Foto: © AFI

Lai mainītos politikas būtība, uz skatuves jānāk stratēģiski domājošu, dinamisku biznesu pārstāvošiem jauniem politiķiem. Izmaiņas var sākties, ja politisko institūciju neefektivitāte būtiski samazinās biznesa peļņu vai izredzes to palielināt.

Šķiet, būs grūti izvairīties no populārā štampa “vēlēšanu gads”, runājot par gaidāmo jauno politisko gadu. Taču vajadzētu. Tāpēc, ka vēlēšanas ir tikai viens no politiskā procesa elementiem. Daudzmaz godīgs un precīzs politisko partiju uzvedības raksturojums un to izredžu prognoze pārredzamā nākotnē nav iespējama bez ieskata vispārējā “politiskajā virtuvē” – valsts un sabiedrības demokratizācijas un konsolidācijas norisēs.

Apzīmējums “demokrātijas konsolidācija” it kā neietver daudz: regulāri organizētas vēlēšanas, citu politisko režīmu atkaliedibināšanas neiespējamību, politiskās varas un sabiedrības demokrātiskumu, skaidru un nepārprotamu politisko partiju un sociālo grupu sasaisti.

Šobrīd, šķiet, vēlēšanu institūta integritāte tiešām nav apšaubāma. Tas nozīmē, ka politiskās varas pāreja no vienām rokām otrās iespējama tikai vēlēšanu ceļā. Arī demokrātiska režīma esamība ir tik cieši saistīta ar valsts un sabiedrības ekonomiskās labklājības perspektīvām (kuras var piedāvāt iestāšanās process ES) un nacionālo suverenitāti, ka reāls atkāpšanās ceļš ir neiedomājams. Neatkarīgi no tā, kādus politiskās varas centralizācijas projektus piedāvā atsevišķi politiķi.

Sabiedrības domas par politiskās varas institūciju spējām pieņemt lēmumus visas sabiedrības interesēs, atskaitīšanos par šo lēmumu izpildi un rezultātiem tiek uzskatāmi atspoguļotas uzticēšanās reitingu mērījumos. Pat lieki atgādināt, ka vērtējums ir negatīvs. Arī tiesu varas neatkarīgums medijos nereti tiek atspoguļots kā viens no demokrātijas mītiem. Tātad ar varas demokrātiskuma pakāpi ir zināmas problēmas.

Tai vietā – reāla (ne Satversmē paredzēta) izpildvaras dominance pār likumdevējvaru. Vienlaicīgi pēdējā nespēj nodrošināt ne pietiekami augstu iekšzemes kopprodukta kāpumu (pieņemu, ka viens no iemesliem ir varas pārliecīga centralizācija –pašvaldībām nav resursu, lai nopietni attīstītu ekonomiku vietējā līmenī), ne likuma varu, ne pienācīgu nodokļu iekasēšanu. Partijas ir vājas, izteikti centralizētas un oligarhizētas, praktiski nesaistītas ar relatīvi vāji organizētu un finansētu pilsonisko sabiedrību. Tas nozīmē, ka demokrātijas konsolidācija ir un vēl ilgi būs tikai politoloģisks termins. Tai pat laikā politikas zinātnieki aizvien biežāk sāk pieminēt demokrātijas deficīta eksportu no Briseles ES paplašināšanās rezultātā.

Kopumā atziņas nav jaunas – pēdējās desmitgades laikā tās ir tik bieži paustas, ka neērti pat atkārtot. Taču praktisku izmaiņu kā nav, tā nav. Bet vai var būt?

Cerību kairinātājas ir vēlēšanas – varas subjektus mainīt citādi nav iespējams. Līdz ar to ir pašsaprotami, ka varas pretendentiem ir jāsola būtiskas izmaiņas. Ja sola jaunpienācēji, ticamības pakāpe ir augstāka. Tieši tāpēc katrās vēlēšanās atkārtojas “elektriskā slēdža” efekts (ievēlot jaundibinātas partijas – taču uz vienu Saeimu). Prognoze, ka tāds pats liktenis varētu kādreiz – 2006.gadā piemeklēt partiju “Jaunais laiks”, nav bez pamata. Taču līdz tam vēl būs 2002.gada vēlēšanas un nav bez pamata prognoze par šīs partijas zināmiem panākumiem.

Bet kā ar izmaiņām politisko institūciju darbībā un visā valstī? Daļa politiskās elites un sabiedrības saista cerības ar iestāšanos NATO un ES. Vai pamatoti?

Ir apstāklis, kurš raisa šaubas. Desmitgades laikā straujo ekonomisko pārmaiņu laikā izveidojusies ekonomiskā un to apkalpojošā politiskā un birokrātiskā elite ir ieinteresēta saglabāt status quo. Jebkuras pārmaiņas apdraud izveidojušos balansu. Tas attiecas arī uz nosacīti labējo un kreiso partiju attiecībām. Politiskā procesa attīstība pēc pašvaldību velēšanām to apliecināja: izmaiņas var skart personālijas, bet nevis politisko institūciju funkcionēšanas kvalitāti vai, citiem vārdiem, varas un sabiedrības attiecības.

Arī ES faktors var izmainīt spēles noteikumu formu, taču ne būtību. Lai mainītos pēdējā, uz politiskās skatuves ir jāparādās jauniem politiķiem, kas pārstāvētu stratēģiski domājoša, dinamiska biznesa intereses. Teorētiski izmaiņas var sākties, ja politisko institūciju neefektivitāte būtiski samazinās biznesa peļņu vai izredzes to palielināt.

Uz “trubas biznesu” tas attiecas visai nosacīti – te lielāka nozīme ir tranzītbiznesa politikai makrolīmenī. Latvijas vidējais un mazais bizness ir pārāk mazjaudīgs un vājš, lai varētu kontrolēt politiku principā. Cita lieta – finansu kapitāls, starptautiska nepieciešamība kontrolēt naudas plūsmas plašākā mērogā un kontekstā ar civilizētās pasaules cīņu pret terorismu. Vai ar to pietiks, lai parādītos vēl kāda partija, gatava mainīt līdzšinējo elites status quo? Risks varētu būt liels, jo patiesībā nozīmētu vēl līdz šim nepieredzētas izmaiņas politisko un jo sevišķi birokrātisko personāliju vidū. Bet arī ieguvumi – veiksmes gadījumā – varētu būt lieli. Un visas sabiedrības līmenī.