Foto: woodley
Latvijas eiroparlamentāriešus ar interesi vēro ārvalstu mediji un citi politiķi. Ja vien laiks netiks tērēts pašpublicitātei un tēla veidošanai, tad Latvijas labā šajos piecos gados teorētiski viņi varētu izdarīt daudz.
Pirmdienā sabrauc godi. Ar automašīnām, lidmašīnām, vilcienu un, dzirdēts, pat ar velosipēdu uz Vācijas—Francijas pierobežpilsētu, majestātisko Strasbūru, dodas eirodeputāti, viņu palīgi, tulki, žurnālisti un visi citi, kuri piedalās ikmēneša Eiropas Parlamenta (EP) „ceļojošā cirka” četru dienu izrādēs.
Šī bija pirmā EP rudens sesija, taču jaunajam deputātu sasaukumam otrā pēc kārtas, tādēļ tie, kas ievēlēti pirmoreiz, var nedaudz atslābt, nedomājot par parlamenta ēkas neaptveramajiem apmēriem, valodu un seju Bābeli. Tas viss jau vismaz vienu reizi šovasar ir redzēts.
Šī bija īpaša sesija, jo EP balsoja par jauno Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu (Jose Manuel Barroso). Eiropas Tautas partija, kas ir visaktīvākā un skaļākā Barrozu atbalstītāja, ir nostrostējusi savējos, ka uz izšķirošo balsojuma sēdi var neierasties tikai tad, ja ir dibināts iemesls — esi smagi slims vai miris. Un diezin vai pēcāk, lūkojoties partijas līdera, ietekmīgā Francijas liellopu gaļas audzētāja Žozefa Daula (Joseph Daul) bargajā sejā, kādam gribētos apstrīdēt šā fakta nopietnību.
Strasbūrā bija arī Latvijas eirodeputāti. Un arī turpmāk viņi būs. Gan Strasbūrā, gan Briselē. Mēs viņus ievēlējām, un mums jāzina gan viņu pirmie soļi, gan turpmākie plāni jaunajā EP sasaukumā.
Piezemēšanās uz vēdera
Kā dramatiska uvertīra balsojumam par Barrozo ir Latvijas EP deputāta Krišjāņa Kariņa (JL) ierašanās Strasbūrā pēc tam, kad tranzītreisā Štutgartē lidmašīna nav spējusi izlaist riteņus un tādēļ nosēdusies „uz vēdera”. Par laimi deputāts ticis cauri tikai ar izbīli, taču Kariņa gadījums liecina, ka „nolaižoties uz vēdera” var gūt lielāku publicitāti, nekā pieņemot lēmumus parlamentā. Vismaz tovakar medijus maz interesē Kariņa viedoklis par Barrozo vai citas politiskas lietas.
Par spīti pārdzīvotajam Krišjānis Kariņš kā Enerģijas komitejas pārstāvis gatavojas uzstāties debatēs par enerģijas drošību un balsot par jauno Eiropas Komisijas prezidentu.
Pirmajās dienās pieturēt muti
Debatēm gatavojas arī Krišjāņa Kariņa kolēģe Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura izteiksies par Barrozu ievēlēšanu. Kalniete savā uzrunā aicina Barrozo pārskatīt kritērijus, lai jaunās valstis un arī Latvija varētu ātrāk pievienoties eirozonai un tādejādi paātrināt izkļūšanu no krīzes.
Kalniete, kura nav slēpusi, ka viņas sirds allaž piederēs ārpolitikai, tagad būdama Lauksaimniecības un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju locekle, aktīvi sākusi strādāt abās šajās jomās. Viņa patlaban studē vairākus direktīvu priekšlikumus un nedēļā, kad eiroparlamentāriešiem paredzēta tikšanās ar vēlētājiem, sastādījusi garu sarakstu ar Latvijas organizācijām, ko apmeklēt. Kalniete, lai gan pirmo reizi ievēlēta parlamentā, jaunajā vidē jūtas droši un teic, ka ielāgo vecu labu gudrību, ka cilvēkus vērtē pēc viņu izturēšanās un tā, kā viņi sevi pirmajā reizē parāda. Vissliktāk esot sākt ar pilnu krūti, skaļumu un ambīcijām, jo vienā brīdī nezināšana un „zaļums” nodod. No dažiem jaunajiem deputātiem esot nācies dzirdēt apgalvojumus un jautājumus, par kuriem jāsarkst. Tāpēc labi esot klausīties un vērot, un tad pamazām nostiprināt savu vietu. Arī attiecības un sociālizācija ar citu valstu deputātiem veidojoties, ja ir kopīgs „subjekts”, proti, temats, par ko diskutēt un ko aizstāvēt.
