Mazotnē cilvēkam nav slimīgu pieaugušo ideju par migrantiem, neizglītotajiem, čigāniem. Ja viņi izaug kopā, veselīgā vidē, viņiem varbūt nekad neattīstīsies mūsu perversā domāšana un jūtas par šīm grupām.
Jūs pētījāt pilsētvides izglītību (urban education – angl.) kā vairāk vai mazāk atsevišķu fenomenu, ar savām izslēgšanas, segregācijas un sociālās nevienlīdzības tendencēm. Kādi kritēriji padara pilsētas skolas tik atšķirīgas no to bērnu izglītības pieredzes, kas mācās ārpus lielām pilsētām? Austrumeiropā bieži uzskata, ka lauku skolas nabadzīgākos novados ir ‘problēmu’ skolas, jo tajās ir zemāka izglītības kvalitāte un zemākas audzēkņu sociālās mobilitātes izredzes.
Mani interesē neaizsargātu jauniešu izglītības un socializācijas pieredze. Gan Rietumeiropā, gan ASV ir daudz elites pilsētas skolu, kur mācās sociāli aizsargāti bērni. Tās ir pilsētas skolas. Ir arī nabadzīgi, nestabili lauku novadi, kur bieži vien ir šausmīgas skolas. Parasti situācija ir līdzīga: sociālās izslēgšanas mehānismi ir tie paši gan pilsētās, gan ārpus tām. Izslēgšanas spēki nevis skolas veido problēmas būtību.
Gan pilsētās, gan ārpus tām pastāv ultra-marģinalizētās, izslēgtas, dominētas sabiedrības grupas, varat saukt tās kā gribat. Tie ir autsaideri. Jauniešiem šajās kopienās nav attiecīgas mājas vai skolas vides, kas viņiem iemācītu meinstrīma spēles sajūtu – kā uzvedas cilvēki skolā, darba vietā, deju hallē vai peldbaseinā. Viņi ir un turpinās būt izslēgti no sabiedrības, kamēr viņus strukturāli neievieto mācīšanās vidē, kas ļauj attīstīt iemaņas (tendences, pieradumus), kas nepieciešamas mijiedarbībai ar citiem meinstrīma cilvēkiem. Tā ir liela problēma.
Vai nu viņi iegūs pieeju meinstrīma – sauksim to par vidusšķiras – videi, vai nu neiegūs. Es domāju, ka sabiedrībā, kur ir daudz migrantu, liels pievilcības faktors var būt to skolu strukturālā pieejamība, kur 50 procentu vai vairāk bērnu ir no integrētām ģimenēm.
Jūs pētījāt skolēnu dzīvesstāstus, intervējāt vecākus un skolotājus un novērojāt nodarbības klasē skolās divās pilsētvidēs ar neproporcionāli lielu sociālo problēmu slogu: Bronksā (Ņujorkā) un Bijlmerā (Amsterdamā). Secinājumi vietām ir ļoti skarbi: skolās nav fiziskās drošības, valda haoss, ir negatīva vienaudžu ietekme un skolēnus uzskata par stulbiem, jo viņi netiek galā ar testiem. Vai Jums ir sajūta, ka izglītības politikas plānotāji attiecīgajās valstīs dara pietiekoši daudz – vai vispār kaut ko dara – lai mainītu situāciju?
Labākais, ko var izdarīt, kā jau teicu, ir nodrošināt autsaideriem pieeju vairākuma (vidusšķiras) skolām. ASV vairākos eksperimentos apliecināts, ka šī pieeja strādā labi. Tāpēc mums vajag atteikties no ilūzijas, ka skolas, kur mācās vairāk nekā 50 procentu nabadzīgu, mazizglītotu vecāku bērnu, var būt līdzīgā līmenī ar skolām, kur statistiski dominē priviliģēto vidusšķiru ģimeņu bērni. Atsevišķi, bet vienlīdzīgi kopumā nekad nestrādā, un es nedomāju, ka strādās, vismaz lielā mērogā noteikti nē. Izņēmumi tikai apstiprina likumsakarību. Tāpēc, atbildot uz Jūsu jautājumu, teikšu: jā un nē.
Jā, mēs zinām, ko darīt un kas strādā. Un reizē es saku arī nē, jo nepietiekoši daudz līderu un izglītības politikas veidotāju saka, ka tas jādara, un ievieš socio-ekonomiskās desegregācijas projektus. Līderi un politikas veidotāji negrib iestāties par meinstrīma skolu vispārēju pieejamību, jo burtiski 100 procentos gadījumu viņu bērni un mazbērni iet skolās, kur daudz vairāk nekā puse skolēnu ir no vidusšķiras ģimenēm.
