Foto: © J. Kuharčiks
“Smadzeņu centru” ietekme? Mēs atbalstījām partiju finansēšanas likumprojektu, ko bija izstrādājis parlamenta mazākuma partijas deputāts, rīkojām ekspertu un politiķu diskusiju. Tas notika vēlēšanu gadā, un šie priekšlikumi tika pieņemti.
Jūs esat programmu direktors un pētnieks Sabiedrisko attiecību institūtā, tā sauktajā “smadzeņu centrā”. Kāda ir jūsu organizācijas misija?
Tā ietver divus uzdevumus. Pirmais – atbalstīt valsts modernizāciju. Kaut gan institūts sāka strādāt 1995.gadā, tā idejas pamatā bija doma atbalstīt 1989.gadā sāktās reformas. Toreiz pastāvēja bažas, ka valdībai trūkst pietiekamas politiskās gribas turpināt reformas, un ir nepieciešama organizācija, kas atbalstītu šo procesu no ārpuses, neatkarīgi no valdības darba. Organizācija, kas sagatavotu reformu projektus, lai brīdī, kad rodas politiska iespēja, priekšlikumi būtu jau gatavi.
Laikam ejot un institūtam attīstoties, mēs izvirzījām otru galveno uzdevumu. Tas ir organizēt debates sabiedrībā Ne tikai lai sniegtu padomus lēmumu pieņēmējiem, bet arī lai politikas veidošanas procesā iesaistītu plašāku sabiedrību.
Kādās jomās jūs veicat politikas analīzi un pētījumus?
Mūsu darbības loks ir diezgan plašs. Taču pamatā mums ir piecas programmas – Eiropas programma, izglītības, sociālās politikas, tieslietu un publiskās administrācijas un migrācijas programma. Katrā no tām mēs īstenojam vairākus projektus.
Kā jūs uzzināt, vai jūsu secinājumi ir ņemti vērā, veidojot politiku reālajā dzīvē? Vai lēmumu pieņēmēji – politiķi un birokrāti – tajos iedziļinās?
Šī ir smaga problēma. No vienas puses, vadot “smadzeņu centru”, tu vēlies iespaidot lēmumus un īstenoto politiku. No otras puses, politikas process ir tik sarežģīts, ka patiesībā ir grūti saskatīt, cik daudz no tava ieguldījuma tiek izmantots. Pat tādos gadījumos, kad mēs zinām, ka esam panākuši ietekmi, ir ļoti grūti iegūt skaidrību par ietekmes mērogu.
Manuprāt, vislabāk savas darbības iespaidu var novērtēt pēc sabiedrības reakcijas. Pirmkārt, mēs raugāmies, kāda ir bijusi rezultātu publicitāte masu medijos. Otrkārt, skatāmies, kādā līmenī uz rezultātiem ir reaģējuši politikas veidotāji. Daži no mūsu ziņojumiem ir citēti, piemēram, parlamenta debatēs, daži ir apspriesti parlamenta komiteju sēdēs. Dažkārt vienkārši sarunās ar lēmumu pieņēmējiem atklājas, vai viņi ir lasījuši tavu materiālu. Vēl citreiz panākumu rādītājs ir saņemtā kritika.
Bet vai ir gadījumi, kad jūsu priekšlikumu īstenošana politikā ir bijusi acīmredzama?
Jā. Šāds gadījums bija, kad mēs pērnā gada pavasarī atbalstījām politisko partiju finansēšanas likumprojektu, kuru bija izstrādājis parlamenta mazākuma partijas deputāts. Ja likumprojektu atbalstītu tikai šī partija, nebūtu gandrīz nekādu izredžu priekšlikumu īstenošanai. Taču mēs organizējām konferenci, sabiedriskas debates. Priekšlikumus vērtēja vairāki, arī starptautiski, eksperti. Mēs rīkojām politiķu diskusiju par šo jautājumu.
Tas viss notika vēlēšanu gadā un situācijā, kad sabiedrība bija ļoti noraizējusies par politisko korupciju. Patiesībā tie bija ļoti labvēlīgi apstākļi radikāliem priekšlikumiem par partiju finansēšanas regulēšanu. Faktiski priekšlikums, kuru mēs atbalstījām konferencē, vēlāk ar dažiem labojumiem tika pieņemts parlamentā. Tas arī tika izmantots par pamatu vēlēšanu kampaņai pagājušā gada septembrī.
Arī Latvijā jau ilgu laiku risinās debates par partiju finansēšanas kārtību. Vai, jūsuprāt, šeit var cerēt uz drīzu rezultātu?
Es nezinu, kādā stadijā šis jautājums Latvijā šobrīd atrodas. Taču no Polijas pieredzes varu teikt, ka jebkurā brīdī, kad jūs ierosināsiet ķerties pie tādas problēmas kā korupcija, viens no pretargumentiem būs – “korupcija vienmēr ir pastāvējusi, nemaz nemēģiniet kaut ko iesākt, tam nav nozīmes”. Sabiedrībā eksistē šāda veida cinisms. Un es domāju, ka tur ir daļa patiesības. Nav iespējams atbrīvot valsti no korupcijas. Īpaši tas nav pa spēkam vienai, kaut arī ļoti spēcīgai, nevalstiskai organizācijai. Taču taisnība ir arī tas, ka šis process nekad nebeidzas. Pat tad, ja jūsu ierosinātās izmaiņas tiek īstenotas, darbs nebeidzas. Jums jāvērtē rezultāti, jānoskaidro, vai šie noteikumi patiešām darbojas. Politiskās partijas un to dibinātāji var izrādīties ļoti apķērīgi, meklējot spraugas. Jums viņi jāapsteidz! Un nekad nepienāks brīdis, kad jūs varētu teikt: “Šī ir pilnīga uzvara!”.
