Foto: Pulpolux
Reliģiju pārstāvjiem ir tiesības demokrātiski iebilst pret viendzimuma laulībām, eitanāziju vai reproduktīvās un seksuālās veselības tiesībām. Bet viņiem nav tiesību uzspiest savu šauro un diskriminējošo morālo doktrīnu visai sabiedrībai.
Viena no iespaidīgākajām grāmatām, ko esmu savā mūžā izlasījis, ir izcilā spāņu rakstnieka Migela Delibesa (Miguel Delibes) Ķeceris. Tas ir drebinošs stāsts par likteni, ko 17.gadsimtā katoļu inkvizīcija sagādāja spāņu protestantiem, ieskaitot viņu dedzināšanu uz sārta. Mūsdienās Eiropā ķecerus vairs nededzina. Taču šodien ticīgie sūdzas, ka viņus vajā “agresīvie sekulāristi”, kuri necienot reliģijas brīvību.
Ietekme uz likumdošanu
Sūdzētājiem nav taisnība. Reliģijas brīvība Eiropā nav apdraudēta. Tieši otrādi, dažu reliģisko normu ietekme uz likumdošanu un politiku ierobežo cilvēktiesības un veicina diskrimināciju.
Eiropas fundamentālo tiesību harta, kas līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir juridiski saistoša visām ES dalībvalstīm un institūcijām, aizliedz diskrimināciju uz rases, vecuma, reliģijas, dzimuma un seksuālās orientācijas pamata. Bet reliģiju pārstāvji aktīvi iestājas pret dažu veidu diskriminācijas izskaušanu. Piemēram, Vatikāns kopā ar domubiedriem no islāma pasaules cīnījās pret Francijas ierosināto ANO rezolūciju, kas aicināja dekriminalizēt homoseksualitāti pasaulē. Tieši baznīcu pārstāvji ir starp skaļākajiem homoseksuālo cilvēku tiesību oponentiem Eiropā un pasaulē.
Cita tradicionālā reliģisko līderu apsēstība ir sieviešu tiesības pašām lemt, cik un kad bērnus dzemdēt un vai to darīt vispār. Viens no iemesliem, kāpēc katru gadu ap 70 000 sieviešu, īpaši Āfrikā un Dienvidāzijā [2], mirst no nedrošiem abortiem, ir baznīcas stūrgalvīgā kampaņa pret prezervatīviem. Seksuālā izglītība un efektīvo kontracepcijas līdzekļu pieejamība var mazināt nevēlamo grūtniecību un līdz ar to – nedrošo abortu skaitu. Taču baznīcas ne tikai neatzīst sieviešu reproduktīvās un seksuālās veselības tiesības, bet arī zobiem un nagiem cīnās pret to atzīšanu un izplatīšanu Eiropā un pasaulē.
Vēl viens spilgts piemērs, kur ir acīmredzama reliģisko doktrīnu ietekme uz likumdošanu, ir aizliegums palīdzēt nomirt tiem neglābjami slimajiem cilvēkiem, kas paši brīvi izsaka šādu vēlmi.
Privilēģijas ticīgajiem
Eiropā baznīcas ne tikai saglabā ietekmi uz likumdošanu un iejaucas politikā, bet bauda arī privilēģijas, kuru nav citām pilsoniskās sabiedrības institūcijām. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā, Austrijā, Zviedrijā, Somijā pastāv “baznīcas nodoklis”, ko valsts iekasē no reliģisko draudžu biedriem. Citviet baznīcas saņem dāsnu finansējumu no valsts budžeta, arī reliģiskajai izglītībai. Spilgts piemērs ir Spānija, kur valsts par visu nodokļu maksātāju naudu uztur katoļu baznīcu [3]. Par spīti tam, tieši Spānija ir viena no valstīm, kur garīdznieki visskaļāk sūdzas par ”sekulāristu uzbrukumiem”.
Daudzās valstīs ir spēkā likumi pret reliģiju “zākāšanu un aizvainošanu”. Pēdējā laikā, pateicoties imigrācijai no musulmaņu valstīm, apritē ienācis jēdziens “islamofobija”, kas jebkuru islāma kritiku pielīdzina naidam pret musulmaņiem. Musulmaņu aktīvisti pieprasa, lai visi piekāpjas prasībām izrādīt “cieņu” pret viņu uzskatiem tikai tāpēc, ka tie ir reliģijas inspirēti. Arī Romas pāvests ir aicinājis padomāt par “robežām, līdz kurām vārda brīvība var atļauties ignorēt reliģiskās jūtas”[4]. Reliģijas ne tikai bauda privilēģijas, bet to pārstāvji arī vēlas, lai pilsoņi upurē savu izteiksmes brīvību.