Jūs rakstāt, ka viss, kas nepieciešams bērniem problēmu skolās ir nevis parasta starpkultūru izglītības un multikultūru mācību grāmatu būšana, bet stabilitāte drošās skolās, struktūra, kārtība un disciplīna, ar preventīvām sankcijām un balvām. Tradicionāli Eiropā paškontroles kultūras paplašināšana notika no priviliģētākām uz subordinētām sabiedrības grupām, no muižniekiem uz vidusšķiru, un tas notika pārsvarā caur pozitīvu motivāciju. Sociālā mobilitāte kā balva nevis sankcija, bija tas dzinējs, kas izplatīja tieksmi pēc paškontroles kultūras – manierēm, smalkas uzvedības. Bet lai pieņemtu paškontroles pienākumu, ir svarīgi, lai tevi cienītu. Ja bērni no imigrantu kopienām cieš no cieņas trūkuma pret savu sabiedrības grupu, vai tiešām viņiem palīdzēs kārtība, struktūra un disciplīna?
Visiem bērniem ir nepieciešama veselīga vide, kur attīstīties – vienalga, vai bērni ir vietējie, migranti, vairākums, minoritāte, bagāti vai nabadzīgi. Jebkurš bērns, kuram liegta strukturāla pieeja drošai, paredzamai, siltai un disciplinētai videi, izaugs emocionāli nestabils.
Mēs nevaram izveidot un uzturēt skolā tādu vidi, nenodrošinot, ka skolā mācās zināms daudzums bērnu no vidusšķiras ģimenēm. Skolas, ko ASV neformāli sauc par izgāztuvēm (dumping grounds – angl.), kopumā nedos rezultātu un noteikti nedos bērniem veselīgu un labi organizētu attīstības vidi, kura viņiem nepieciešama, lai attīstītu adekvātus emocionālās paškontroles līmeņus.
Tomēr arī ja izglītības sistēmas strādātu daudz labāk attiecībā uz izglītības pieejamību bērniem no nelabvēlīgas ģimenes vides, vai ar to pietiktu, lai novērstu rūgtumu un vilšanos tiem, kam akcents vai ādas krasa var būt traucējošs faktors, meklējot labi apmaksātu darbu? Dažu Eiropas valstu pieredze šajā jomā nepārliecina par optimistisku rezultātu. Kur Jūs redzat izeju?
Vienmēr bija un būs starpība starp to, ko cilvēkiem gribas un to, ko viņi sasniedz. Es varu iedomāties, ka tas tā bija arī padomju laikos Jūsu Eiropas daļā, kā arī pirms tam un pēc tam. Bet šīs universālas starpības pastāvēšana nenozīmē, ka mums jāatsakās no taisnīguma. Atteikšanās no taisnīguma, tas ir – no vienkāršā godīguma – un no labas politikas, lai sasniegtu tik daudz no tā, cik iespējams, nav loģisks veids kā rīkoties arī ja mēs apzināmies, ka rezultāti nekad nebūs vienlīdzīgi un ka vienmēr būs rūgtums.
Daudzi argumenti pret segregācijas apkarošanu ir pamatoti līdz zināmai pakāpei. Bet neviens no tiem nav tik saistošs, patiess un morāls kā argumenti, kas pamato segregācijas apkarošanu. Protams, riska grupu bērni – neatkarīgi no ādas krasas, tautības, dzimtes vai reliģijas – var justies stigmatizēti kad viņiem ļauj pieeju skolām, kur mācās bērni no priviliģētākām, ne tik marģinalizētām ģimenēm. Vairākums no mums bērnībā kādā brīdī ir izjutis – ka ir no nepareizās šķiras, ka nav pareizo apavu, vai runas stila, un tamlīdzīgi. Dažreiz ādas krasa vai fenotips padara to sāpīgāku. Bet ko jūt mazie atgrūstie cilvēki, kad viņus atstāj skolās kā trimdā, skolās, kuras viņiem liek mācīties? Vai mēs domājam viņi nekad nesaprot, ka viņus iebāž pašās nepievilcīgākās skolās? Izeja ir vienkārša, bet lai to sasniegtu nepieciešama revolūcija: nodrošināt no agrāka vecuma, teiksim no 3-4 gadu vecuma, strukturālu pieeju vairākuma skolām visiem bērniem. Šādā vecumā cilvēkam nav slimīgu pieaugušo ideju par migrantiem, neizglītotajiem, čigāniem. Ja viņi izaug kopā, veselīgā vidē, viņiem varbūt nekad neattīstīsies mūsu perversā domāšana un jūtas par šīm grupām.
