Foto: Yaniv Golan
Lukašenko ir nepieciešama Rietumu nauda, bet viņš turpinās izvairīties no saistībām par strukturālajām reformām, ekonomikas liberalizāciju vai politiskās sistēmas izmaiņām.
Baltkrievu „stingrā roka” Aleksandrs Lukašenko nesen atgriezās no savas jau otrās vizītes Eiropas Savienības (ES) valstī. Ievērības cienīgi tas galvenokārt ir tāpēc, ka pirms tam vairāk nekā desmit gadus viņš faktiski bija izraidīts no starptautiskās sabiedrības. Lietuva Baltkrievijai ir “logs uz Eiropu”, bet vai tas ir tas, ko vēlas Lukašenko? ES pieprasa vairāk demokrātijas un ekonomikas liberalizāciju, taču tikai Krievija Lukašenko režīmam var sniegt cerības uz izdzīvošanu.
16. septembrī prezidents Lukašenko devās vizītē uz Viļņu. Vizītes laikā Baltkrievijas līderis tikās ar Lietuvas prezidenti Daļu Gribauskaiti (Dalia Grybauskaite) un apmeklēja Lietuvas—Baltkrievijas starptautiskā ekonomikas foruma Baltkrievija un Baltijas valstis: jaunas iespējas sadarbības uzlabošanai atklāšanas pasākumu. Lietuvas sabiedrība uz Lukašenko vizīti reaģēja trejādi:
biznesa sabiedrība to silti sveica. Šī sabiedrības daļa cerēja uz sekmīgu ekonomisku sadarbību un to, ka šāda sadarbība varētu izvest Lietuvu no ekonomiskās krīzes;
plašsaziņas līdzekļi un daļa sabiedrības par vizīti izrādīja lielu interesi. Šī sabiedrības daļa vēlējās uzzināt vairāk par „pēdējā Eiropas diktatora” uzņemšanu Lietuvā un tādējādi sniedza Baltkrievijas prezidentam platformu, no kuras viņš ērti varēja aizstāvēt savu politisko režīmu un noraidīt apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos;
oficiālā politiskā reakcija pēc prezidentu tikšanās bija atturīga. Tā labi iekļāvās protokola noteiktajos ietvaros un aptvēra ekonomisko sadarbību, neatrisinātos savstarpējos jautājumus un cilvēktiesību jautājumu Baltkrievijā.
Šī bija Lukašenko pirmā vizīte Lietuvā kopš 1998. gada un otrā kādā ES dalībvalstī pēdējo desmit gadu laikā. Ko šī vizīte nozīmē ES un Lietuvai? Un ko nozīmē Baltkrievijai, kas pēdējā laikā ir centusies uzlabot savas attiecības ar rietumiem?
ES izvēlas divu līmeņu stratēģiju
Lukašenko uzņemšana nebija Lietuvas vienpusējs lēmums. Tas tika rūpīgi koordinēts ES līmenī. Gruzijas—Krievijas militārais konflikts izmainīja ES Baltkrievijas politiku. Lukašenko režīma izolācija un demokratizācijas politika nupat ir aizstāta ar divu līmeņu stratēģiju. Tiek turpināta sadarbība ar Baltkrievijas opozīcijas spēkiem (demokratizācijas līmenis), un ir uzsākta arī zināma izlases veida sadarbība ar Baltkrievijas politisko režīmu. Citiem vārdiem sakot, ES par prioritāti ir izvirzījusi Baltkrievijas ekonomiskās un politiskās patstāvības jautājumu, tā mazinot Baltkrievijas atkarību no Krievijas. Demokratizācijas process arī turpmāk paliks dienas kārtībā, bet plašākā, jau vispārīgākā kontekstā nekā līdz šim.
Lietuva sevi pozicionē kā „Baltkrievijas logu uz Eiropu”. Šāds uzstādījums viennozīmīgi aktualizē ētikas jautājumus Lietuvas ārpolitikā. Tieši pirms vizītes Baltkrievijas pazudušo aktīvistu radinieki aicināja Lietuvas prezidenti atcelt ieplānoto tikšanos ar Lukašenko. Radinieku argumentācija bija spēcīga — vizīte Rietumos varētu leģitimēt Lukašenko politisko režīmu, taču tā neko nedotu pretim, jo jebkurš mēģinājums palielināt režīma atkarību no ES būtu lemts neveiksmei. Lukašenko savu spēli turpinās pēc saviem likumiem un neapņemsies izpildīt ES prasības. Līdzšinēja pieredze rāda šīs argumentācijas pamatotību — Baltkrievijas politiskā režīma izolācija nav devusi rezultātus, un ES noteiktie ierobežojumi nav piespieduši Lukašenko veikt pārmaiņas demokrātijas virzienā.