Vēstules Piebalgam
Tikmēr Sandras Kalnietes mīļotajā ārpolitikas lauciņā tagad rosās viņas partijas biedrene Inese Vaidere. Viņa strādās Ārlietu komitejā un delegācijā sadarbībai ar Centrālāzijas valstīm, kā arī būs aizvietotāja Ārējās tirdzniecības komitejā, kur centīšoties aizstāvēt arī Latvijas intereses. Vaidere ir norūpējusies arī par enerģētiku un to, cik maza ir Latvijas uzņēmumu interese par iespēju izmantot Eiropas resursus un pašmāju zaļos avotus.
Vaidere ir vīlusies, ka visos piecos iepriekšējā EP sasaukuma gados tā arī ne reizes nav iznācis sazināties un nopietni aprunāties ar enerģētikas komisāru Andri Piebalgu. Viņš uz deputātes atkārtotajām vēstulēm atbildējis ar aizņemtību un galu galā piekritis tikties piektdienu pēcpusdienā, kad Latvijas deputāti dodas prom no Briseles uz mājām. „Rakstīšu atkal!” Vaidere ir apņēmīga gadījumā, ja Piebalgs atkārtoti kļūs par enerģētikas komisāru.
Ivars Eiropā
Plenārsēdes pārtraukumā pie radio studiju galdiņiem, kurus žurnālisti izmanto, lai pavaļas brīdī intervētu deputātus, redzams Ivars Godmanis (LPP/LC). Viņš intervē kādu Vācijas kolēģi par gaidāmajām vēlēšanām un atgriežas jūtami apmierināts. Radio SWH rokmūzikas programmas Saknes autors un vadītājs Godmanis ir sācis vēl vienu jaunu raidījumu Ivars Eiropā, kurā katru svētdienu piecpadsmit minušu garumā radio klausītājiem vēstīs par svarīgiem un aktuāliem tematiem, aicinās studijā viesus un, kā pats saka, centīsies vienkārši stāstīt par sarežģītām lietām. Ētera laiku Radio SWH Godmanis pērk par EP liberāļu politiskās grupas reprezentācijai domātajiem līdzekļiem. Cik dārgi raidlaiks izmaksā, viņš neatklāj — esot jāskatās līgumā. Vaicāts, kas viņš īsti ir — politiķis vai žurnālists —, Godmanis iesmejas un saka, ka tas ir labs jautājums: „Es zinu, ka kaut kāda kritika ir parādījusies. Es aicinātu mani īpaši nekritizēt, jo man nav nekādas ambīcijas. Es te negatavojos nekādām vēlēšanām. Gluži vienkārši ar politisko grupu esmu runājis. Ja ir līdzekļi, kas domāti komunikācijai ar sabiedrību un informācijas sniegšanai, tad, man šķiet, šis ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā to darīt. Tas ir visatklātāk un tiešāk. Par šiem līdzekļiem es varu uzaicināt cilvēkus uz Briseli, un tas ir obligāti, bet var arī pusdienas apmaksāt, un tas jau nu nav tas pats svarīgākais, ko es taisītos darīt.” Godmanis uzsver, ka viņam atšķirībā no žurnālistiem esot daudz lielākas iespējas piekļūt ekskluzīviem avotiem, kurus viņš pazīst vēl no premjera laikiem.
Par Godmaņa aktivitātēm zina arī citi viņa Latvijas kolēģi. Inese Vaidere teic, ka esot dzirdējusi pirmo raidījumu, kas esot bijis kā divu Latvijas Ceļa vecbiedru — Godmaņa un Piebalga — aprunāšanās. Nevēlēdamās asi kritizēt kolēģi, Vaidere tomēr norāda, ka žurnālistam ir savi un politiķim — savi pienākumi. Arī Roberts Zīle (TB/LNNK) saka, ka nebūtu varējis aizdomāties līdz raidījumam Roberts Eiropā. Viņš dodot priekšroku sarunām ar žurnālistiem, nevis aktivitātēm pretējā ierakumu pusē.