Integrācija un sociālās marģinalizācijas novēršana ir svarīgi uzdevumi visu Eiropas valstu nacionālām izglītības sistēmām. Tajā pašā laikā, dažādas valstis pašlaik atrodas dažādās imigrācijas procesu stadijās. Rietumeiropā jau sen palielinās iebraucēju skaits no valstīm ar zemāku ekonomikas līmeni, un Rietumeiropas valstu izglītības sistēmas jau konstatē savu nespēju piedāvāt sociāli iekļaujošu risinājumu daudzveidīgas sabiedrības izglītības problēmām. Austrumeiropā vajadzība pēc jauniem imigrantiem darba tirgū pieaug, jo iedzīvotāju novecošana norit strauji. No kādām kļūdām vajadzētu izvairīties mūsu izglītības politikas plānotajiem?
Es zinu pārāk maz par Austrumeiropas gadījumu, lai vērtētu konkrētas izglītības reformas, bet kopumā es teiktu, ka jebkurai sabiedrībai, kas vēlas integrēt tos iedzīvotājus, kuru stāvoklis ir salīdzinoši nelabvēlīgāks, jāatrod ceļš, kā identificēt neintegrētās vai mazintegrētās grupas un kā nodrošināt šiem cilvēkiem – vienalga, vai tie ir iebraucēji vai vietējie iedzīvotāji – strukturālu pieeju skolām, kur mācās vairākums integrēto iedzīvotāju. Tāpat jādomā kā nodrošināt, lai šīs skolas būtu drošas, paredzamas un labi regulētas – citiem vārdiem, parūpēties, lai bērniem būtu veselīga vide. Būtu stulbi par to vispār runāt, jo tas ir tik acīmredzami, bet gandrīz nekur tas diemžēl nenotiek.
Mūsdienu skolas daudzās sabiedrībās, šķiet, slikti tiek galā ar vienas svarīgas prasmes mācīšanu, kas nepieciešama, lai sasniegtu sociālo saliedētību un izvairīties no aizspriedumiem un vardarbības: prasmes pieņemt sarežģīto – sabiedrībā, medijos, un politikā – kā dzīves neatņemamu pamatelementu. Tā vietā, lai mācītu to pieņemt, dominējošā tendence, šķiet, ir vienkāršota iepakoto risinājumu meklēšana sarežģītām problēmām. Tas noved pie viltus dilemmām veidā, kā tiek diskutēti svarīgi politiski jautājumi: piemēram, brīvība vai drošība, ģimenes vērtības vai geju partnerattiecības. Ko darīt, lai novērstu bēgšanu no sarežģītā, kas beigās var būt nāvējoša demokrātijai un tolerantām sabiedrībām?
Es, protams, piekrītu jautājuma galvenajai tēzei, bet dažreiz lietas ir daudz vienkāršākas nekā mēs tās iztēlojamies. Intelektuāļi bieži dara salīdzinoši vienkāršās lietas neticami sarežģītas ar savu bezgalīgu olgalvju (highbrow– angl.) runāšanu. Ņemsim, piemēram, to pašu nepieciešamību piedāvāt nabagajiem un izslēgtajiem strukturālu pieeju nenabadzīgo un neizslēgto skolām. Šī nav sarežģīta ideja. Bet ja Jūs to pateiksiet daudziem izglītotajiem cilvēkiem, Jūs dabūsiet stundu ilgas sarunas par to kāpēc tas nevar būt, kāpēc tam nav jābūt, un tamlīdzīgi. Tanī pašā laikā, viņi sūta savus bērnus un mazbērnus tikai uz labam meinstrīma skolām, kur mācās vairākums.
Bet atgriežoties pie tās Jūsu jautājuma daļas, kurai es piekritu. Kopumā demokrātijām nepieciešams zināms kodols cilvēku, kuri ir pietiekoši labi informēti un pietiekoši kritiski domājoši. Bet arī šeit, es domāju mēs ļoti lielā mērā palielināsim izredzes, ka šāds kompetents vairākums attīstīsies, ja mēs dosim visiem bērniem pieeju sociālai videi kur šīs kvalitātes vislabāk attīstās. Un mēs zinām, ja atstāsim neaizsargātākus jauniešus skolās, kuras raksturo galvenokārt augsts nabadzības līmenis, mums ir milzīgas izredzes, ka šie jaunieši nekad neattīstīsies par informētiem un kritiskiem (un līdzjūtīgiem un pietiekoši emocionāli stabiliem) pieaugušajiem, kādi vajadzīgi demokrātijai.