Baznīcu loma ir atzīta arī Eiropas Savienības līmenī. Kaut arī ES ir formāli neitrāla reliģijas jautājumos, Lisabonas līgums paredz “atklātu, transparentu un regulāru dialogu ar baznīcām un reliģiskām institūcijām, atzīstot to specifisko ieguldījumu” (17.pants). Šis pants paredz dialogu arī ar nekonfesionālām organizācijām. Taču praksē, kā izriet no Eiropas Komisijas mājas lapā atrodamās informācijas, nesalīdzināmi biežāk notiek tikšanās tieši ar reliģiju pārstāvjiem [5]. Šis dialogs ir noteikti regulārs, taču nevarētu teikt, ka tas ir arī atklāts un caurspīdīgs.
Īpašais statuss
Ņemot vērā, ka Eiropas Komisijai nav kompetenču reliģiskajos un filozofiskajos jautājumos, dialogs notiek tikai un vienīgi par Komisijas politiskajām iniciatīvām, piemēram, izglītības, veselības, attīstības palīdzības, imigrācijas, ģimenes dzīves un citās jomās. Bet informācija par dialoga rezultātiem ir vai nu minimāla vai vispār nav atrodama. Nav skaidri arī kritēriji, pēc kuriem izvēlas dialoga partnerus. Piemēram, 2009.gadā konfesiju tikšanās reizē ar Komisijas priekšsēdētāju Žozē Manuelu Barrozu (José Manuel Durão Barroso) un toreizējo Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Hansu-Gertu Poteringu (Hans-Gert Pöttering) musulmaņus pārstāvēja Eiropas islāmisko organizāciju savienība, kurai ir sakari ar fundamentālistisko Musulmaņu brālību [6], un musulmaņu teologs Tariks Ramadāns (Tariq Ramadan), kurš uzskata, ka tādi islāma sodi kā apmētāšana ar akmeņiem vai locekļu nociršana ir tikai jāaptur, nevis jāatceļ pavisam. Sekulārie humānisti un ateisti tiek izslēgti no ikgadējām Eiropas Komisijas, padomes un parlamenta priekšsēdētāju tikšanās reizēm ar bīskapiem, rabīniem un imamiem. Eiropas parlaments ar lielu pompu 2009.gadu pasludināja par “kultūru dialoga” gadu, taču kultūru dialoga vietā notika reliģiju monologs, ieskaitot tādas kuriozas epizodes kā Damaskas muftija uzstāšanās plenārsēdē Strasbūrā ar valsts vadītāja cienīgu protokolu.
Bet kāds īsti ir baznīcu “specifiskais ieguldījums”, ko atzīst Lisabonas līgums? Neapšaubāmi, reliģiskās organizācijas veic daudz labu darbu, piemēram, nabadzības apkarošanā trešās pasaules valstīs vai politisko ieslodzīto aizstāvēšanā Kubā. Taču nav skaidrs, kāpēc reliģiskās grupas uz vienlīdzības pamatiem nevar piedalīties konsultācijās par šiem jautājumiem kopā ar citiem pilsoniskās sabiedrības ekspertiem. Un bieži baznīcu “specifiskais ieguldījums” ir klajā pretrunā ar ES pamatvērtībām, īpaši pretdiskriminācijas, seksuālo minoritāšu un sieviešu tiesību jomās. Bet kā gan var būt citādi, ja reliģiskās iestādes joprojām diskriminē gejus un sievietes, pat ja likumi to skaidri aizliedz?
Reliģiju pārstāvjiem ir tiesības demokrātiski iebilst pret viendzimuma laulībām, eitanāziju vai reproduktīvās un seksuālās veselības tiesībām. Bet viņiem nav tiesību uzspiest savu šauro un diskriminējošo morālo doktrīnu visai sabiedrībai. Vēršanās pret baznīcu privilēģijām un pārmērīgo ietekmi uz politiku un likumiem ir nevis uzbrukums reliģijas brīvībai, bet cīņa par labāku, taisnīgāku, brīvāku un veselīgāku sabiedrību, kur cilvēktiesības ir pilnībā respektētas un visa veida diskriminācija novērsta.
______________________
[1] Rakstā paustas autora personīgās domas, ne Sociālistu grupas viedoklis
[2]. Unsafe abortions: eight maternal deaths every hour, The Lancet, Volume 374, Issue 9698, Page 1301, 17 October 2009 http://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(09)61799-2/fulltext
[3] De laicos, nada, El Pais, 3 July 2010
http://www.elpais.com/articulo/sociedad/laicos/nada/elpepisoc/20100703elpepisoc_1/Tes
[4] Address of His Holiness Benedict XVI to H.E. Mrs. Perols Ulla Birgitta Gudmundson
New Ambassador of the Kingdom of Sweden to the Holy See http://www.vatican.va/holy_father/benedict..
[5] Dialogue with religion, churches and communities of conviction, BEPA – Bureau of European Policy Advisers, http://ec.europa.eu/bepa/activities/outreach-team/dialogue/index_en.htm
[6] The Muslim Brotherhood, The Organization and Policies of a Global Islamist Movement, edited by Barry Rubin, Palgrave Macmillan, May 2010
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.