtisku finansiālu uzlabojumu. Tiesa, tas vairāk attiektos uz valsts finansējuma daļu, respektīvi, skolotāju algām, mazāk – pastarpinātā veidā uz pašvaldību finansējumu, respektīvi skolu uzturēšanu un izglītības procesa nodrošināšanu. Šai idejai ir vairāki būtiski “par”, savukārt “pret” argumenti valsts izglītības politikas kontekstā ir salīdzinoši vāji.
Mazāk pārslogoti skolēni un skolotāji
Sākšu ar “par” argumentiem. Tā būtu esošo līdzekļu efektīva izmantošana, pagarinot mācību gadu par trīs nedēļām (ievērojot latviešu tradīcijas, tas varētu ilgt līdz Jāņiem). Pētot Eiropas valstu mācību gadu garumu, varam secināt, ka vairumā valstu vidējais mācību gada garums ir desmit mēnešu. Latvijā līdzšinējos deviņos mācību mēnešos iekļautais noteiktais stundu skaits izstieptos garākā laika posmā un tādējādi samazinātos vidējais stundu skaits nedēļā. Tas nozīmē, ka samazinātos arī skolotāju slodžu skaits, līdz ar to tiktu samazināta izmaksājamo algu kopsumma mēnesī. Vienlaikus tā ir arī reāla iespēja esošā budžeta ietvaros paaugstināt algas tiem skolotājiem, kuri turpinās darbu skolā.
Lai situācija būtu skaidrāka, piedāvāju vienkāršu piemēru par kādu iedomātu skolu, kurā ir 12 klases. Pašreiz, kad mācību gads ilgst 35 nedēļas, šādā skolā kopējais stundu skaits nedēļā būtu 358 stundas. Tas atbilst 17 skolotāju slodzēm, jo viena skolotāja slodze ir 21 stunda nedēļā. Ja mācību gads tiktu pagarināts līdz 38 nedēļām, kopējo stundu skaitu gadā atstājot nemainīgu, tad stundu skaits vienā nedēļā saruktu līdz 329. Tas atbilst 15,6 skolotāju slodzēm. Tātad, nauda, kuru šobrīd skola maksā kādam skolotājam par 1,4 slodzēm jeb 29 stundām, paliktu pāri. Ja šos skaitļus pareizinātu ar visām Latvijas skolām, ietaupījums iznāktu ļoti iespaidīgs. Tā kā Izglītības likums nosaka, ka valsts dotācija paredzēta skolotāju algām, šī nauda būtu izmaksājama tieši algu pielikumam.
Pagarinot mācību gadu, arī skolēniem samazinātos slodze. Stundu skaits saglabājas iepriekšējais, un tas nozīmē, ka tiktu risināts jautājums par skolēnu pārslodzi un kādu dienu bērniem savā somā būtu jānes arī par vienu grāmatu mazāk.
Nākot vasarai, parasti ļoti saasinās ielas bērnu problēma, jo vecākiem nav, kur bērnus likt. Labāk taču, ka viņi tajā brīdī ir skolā, nevis uz ielas “atpūšas”.
Savs ietaupījums būtu arī pašvaldībām – skolas elektrības un siltuma izmaksas ietaupītos par dažām stundām nedēļā ziemas tumšajā periodā. Bez tam pašvaldībām vasarā būtu jātērē mazāk līdzekļu bērnu atpūtas nometņu organizēšanai.
Kavēkļi – bezdarbs un īsāks atvaļinājums
Kā pirmo “pret” argumentu jāmin iespējamo bezdarbu “pāri palikušajiem” skolotājiem, bet, iespējams, vislielāko pretestību izsauktu tas, ka reāli samazinātos skolotāju atvaļinājums. Šobrīd tas “uz papīra” ir divi mēneši, bet reāli – trīs (atskaitot tos skolotājus, kuri darbojas eksāmenos). Atvaļinājums samazinātos līdz reāliem diviem mēnešiem, un, manuprāt, tieši šī problēma arī ir pamatā lielajam sašutuma un emociju vilnim, kas noslāpēja iepriekšējo mēģinājumu ieviest skolas gada pagarinājumu. Cilvēciski skolotājus var saprast, taču ekonomiski tas ir absurds.
Iespējams, pret šo pārveidi strādā arī fakts, ka katra reforma ir pacietīgi un pārdomāti jāpopularizē, un tas ir grūts darbs, tāpēc, no valdības viedokļa, pie tā labāk nemaz neķerties.
Šie ir būtiskākie argumenti, kurus mazliet arī komentēšu. Bezdarbs kā sekas ir, manuprāt, sāpīgākā problēma, tomēr skolotājiem kā izglītotiem cilvēkiem būtu iespējams gan pārkvalificēties, gan atrast citu piemērotu darbu. Lielākas problēmas atrast darbu varētu būt skolotājiem ārpus Rīgas un lielajām pilsētām, jo nereti skola ir viena no retajām darba vietām laukos. Tomēr pastāv arī problēmas pozitīvais aspekts – skolās trūkst labu skolotāju, tātad būtu iespēja skolās strādāt labākajiem, vājākajiem liekot cīnīties par savu darba vietu, tādējādi veicinot arī viņa profesionālo izaugsmi.
Teorētiski ir iespējama situācija, ka skolotāju skaits netiek samazināts un katram skolotājam proporcionāli tiek samazināts stundu skaits nedēļā. Tomēr uzskatāms, ka tas nebūtu labākais risinājums, jo uzspiests slodzes samazinājums ir, pirmkārt, nedemokrātisks un nedod katram iespēju strādāt un nopelnīt tik, cik viņš spēj, otrkārt, skolas vadība, skolēni un vecāki ir ieinteresēti, lai skolā strādātu labākie skolotāji. Nebūtu lietderīgi mākslīgi skolās “pieturēt” vājākos skolotājus, jo profesionāls pedagogs var kvalitatīvi strādāt 30 un pat vairāk stundu nedēļā. No otras puses – nav noslēpums, ka atsevišķos priekšmetos skolās trūkst labu skolotāju, piemēram, angļu valodā, datormācībā, matemātikā, tāpēc reāli iznāk, ka šīs tukšās vietas jau pastāv un neviens skolotājs nebūtu jāatlaiž.
Var strīdēties arī par to, ka, ietaupot zināmu naudas summu, valsts to iedos kādai citai jomai, nevis izglītībai, un no šīs reformas nebūs nekādas finansiālas jēgas un uzlabojuma tieši izglītībai. Ņemot vērā to, ka izglītības budžets tomēr valstī pieaug ar katru gadu, būtu aktīvi jāseko līdzi, lai šī politika mērķtiecīgi turpinās un tā ir mūsu katra atbildība piedalīties valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā.
Izšķiroši nozīmīga ir profesionālu izglītības vadītāju un zinātnieku aktīva iesaistīšanās valsts un pašvaldību izglītības politikas veidošanā un realizēšanā, tāpēc aicinu arī citus profesionāļus izteikt savu viedokli un argumentus par to, kā optimizēt Latvijas skolu finansējumu.