Vismaz divi iemesli tomēr kā ticamu mudina apsvērt divu līmeņu stratēģiju izvēli. Pirmkārt, nosacījumu izvirzīšana un izolācija nav izrādījusies efektīva. Otrkārt, Baltkrievija, šķiet, ļoti vēlas sarunāties ar Eiropu. Krievija kļūst spēcīgāka un agresīvāka, un ir maz ticams, ka Baltkrievija atrašanos Krievijas ietekmes zonā uzskatīs par labvēlīgu, tādēļ šāda situācija skaidri ierobežo iespējas Baltkrievijai balansēt starp Krieviju un Rietumiem.
Baltkrievija ir ES nosacījumu izvirzīšanas klauzulas hrestomātisks piemērs tam, ka klauzula nespēj sasniegt demokratizāciju un ekonomikas modernizāciju. Vēl nesen ES politiku attiecībā pret Baltkrieviju visumā raksturoja nepateicīga sekojošu apstākļu kombinācija: situācijas nepārzināšana un „pātagas” pārsvars pār „burkāniem”. ES politikas iniciatīvas bija ne tikai izteikti reaktīvas, bet tās bija arī novēlotas. Turklāt līdz 2004. gadam attiecībās ar NVS valstīm nepastāvēja skaidra ES stratēģija. Darbojās pieeja, ko iespējams raksturot kā “vispirms Krievija”. Proti, visumā NVS teritorija tika atstāta Krievijas ietekmes zonā. 2003—2004. gadā uzsāktās Eiropas kaimiņattiecību politikas[1] (EKP) mērķis bija šī jautājuma risināšana. Tomēr EKP tika uzsākta pārāk vēlu. Ekonomiskās un politiskās saites ar Krieviju jau bija nostiprinājušās, un Lukašenko režīms arvien vairāk attālinājās no demokrātijas. Krievija atšķirībā no ES nekad nav mēģinājusi ietekmēt Lukašenko režīmu tā, lai tas attīstītos demokrātijas virzienā. Vienlaicīgi Krievija darīja to, kas neizdevās ES, proti, izveidoja reālas ietekmes sviras Baltkrievijā. Baltkrievijas „ekonomikas brīnumu” lielā mērā noteica lētie Krievijas energoresursi un „atlaistie parādi”. Labas attiecības ar Krieviju bija spēcīgs Lukašenko iekšzemes panākumu faktors — ja viņš gribēja saglabāt varu, viņam bija jāturpina būt tuvu Maskavai.
Šādos apstākļos EKP un tās izteiktā nosacījumu izvirzīšana nevarēja nest panākumus. EKP ne tikai neizveidoja politiskā spiediena instrumentus, bet tās potenciāls arī pārāk agri izsīka. Katru reizi, kad ES izmantoja “pātagu”, tas konsolidēja Lukašenko autoritārismu un Baltkrievijas atkarību no Krievijas. ES palika arvien mazāk iespēju ietekmēt Baltkrieviju. ES—Baltkrievijas Partnerības un sadarbības līguma (PCA)[2] un tehnikās palīdzības (TACIS)[3] programmas atlikšanas rezultāts bija institucionālo saišu neesamība un Krievijas—Baltkrievijas savienības[4] radīšana, kā arī muitas ūnijas līgums un militārā integritāte. Baltkrievijas režīma augsta ranga amatpersonu vīzu ierobežojumi stiprināja vienotas valsts ideju un Baltkrievijas atbalstu vairākiem diskutabliem Krievijas ārpolitikas mērķiem. Kad radās Kolektīvās drošības līguma organizācija[5] un Kopīgā ekonomiskā telpa[6], ES Ministru padome no 2004. līdz 2007.gadam Baltkrieviju izslēdza no Vispārējās preferenču sistēmas[7]. Vienlaicīgi ES atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai nebija rezultatīvs, jo opozīcijas apspiešana tikai pastiprinājās.