Vai jūs varat minēt kādu piemēru, kad sabiedrība ir vinnējusi, pateicoties “smadzeņu centra” un valdības sadarbībai? Tāpat, vai jums atmiņā ir arī kāds gadījums, kad sadarbības trūkums kaitējis sabiedrības interesēm?
Bija ļoti veiksmīgs projekts, kurā mēs pētījām, kā Poliju un poļus uztver Eiropas Savienības valstīs.
Mēs uzskatām, ka sabiedriskā doma ES būtiski ietekmēs paplašināšanos. Šādu pieņēmumu mēs izvirzījām vēl pirms to aptvēra Polijas un ES politiķi. Tā mēs sagatavojām, manuprāt, jauna veida pētījumu par to, ko sabiedrība ES valstīs zin par Poliju, ko cilvēki domā par poļiem un, kā tas ir saistīts ar atbalstu ES paplašināšanai, atbalsta trūkumu vai opozīciju. Tā kā mēs bijām apsteiguši pārējos, tad varējām nākt klajā ar padomiem un ieteikumiem valdībai brīdi, kad vēlēšanu dēļ Vācijā un Francijā politiķi bija kļuvuši diezgan vēsi attiecībā uz ES paplašināšanu. Te Polijas valdībai mūsu pētījums palīdzēja izteikt priekšlikumus par labu poļu dalībai ES.
Taču, kā jau es teicu, darbs parasti nekad nebeidzas. Tagad ir valdības programma. Nākamais solis, kas jāsper – jāvērtē šī valdības programma un jāanalizē, kā tā tiek īstenota. Nesen mēs konstatējām, ka apmēram pirms pusotra gada apstiprinātās programmas īstenošanā ir sasniegts ļoti maz. Tātad, tas, ka šī programma ir izstrādāta un pieņemta ir veiksmīgais stāsts. Bet tas, ko valdība paveikusi pēc tam, ir stāsts par neveiksmi. Tā kā sabiedrība tagad apzinās, ka lietas nevirzās labi, jaunā valdība vismaz ir izteikusi vēlmi situāciju labot. Viņi sadarbosies ar mums.
Vai valdības atbalsts ir izšķirošs “smadzeņu centra” pastāvēšanai?
Es uzskatu, ka tas ir svarīgs, un ceru, ka nav izšķirošs. Tāpēc ka situācija, kad valdības atbalsts, īpaši finansiālais, kļūst izšķirošs, ir beigas “smadzeņu centra” neatkarībai. Šādiem pētniecības centriem ir ļoti būtiski būt tiesiski neatkarīgiem, kā arī nepaļauties uz vienu finansējuma avotu. Īpaši, ja runa ir par valdību. Saņemot finansējumu, ļoti rūpīgi jāraugās uz ietekmēm, kas nāk līdzi šiem līdzekļiem. Piemēram, kā var tikt ietekmētas jūsu iespējas publicēt pētījuma rezultātus.
Neatkarīgu pētījumu centru kopienas pastāvēšana valstij ir ļoti nozīmīga. Savā ziņā šobrīd tas ir globāls fenomens. Ir svarīgi ielekt šajā vilcienā. Pretējā gadījumā, jūs riskējat ar to, ka starptautiskā kopiena nepamanīs jūsu bažas, intereses un viedokli.
Jūsu institūts ne tikai analizē esošās problēmas, bet arī prognozē iespējamās grūtības nākotnē. Kuras būtu galvenās problēmas un draudi Eiropas Savienības kandidātvalstīm?
Kopējs drauds, iespējams, ir eiroskepticisma rašanās gan sabiedrībā, gan politiskajās partijās. Būtu ļoti interesanti veikt vairāk salīdzinošu pētījumu ES kandidātvalstīs gan par sabiedriskās domas izmaiņām, gan par to, ko valdības un politiskās elites dara šajā sakarā.
Tāpat, manuprāt, ir vēl viens ilgtermiņa drauds. Proti, pat tad, kad pirmā ES paplašināšanās kārta būs notikusi, Eiropa paliks sadalīta, jo tajā būs labākas un sliktākas valstis. Skaidrs, ka jaunpienācējas būs valstis ar daudz vājāku ekonomiku, un, iespējams, sabiedriskā doma esošajās ES valstīs tās kā tādas arī uztvers. Rodas jautājums, vai šīs atšķirības Eiropā ar laiku mazināsies, vai arī tās kaut kādā veidā tiks saglabātas, vai pat institucionalizētas. Mēs cenšamies raisīt par šo jautājumu diskusijas un, protams, tām jābūt starptautiskām.