Tikmēr citi ārzemju kolēģi brīnās, kā Godmanis atrod laiku programmas veidošanai. Slovēņu deputāte Taņa Fajona (Tanja Fajon), kura EP tāpat kā Ivars Godmanis ir ievēlēta pirmoreiz, bet iepriekš bijusi Eiropas reportiere Slovēnijas televīzijā, teic, ka viņai ir grūti iztēloties, kā Godmanis paspēs būt gan deputāts, gan žurnālists: „Es pati esmu ļoti iesaistīta Eiropas Parlamenta darbā un zinu, ka būtu ārkārtīgi grūti atrast laiku gandrīz vai otram darbam, kas ir šādas programmas veidošana.”
Godmaņa slodze, ja vien laiks tiek veltīts tiešajam darbam, tiešām ir liela. EP viņš darbojas nozīmīgajā Budžeta komitejā, delegācijā attiecībās ar Baltkrieviju, ir aizvietotājs Reģionālās attīstības komitejā un delegācijā, kas nodarbojas ar Kazahstānas, Kirgizstānas un Uzbekistānas parlamentāro sadarbību un attiecībām ar Tadžikistānu, Turkmenistānu un Mongoliju. Tikmēr Godmaņa aktivitāšu kritiķi saka, ka žurnālistika ir tik tālu devalvējusies, ka katrs politiķis drīzumā varētu sākt veidot savu raidījumu. Piemēram, Inese Vaidere varētu vadīt rīta vingrošanu Latvijas televīzijā, Sandra Kalniete varētu pārņemt kultūras raidījumu grožus, bet Valdis Dombrovskis pēc premjerēšanas beigām varētu lasīt ekonomikas ziņas.
„Mūsējo” un „viņu” matemātika turpinās
Strasbūrā turpinās pieci plus trīs Latvijas deputātu līdzāspastāvēšana. Alfrēds Rubiks un Aleksandrs Mirskis no Saskaņas centra un Tatjana Ždanoka no PCTVL veido no pārējiem un arī citam no cita neatkarīgu dienas kārtību. Rubiks, pēc citu deputātu vērotā, ir viens no cītīgākajiem. Pirmdienā, kad norisinājās Kariņa drāma ar lidmašīnu, viņš bija viens no dažiem, kurš līdz galam klausījās pilnu vakara sēdi, uz kuru pirmdienās ierodas labi ja pāris deputātu. Roberts Zīle, ar kuru Rubiks kopā strādā Transporta lietu komitejā, teic, ka viņš arī tur ir viens no apzinīgākajiem. „Tas, ka Rubiks nav izvēlējies komitejas, kas tieši saistās ar pilsoņu tiesībām vai tamlīdzīgām lietām, bet ir aizgājis uz Lauksaimniecības un Transporta komiteju, parāda, ka viņa akcenti ir tādi, kā viņš saka. Taču, protams, Rubiks nepalaidīs garām iespēju pateikt savas domas par Latvijas varu un, tas gan jāprasa viņam pašam, cik tālu viņš domā, ka Latvija joprojām var būt neatkarīga.”
Arī pats Alfrēds Rubiks apstiprina, ka apmeklē visas sēdes, kur viņam jābūt: „Man ir liela atbildība. Es neesmu nekāds puika. Man ir daudz gadu, un man gribas kaut ko panākt un izdarīt. Lai arī iespējas Latvijai ir minimālas, taču man ir jābūt lietas kurs.” Viņš ir sašutis, ka Latvija neizmanto visas Eiropas dotās finanšu iespējas un neapgūst finanšu līdzekļus. ”Es vienkārši brīnos par mūsu latviešu valdītājiem!. Mums ir jādabū nauda līdzfinansējumam, bet ņergām neviens neko nedos. Kad es būšu sasmēlies visas šīs zināšanas un informāciju, es meklēšu ceļu pie valdības,” viņš sola un atzīst, ka viņu interesē arī nepilsoņu jautājums. Par to viņš aprunājies ar jauno EP prezidentu Ježiju Buzeku (Jezhi Buzek), kurš atturīgi un diplomātiski izskaidrojis, ka nepilsoņu jautājums ir pašu valsts ziņā.