Tomēr jāsaka, ka augstākminētā situācija nenozīmēja tikai ES nosacījumu izgāšanos. Tieši tāpat izgāzās arī Lukašenko multivektoriālā ārpolitika. Baltkrievija šogad akceptēja noteikumus 2,5 miljardu dolāru liela Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevuma saņemšanai[8] un dalībai Austrumu partnerattiecību iniciatīvā[9]. Tā ir skaidra indikācija, ka 2008. gada Krievijas—Gruzijas militārais konflikts, 2009. gada Krievijas—Ukrainas domstarpības par gāzi[10] un Krievijas centieni pēc lielākas ekonomiskās integrācijas radīja pārmērīgu spiedienu uz Lukašenko režīmu. Skaidri redzams, ka viņa administrācija ir gatava lielākai sadarbībai ar ES. Tas gan nenozīmē, ka būtu jāatmet pilsoniskā dimensija, bet norāda uz patiesas, valstij piemērotas daudzlīmeņa attieksmes nepieciešamību.
Vai veras durvis Lukašenko spēlēm?
Izskatās, ka Aleksandra Lukašenko vizīte labi atbilst divu līmeņu stratēģijai. Turklāt tā sakrīt ar Lietuvas biznesa interesēm — veicināt minerālmēslu eksportu caur Klaipēdas ostu un vairāku biznesa grupu ienākšanu Baltkrievijas tirgū. Lielas Lietuvas kompānijas bija ietekmīgāko šīs vizītes iniciatoru vidū.
No otras puses, Lietuva vienlaicīgi atvēra durvis iespējamajām Lukašenko politiskajam spēlēm. Lukašenko acīmredzot ES—Baltkrievijas attiecību atkusni uzskata par iespēju atstāt jaņos gan ES, gan Maskavu. Lai atjaunotu Baltkrievijas mirstošo ekonomiku, viņam ir nepieciešama ES finanšu palīdzība, kā arī piekļuve vienotajam Eiropas tirgum un Baltkrievijas ietekmes sviru palielināšana attiecībās ar Maskavu. Var prognozēt, ka vienlaicīgi Lukašenko būs pirmais, kurš aizvērs iespēju logus un „jaunās, vēsturiskās abpusējo attiecību lappuses”, tiklīdz ES pieminēs tādus noteikumus, kas skars Baltkrievijas iekšpolitiku. Baltkrievijas prezidents labi saprot, ka viņa režīma turpmākās attīstības izredzes nodrošina viņa attiecības ar Krieviju, nevis ar ES.
Tāpēc ir skaidrs, ka Krievija daudz vairāk nekā ES iespēj ietekmēt Lukašenko režīmu. Maskava jebkurā brīdī var izspēlēt enerģijas kārti, Baltkrievijas gāzes cenu pielīdzinot Eiropas gāzes cenai, vai arī atcelt savus lielos Baltkrievijas rūpniecības preču pasūtījumus. Kā viens, tā otrs iznīcinātu trauslo Baltkrievijas sabiedrisko un ekonomisko sistēmu. Līdz šim Lukašenko no šāda Krievijas soļa izvairījies, ļaujot kaimiņvalsts kapitālam pārņemt stratēģiskus Baltkrievijas uzņēmumus, bet nākotnē ar to var nepietikt. Kamēr vien ES neradīs Maskavas ietekmei līdzīgas sviras, „atkusnis” ES—Baltkrievijas attiecībās notiks pēc Lukašenko scenārija.
Galvenais Lietuvas un ES ārpolitikas jautājums, kurš būtu jāuzdod politikas veidotājiem, ir par to, kā Baltkrievijā izveidot tādu spēles noteikumu sistēmu, kuru Lukašenko nespēj mainīt vienpersoniski. 2008. gada SVF aizdevums ir piemērs tam, cik šāds uzdevums var izrādīties grūts. Sākotnējais uzstādījums bija skaidri noteikumi monetārās kontroles un Baltkrievijas ekonomikas liberalizācijai. 2009. gadā maijā progresa izvērtējuma laikā SVF secināja, ka veiktās izmaiņas ir „kosmētiskas”. Privatizācijas un liberalizācijas procesi izrādījās nepilnīgi un neradīja paliekošas izmaiņas — privātā sektora daļa Baltkrievijas ekonomikā sastāda tikai 25—30% no iekšzemes kopprodukta. A.Lukašenko ir un paliek vienīgais reformas iniciators un tiesnesis. Visus 2007— 2009. gada privatizācijas līgumus parakstīja tikai pēc A.Lukašenko apstiprinājuma saņemšanas. Baltkrievijas centralizētā ekonomika viņam ļauj saglabāt kontroli pār birokrātiju un politisko eliti apmaiņā pret ierobežotu pieeju ekonomikas resursiem, un tādējādi katras pārmaiņas ir labi kontrolētas.
