Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Izglītības reforma ir mainījusi cittautiešu jauniešu attieksmes visos etnopolitikas jautājumos – tās kļuvušas negatīvākas. Taču jauniešu uzskatos pretrunīgi sadzīvo divas “patiesības”, viņi svārstās starp integrācijas diskursā izplatītajiem viedokļiem un reformas pretinieku argumentiem.
Izglītības reformas ieviešana ir sekmējusi šķelšanos gan sabiedrības etnolingvistisko grupu starpā, gan starp valsti kā politisko varu un sabiedrību, galvenokārt tās krievu valodā runājošo daļu. Protams, uz ielas tas nav manāms – kautiņi un asas sadursmes starp latviešiem un krieviem nenotiek, taču grupu attieksmju līmenī plaisa ir acīmredzama, to atklāj pētījums “Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā”[1]. Galvenie jautājumi, ap kuriem tiek lauzti šķēpi, ir izglītības reforma un ar to cieši saistītais valodu konflikts Latvijā, jo, kā atzīst pētījuma dalībnieki – mazākumtautību skolēni, vecāki un skolotāji, – ikdienas saskarsmē nozīmīgu nesaskaņu latviešu un krievu valodā runājošo iedzīvotāju vidū nav.
Pētījumā analizēta virkne tēmu, kas saistītas ar cittautiešu jauniešu integrāciju. Šajā rakstā pievērsīšos diviem centrālajiem tematiem – izglītības reformai un latviešu valodai. Kādi tad ir galvenie secinājumi, izvērtējot krievu valodā runājošo skolu jauniešu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā?
Analizējot skolēnu attieksmes pret izglītības reformu kopumā, ir jānošķir attieksme pret bilingvālo izglītību un mazākumtautību vidusskolu pāreju uz 60% priekšmetu mācīšanu latviešu valodā no šā gada 1.septembra. Pētījums parāda, ka pret bilingvālo izglītību gan skolēnu, gan viņu vecāku un skolotāju attieksme ir pozitīva. Tieši šajā apmācības metodē tiek saskatīts kompromiss reformas īstenošanā. Savukārt pret pāreju uz mācībām pamatā latviešu valodā, nostāja ir noraidoša, nereti pat ļoti kategoriska.
Izglītības reformas īstenošanas pētniekiem šādi secinājumi nav nekas jauns. Virkne pētījumu liecina, ka bilingvālās apmācības ieviešana krievu skolās ar katru mācību gadu noritēja arvien veiksmīgāk. Pozitīvā pieredze sekmēja arī labvēlīgas attieksmes un motivācijas nostiprināšanos. Šis pētījums tikai apstiprina 22. janvāra nepārdomāto Saeimas lēmumu, kad otrajā lasījumā izskatot grozījumus Izglītības likumā, tika nolemts mazākumtautību vidusskolās pāriet uz mācībām latviešu valodā, izņemto ar etnisko identitāti un kultūru saistītos priekšmetus. Sekas šim lēmumam bija daudzās protesta akcijas, kuras ar jaunu sparu solās atsākties 1. septembrī. Un atgriešanās pie iepriekš sūri panāktā kompromisa (60/40) nelīdzēja, lai nomierinātu satrauktos krievvalodīgās kopienas prātus.
Pētījums skaidri parāda, ka reformas īstenošanas pēdējā posmā ir saasinājušās skolēnu attieksmes pret to. Ja 2002. gadā[2] pāreju uz mācībām vidusskolā pārsvarā latviešu valodā atbalstīja 40% skolēnu, 42% skolotāju un 42% vecāku, tad jaunā pētījuma dati liecina, ka to atbalsta vairs 15% skolēnu, 30% skolotāju un 13% vecāku. Jāņem gan vērā, ka laikā, kad tika veiktas aptaujas, Latvijas publiskajā telpā norisinājās gan kaislīgas diskusijas par un pret reformu, gan regulāras protesta akcijas, kas neapšaubāmi ietekmē gan iegūtos datus, gan to interpretāciju. Jāpiebilst, ka no tiem skolēniem, kas nepiedalījās protesta akcijās, tikai 10% atbalsta reformas nepieciešamību.
