Tas bija sagaidāms. Patiesībā nereālas bija prognozes, ka līdzšinējo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti Saeima apstiprinās amatā arī uz trešo pilnvaru termiņu. Kāpēc gan lai politiskās partijas, kuru maizes tēvus viņu iespējamo noziegumu dēļ Maizīša komanda varētu saukt pie atbildības, balsotu par šādu neizdevīgu kandidātu?
Ja paskatāmies, kuras partijas ir atbalstījušas to, lai ģenerālprokuroru vēlētu aizklātā balsojumā, tad pārsteiguma nav — TP, ZZS, LPP/LC, SC. Vismaz vairākiem šo partiju tēviem taču ir bijusi darīšana ar prokuratūru. Lai atceramies Lemberga lietu, digitalizāciju, galu galā — lielākā kretīna meklēšanu jūrmalgeitā. Tās tikai dažas. Un kādēļ gan lai partijas, kas lielākoties parlamentā balsojušas tā, kā vēlas to sponsori, pēkšņi atbalstītu Maizīti, kas partiju naudas maisiem ģenerālprokurora amatā vajadzīgs tik daudz, cik cūkai Vasarsvētki?
2007. gadā sākās Latvijas tieslietu sistēmas „sakārtošana” jeb, citiem vārdiem, valsts tiesisko pamatu graušana. Kalvītis „airēja”, „airēja” un beidzot arī „noairēja” Loskutovu. Tagad KNAB vada pilnīgi neizteiksmīgs cilvēks, par kuru ir divi minējumi — vai nu viņš patiesi nesaprot, kur nokļuvis, vai arī viņu vada kāda spēcīgāka roka un smadzenes, kuru pavēles viņš vienkārši izpilda. Loskutova sāgai sekoja Augstākās tiesas priekšsēdētāja iecelšana. Arī bija šaubas, arī bija minējumi, kāpēc tieši Bičkovičs sekoja Guļānam un kāda ir viņa pagātne un saistība ar valdošajiem. Nu, kā jau prognozēts, kārta bija pienākusi Maizītim. Te der atcerēties, ka viņu ģenerālprokurora amatā uz otro pilnvaru termiņu valdošie negribēja apstiprināt jau pirms pieciem gadiem. Toreiz palīgā nāca arī pilsoniskā sabiedrība — apkārt ceļoja vēstule, kuru parakstīja sabiedrībā pazīstami cilvēki, paužot atbalstu Maizītim. Vai nu tas, vai vēl kāds cits apstāklis politiskās partijas tomēr piebremzēja, un Maizītis par ģenerālprokuroru kļuva arī otro reizi.
Šoreiz viss it kā bija skaisti — partijas (kā jau ierasts) pauda atbalstu Maizītim un it kā bažām nebija pamata. Arī šodien TP, protams, godīgais vadītājs Andris Šķēle ir izplatījis paziņojumu, apgalvojot, ka viņš nešaubās par visu TP deputātu godprātību, atbalstot Maizīša ievēlēšanu. Šāds TP solis vairs nav pat cinisks, bet jau — komisks. Es patiesībā brīnītos, ja Šķēle tagad teiktu — jā, nu, protams, nekad tak neko nevar zināt un galu galā – kam mums tāds Maizītis?! ZZS Brigmanis vismaz bija tik godīgs un balsojuma priekšvakarā pateica — mēs neko nesolām.
Un mēs arī atceramies vēl senāku gadījumu, kad vairākkārt tika balsots par Strīķi kā iespējamo KNAB vadītāju. Arī tad Saeimas partijas skatījās viena otrai acīs un apgalvoja, ka visi balsojuši par, bet, dīvaini, kaut kā balsu nepietika. Toreiz tika ievēlēts tolaik šaubīgais Loskutovs, kas vēlāk, kā jau zināms, kļuva par politbiznesa traucēkli.
KNAB gadījums bija viens no skaļākajiem, kas 2007. gadā lietū un sniegā ielās izdzina cilvēkus ar lietussargiem. Vai Maizītis Latvijas sabiedrībai būs tik svarīgs, lai vismaz tautas aktīvākā daļa atkal atvērtu lietussargus? Nezinu. 2007.gadā vēl bija „treknie gadi”, kad cilvēki bija paēduši un varēja iziet arī ielās. 2007.gadā vēl bija mediji, kas aicināja protestēt pret valdošo partiju patvaļu un bezkaunību. Bet tajā pašā laikā ar lietussargu protestiem viss arī beidzās. Tie, kas aicināja, norima, pieklusa. No protestiem neradās sabiedrības kustība, kas varētu būt pilsoniskās sabiedrības pretsvars negodīgai un naudas un savtīgu interešu angažētai politikai.
Tāpēc es tagad laikam esmu skeptiska par dažu interneta komentētāju cerībām uz cilvēkiem ielās Maizīša aizstāvībai. Mēs visi kopā esam palaiduši garām daudz iespēju. Bet vēlēšanas strauji tuvojas. Un korupcija un negodīgums joprojām „rullē”, protams, par „labāku Latviju”.