Par attiecībām ar citiem Latvijas deputātiem, īpaši tiem, ar kuriem viņš savulaik bijis dažādās frontēs, Rubiks saka, ka nav nekādu problēmu: „Ņemiet no manis piemēru. Viņi par mani ir balsojuši, lai iesēdinātu cietumā. Taču tagad es eju Eiropā, lai cīnītos par Latvijas interesēm. Esmu kopā ar Kariņu un Godmani lidojis uz Briseli. Ar Sandru Kalnieti kopā strādājam Lauksaimniecības komitejā, lai gan mūsu politiskie uzskati ir dažādi.” Vaicāts, vai viņam joprojām ir šaubas, vai Latvijai vajadzētu būt neatkarīgai un vai savas šaubas viņš pauž arī kolēģiem EP, Rubiks atsmej: „Es nesēdēšu ceļa malā un neklaigāšu. Es skatos, ko varu izdarīt jaunajos apstākļos.”
Tikmēr iepriekšējā sasaukumā iesākto turpina Tatjana Ždanoka, kura strādā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā un drīzumā, 7. oktobrī, Vispasaules arodbiedrību federācijas dienā, gatavojas rīkot protesta pasākumu pie Eiropas Komisijas Briselē un pie Eiropas Komisijas pārstāvniecības ēkas Rīgā. Ždanoka stāsta, ka vēl vasarā Eiropas monetāro lietu komisāram Hoakimam Almunjam (Joaquín Almunia) nosūtījusi vēstuli, kurā aicināja komisāru atbildēt, vai Latvijas valdība drīkst ierobežot budžeta izdevumus uz pensionāru, skolotāju un mediķu rēķina. „Atbildi saņēmu 10. septembrī, un tā mani neapmierināja, lai gan tur bija arī vārdi, ka Eiropas Komisija turpmāk pievērsīs uzmanību. Sarīkoju preses konferenci, kurā paziņojām, ka būs virkne akciju gan Briselē, gan Rīgā. Šajā pusgadā man ir tiesības uzaicināt uz Briseli 50 cilvēkus, un es to izmantošu. Atbrauks arī ārsti, celtnieku un citu arodu pārstāvji,” tā Tatjana Ždanoka. Viņa atklāj, ka tiek gatavota arī deklarācija, ko iesniegs EP, lai budžeta grozījumi vairs nenotiktu minētajā veidā.
Savukārt visnoslēpumainākais turpina būt Aleksandrs Mirskis, kuram vienīgajam EP mājas lapā nav fotogrāfijas. Parlamenta gaiteņos klīst runas, ka Mirskis gatavojas uz Briseli uzaicināt Dienvidosetijas un Abhāzijas prezidentus. Cik šīs runas ir patiesas, pagaidām uzzināt ir grūti, jo pats deputāts, kurš darbojas Ārlietu komitejā, žurnālistiem rokās nedodas.
Šūniņa. Neparasta
Latvijas deputāti ir neparasta šūniņa — ekspremjers, bijušie ministri, Tautas un Interfrontes spilgtākie tēli, arī uzņēmējs, kam grūtības ar valsts valodu. Latvijas šūniņu EP ar interesi vēro arī ārvalstu mediji un citi politiķi. Taču par spīti kolorītajam salikumam mūsu deputātiem nāksies sevi sūrā darbā pierādīt. Jo EP no pašmāju simts gudro galvu ciematiņa atšķiras ar daudz lielāku vērienu un te ir daudz spilgtu Eiropas mēroga personību.
Politiķim Briselē ir arī daudz vieglāk iekarot mediju uzmanību, atvedot Dziesmu svētku izstādi, Stenlija kausu vai ietērpjot Čurājošo puisīti hokejista tērpā. Ar likumaktiem un garlaicīgajām normām ir citādāk. Taču Latvijas deputātiem ir arī daudz iespēju — mums ir pārstāvji būtiskajās Enerģētikas, Lauksaimniecības, Budžeta, Transporta lietu un citās komitejās, un, ja vien laiks netiks tērēts pašpublicitātei un tēla veidošanai ar domām par nākamajām vēlēšanām, kā arī prāvo kompensāciju skaitīšanai un taupīšanai, tad Latvijas labā šajos piecos gados teorētiski varētu izdarīt daudz.
Izplūduši mērķi, neizskaidroti uzdevumi
Par drošību — ar tukšiem saukļiem