Otrs temats, kuru vēlējos ieskicēt šajā rakstā, ir cittautiešu skolēnu attieksme pret latviešu valodu – gan tāpēc, ka tas ir viens no pamatkonfliktiem latviešu un krievu valodā runājošo iedzīvotāju starpā, gan tāpēc, ka tieši valoda ir integrācijas politikas galvenais pīlārs. Arī te ir jānošķir divas lietas – attieksme pret latviešu valodu kā pret valsts valodu un kā pret mācību valodu. Secinājumi atklāj reformas īstenošanas negatīvās sekas arī valodas lauciņā. Īpaši fokusa grupu diskusijas liecināja, ka skolēni atbalsta valsts valodas zināšanu nepieciešamību un apzinās, ka latviešu valoda ir nozīmīgs resurss, bet jauniešu attieksme pret latviešu valodu kā mācību valodu ir negatīva. Tāpat pamatoti ir apgalvot, ka līdz ar izglītības reformu ir aktualizējies arī valodu konflikts Latvijā. Kā vairākkārt atzina paši skolēni, “Mītiņos nav pret kaut ko, bet ir par kaut ko. Par krievu valodu!” Vai arī: “Laiks rādīs, kurš izdzīvos. Necīnīsimies. Bet divas valodas nepastāvēs! Būs vai nu latviešu, vai krievu. Bet divas – nebūs!”. Par konkurenci valodu hierarhijas laukā liecina arī krievu valodas kā otrās valsts valodas atbalstītāju skaitu raksturojošie rādītāji, kas ir augstāki nekā caurmērā. 96% skolēnu un 95% vecāku pauduši atbalstu šajā jautājumā, savukārt atbilstoši pēdējiem BSZI datiem[3] kopumā krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu atbalsta 84% Latvijas cittautieši.
Pētījuma noslēgumā ir izvirzīts secinājums, ka izglītības reformas kontekstā ir mainījušās cittautiešu jauniešu attieksmes visos ar valsts etnopolitiku saistītajos jautājumos – tās ir kļuvušas negatīvākas. Atbildi uz jautājumu, kā tas ietekmē šo jauniešu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, sniedz paši skolēni. 20% skolēnu atzīst, ka “pēdējā pusgada laikā manas attiecības ar latviešiem ir pasliktinājušās”, kas ir krietni vairāk, salīdzinot ar vecākiem (8%) un skolotājiem (4%).
Šie salīdzinošie dati apliecina, ka tieši jaunieši ir tie, kas savās attieksmēs visjūtīgāk reaģē uz izglītības reformas īstenošanas gaitu – uz to, kā šī reforma notiek. Ne velti jaunieši ir arī tā sabiedrības grupa, kas ir integrācijas politikas veidotāju un īstenotāju uzmanības centrā. Pētījuma rezultāti tikai apstiprina, cik ļoti liela nozīme integrācijas procesā ir darbam ar skolu jaunatni. Kā fokusa grupu diskusijas, tā arī aptaujas liecina, ka jauniešu etnopolitiskajās attieksmēs līdzās pastāv gan valsts etnopolitikas veidotāju diskursā izplatītie viedokļi, gan izglītības reformas pretinieku argumenti. Skolēnu viedokļiem ir raksturīgs pretrunīgums, un viņu skaidrojumos bieži ir sastopamas publiskajā telpā cirkulējošas, tā vien šķiet, jau kaut kur labi dzirdētas, atziņas. Tā piemēram, no vienas puses, jaunieši diskusijās pauž sašutumu: “Kā tad mēs tā mācīsimies tikai krievu valodā?! Mēs taču dzīvojam Latvijā!” Vai arī: “Skolas taču pamatā ir valsts skolas! Tad kāpēc valstij jau tik ilgus gadus, 10 gadus, nodrošināt krievu iedzīvotājus, krievu skolas!?” No otras puses, dažus mirkļus vēlāk izskan pārliecība, ka “(..) Latvijā tiešām ir ļoti daudz krievvalodīgo iedzīvotāju, kas maksā nodokļus, bet nodokļi, tā taču ir nauda! Kāpēc nevar būt divas valsts valodas?”. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas atklāj, ka jaunieši nepārtraukti svārstās starp vienu un otru “patiesību”, lietojot te valsts politikas, te reformas pretinieku diskursam raksturīgās argumentācijas shēmas.
Tieši tas apstāklis, ka jauniešu etnopolitiskās attieksmes veido abas šīs “patiesības”, iezīmē pozitīvas integrācijas attīstības iespējas. Turklāt diskusijās jaunieši ne tikai atklāti pauda vēlēšanos, lai Latvijas sabiedrība būtu vienota un saliedēta, bet arī atzina, ka pašiem ir jāuzņemas atbildība par to.
______________
[1] Pētījums īstenots par ES līdzekļiem (BSZI, 2004)
[2] Pētījums “Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze” (BSZI, 2002)
[3] Pētījums “Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija” (BSZI, 2004)