Šobrīd nav daudz jēgas runāt par atklātiem, skaidriem „spēles noteikumiem” Baltkrievijā. Pat ja Lietuvas bizness sekmīgi iekļūtu Baltkrievijas tirgū, ieguldītās investīcijas viegli varētu nostrīpot politiskā vēja maiņa Lukašenko ģeopolitisko spēļu iespējamās ietekmes dēļ. Par Lukašenko attiecību atjaunošanu ar ES skaidrs ir tas, ka viņa multivektoriālā politika joprojām ir spēkā. Viņam ir nepieciešama Rietumu nauda, bet viņš turpinās izvairīties no saistībām par strukturālajām reformām, ekonomikas liberalizāciju vai politiskās sistēmas izmaiņām.
Ko vajadzētu sagaidīt ES?
Lukašenko piekāpšanās rietumiem var būt tikai ļoti ierobežota. Rietumu ilgtermiņa plāni joprojām turpina redzēt Baltkrieviju kā demokrātisku valsti „bez Lukašenko”. Ilgtermiņā tas nozīmētu demokrātijas standartu uzlabošanu, kas savukārt nozīmē, ka atkusnis starp Lukašenko un rietumiem beigsies. Tāpat jāuzsver, ka savās attiecībās ar Krieviju Lukašenko atrodas dilemmas priekšā — starp pašpietiekamību un lojalitāti. Viņa attiecībās ar Rietumiem jāizvēlas starp režīma uzturamību un demokrātiju. Šīs ir pilnīgi atšķirīgas dilemmas. Ja pirmajā gadījumā Lukašenko politiskā nākotne joprojām ir droša, pat kļūstot par Krievijas Federācijas gubernatoru, tad otrajā gadījumā politiskās nākotnes viņam vienkārši nav. Attiecīgi, lielākais, ko ES var sagaidīt, ir nelielus Lukašenko soļus tirgus liberalizācijas un privatizācijas virzienā. Tas pavērtu ceļu Eiropas investīcijām, vienlaicīgi samazinot Lukašenko valsts uzņēmumu un sociālo garantiju sistēmas lomu. Šāda attīstība samazinātu Baltkrievijas tautas atkarību no valsts sociālā un ekonomiskā monopola. Ekonomiskā liberalizācija tādējādi, iespējams, varētu transformēt arī Baltkrievijas politisko sistēmu.
__________________________
[1] The European Neighbourhood Policy (ENP), http://ec.europa.eu/world/enp/index_en.htm
[2] PCA — Partnership and Cooperation Agreement, http://ec.europa.eu/trade/issues/bilateral/countries/russia/index_en.htm
[3] TACIS — Technical Aid to the Commonwealth of Independent States — tā ir Eiropas Komisijas tehniskās palīdzības programma NVS valstīm un Mongolijai pārejas posmā uz tirgus ekonomiku, http://www.delblr.ec.europa.eu/page130.html
[4] Russian-Belarus Union State, http://www.globalsecurity.org/military/world/belarus/union.htm
[5] Collective Security Treaty Organisation — Krievijas dominēta NATO analoģiska organizācija, http://www.globalsecurity.org/military/world/int/csto.htm
[6] Common Economic Area — tajā ietilpst Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna, http://ecetrade.typepad.com/..
[7] Generalised System of Preferences — tirdzniecības vienošanās, ar kuru ES nodrošina tirgus priekšrocības 176 attīstības valstīm, http://ec.europa.eu/trade/issues/global/gsp/index_en.htm
[8] „IMF agrees $2.5bn for Belarus”, Telegraph, 31.12.2008, http://www.telegraph.co.uk/finance/…
[9] Eastern Partnership, http://www.delarm.ec.europa.eu/en/press/03_12_2008.htm
[10] „Q&A: Russia-Ukraine gas row”, BBC, 20.01.2009, http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/7240462.stm