Foto: N.Mežiņš © AFI
Joprojām žurnālisti nav parūpējušies, lai pie vārda tiktu reformas galvenie īstenotāji – pedagogi, mācību grāmatu autori, vecāki. Lai saruna būtu nevis par valodu proporciju, bet gan par mācīšanas kvalitāti. Daudz svarīgāk par jautājumu, kādā valodā ir grāmata vai vēstures stunda, ir noskaidrot, kas un kā šajā stundā tiek mācīts.
Izglītības reformas un integrācijas procesu atspoguļojums medijos kārtējo reizi apliecinājis atšķirības abu valodu informatīvajās telpās. Gandrīz nekā jauna. Līdzīgi kā Saeimas pirmsvēlēšanu laikā – masīva, prasmīga, asa, taču pieklājīga kampaņa laikrakstā “Čas”, cita galvenā dienas kārtība un līdzsvarots atainojums “Telegrāfā”, vecišķi kašķīgs, sociālistiski nostalģisks un agresīvi uzbrūkošs “ārpusnieku”, sootečestveņņiku skats laikrakstā “Vesti Sevodņa”, paškritisks – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, atturīgs – “Dienā”. Joprojām mulsina krievu laikrakstu metienu proporcijas – tik mazas pilsoniskajam “Telegrāfam”, tik lielas – padomju/krievu impēriskās nostaļģijas konstruētājam “Vesti Sevodņa”.
Medijos maz apspriests ir fakts, ka izglītības reforma ar daudz stingrākiem noteikumiem tika pasludināta 1998. gadā. Loģiski būtu protestēt toreiz, nepiekrītot kategoriskajiem noteikumiem, nevis tagad, kad ir panākti kompromisi, kaut kārtējo reizi neveiklā veidā. Diemžēl tagad t.s. krievu Atmoda vairāk līdzinās polittehnologu meistarīgai un mērķtiecīgai darbībai protestu organizēšanā un izmantošanā par ieganstu citu, politisku un ekonomisku, jautājumu risināšanai.[1] Tas neļauj saskatīt racionālo un apspriežamo, kas atrodams kritikā par reformas īstenošanas trūkumiem un liek nesatricināmā pozā nostāties abām pusēm.
Diskusijas presē uzrāda pretrunu, kas nav jauna. Jau 20.-30. gados, kad krievu Latvijā bija procentuāli daudz mazāk, viņi prasīja īpašu attieksmi pret valodas lietojumu, pieprasot tiesības sazināties ar varas iestādēm krievu valodā, norobežojās savās skolās un vienas valodas lietojuma vidē, bet no otras puses – sūdzējās, ka valodas nezināšanas dēļ atrodas izolācijā un nevar dabūt darbu valsts pārvaldē[2]. Situācija tagad atkārtojas – pārmetumi par diskrimināciju darba izvēlē, žēlošanās par valodas aizmiršanu, ja nav iespējas to bieži lietot. Kāda priekšmeta mācīšana latviski varētu vairot valodas lietojuma īpatsvaru, ja vien tas tiek darīts kvalitatīvi. Taču diskusija medijos nenotiek par labāko veidu – kā to darīt, bet vai nu paģērē izlemtā īstenošanu vai cīnās pret.
Joprojām žurnālisti nav parūpējušies, lai pie vārda tiktu reformas galvenie īstenotāji – latviešu un krievu pedagogi, valodu mācīšanas speciālisti, mācību grāmatu autori, vecāki. Lai saruna būtu nevis par valodu proporciju un procentiem vai pretdarbību jebkādu priekšmetu apmācībai citā valodā, bet gan par mācīšanas kvalitāti. Un līdzekļu nepietiekamību.
Visu nosaka mācīšanas kvalitāte. Protams, skolotāju masveidīga atlaišana ir neiespējama vismaz sociālas spriedzes dēļ. Bet ja vecāki grib, lai viņu bērns brīvi runātu citā valodā, nevis tikai atsēž 60% stundu skolotāja vadībā, kurš runā sliktāk par pašiem bērniem, vecāku spiediena dēļ var panākt tāda pedagoga nomaiņu. Ja Libānas ārsti var sarunāties ar pacientiem latviski, tad arī skolotājam, kura pienākums bijis 10 gados iemācīties valodu, tam vajadzētu būt pa spēkam. Ja par galveno uzskatītu rezultātu, nevis ceļu, kā tas iegūts, beigtos neauglīgie strīdi par procentiem, to interpretāciju, fiziku un ķīmiju latviski.
Manuprāt, daudz svarīgāk par jautājumu, kādā valodā ir grāmata vai vēstures stunda, ir noskaidrot, kas un kā šajā stundā tiek mācīts. Vai tā ir Tēvzemes (Krievijas) vēsture, kas kā humānā palīdzība no Krievijas palīdz audzināt Krievijas patriotus Latvijā, vai beidzot oriģināla Latvijas vēstures grāmata, kura saprotama un pieņemama vairākumam ar sarežģīto vēstures posmu problemātisku izklāstu?! Pēdējā vajadzētu būt vietai gan atbrīvotājiem, gan okupantiem, gan holokausta organizētājiem un izpildītājiem, gan dažādu krāsu strēlniekiem, gan piemēriem par kaimiņzemes impēriskajām ambīcijām. Vārdu sakot – talantīgi uzrakstīti vēstures stāsti ar plašu kontekstu, par ko intervijā G. Grūbem runā A. Stranga[3].
Es netērētu enerģiju, lai noskaidrotu, uz kuru pusi vērsti ugunskrusta/kāškrusta stari plakātā pret Šadurski. Es tērētu enerģiju un līdzekļus, lai organizētu konkursus un apmaksātu autoru ieguldījumu jaunu mācību grāmatu, labu valodas apmācības metodiku, latviešu valodas apguves interesantu raidījumu izveidē, lai organizētu psihologu un pedagogu pārrunas vecāku sapulcēs par modernām metodēm valodu mācīšanā, lai rīkotu latviešu valodas apguves intensīvos kursus. Kā mediju darbinieks es sabiedrības vārdā pieprasītu atbildīgajām instancēm organizēt darba grupas, kas izstrādātu idejas, kā pārkvalificēt skolotājus, kuri neprot strādāt pa jaunam vai kuri drīz zaudēs darbu vienkārši tāpēc, ka apmācāmo skaits saruks demogrāfiskās situācijas dēļ. Kā žurnālists es meklētu iniciatīvas bagātus cilvēkus, darba ņēmējus, vidusslāņa pārstāvjus, kuru idejas izaicinātu politiķu un ierēdņu piedāvājumu un tiktu apspriestas publiskajā sfērā un darbotos pret visatļautību, nesodāmību un bezatbildību.
Otrs mediju notikums, ko gribu pieminēt un kas šķiet iezīmīgs un raksturīgs pašreizējai situācijai, ir raidījums Process[4]. Tā veidotāji pulcinājuši dažādu tautību un profesiju pārstāvjus, lai tie, uzklausot politiķu, ierēdņu un ekspertu domas dažādos aktuālos jautājumos, diskutētu un beigās izdarītu kopīgu spriedumu. Raidījums ir dinamisks, strīdīgs, aizraujošs. Taču programma no reizes uz reizi demonstrē arī mūsu mediju, varas un sabiedrības attiecību hronisku vainu: medijos reljefi, apjomīgi un pārliecinoši izskan varas pārstāvju argumenti, bet sabiedrības balsij nav dota ne tuvu līdzvērtīga iespēja parādīties publiskajā sfērā. Ne apjoma ziņā (argumenti paliek neuzklausīti, saplūst kopā, diskusija interesantākajos brīžos apraujas), ne secībā (tautas komentāri pēc amatpersonu uzstāšanās, nevis savu apspriežamo jautājumu izvirzīšana).
Žurnālistu starpniecība ir tik ļoti izteikta, ka tiešs dialogs kļūst neiespējams. Pirmkārt tāpēc, ka tam nepietiek laika (daudz dalībnieku un apakštēmu). Otrkārt, vara un sabiedrība nekontaktējas pa tiešo: žurnālisti vada sarunu ar ekspertiem, politiķiem, pēc tam sabiedrības pārstāvji sarunājas savā „ķēķī”. Varas pārstāvji nereti demonstrē augstprātību, nespēju cilvēcīgi sarunāties ar tautu, oponentiem[5]. Parādās arī cits mediju fenomens – pie vārda gandrīz visos raidījumos tiek vienas un tās pašas, skaļākās balsis (piemēram, juriste – izbijusi milice), nevis mazāk temperamentīgie sabiedrības pārstāvji. Bet T. Boguševiča, kura mēģina skaidrot, ka nav sootečestveņņica aizbildņiem no Krievijas, bet Latvijā dzimusi un grib pati risināt problēmas, ātri zaudē vārdu.
Ir jau arī pozitīvi piemēri, kas parāda mediju vēlmi analizēt notiekošos procesus, demonstrē reālas integrācijas vai vairāku identitāšu līdzāspastāvēšanas piemērus. Dienā atrodams A.Šabanova materiāls par krievu valodas aizsardzības štāba aizkulisēm[6], krievu prese raksta par veiksmīgiem integrācijas pasākumiem Liepājā, LTV1 raidījumā Viss notiek redzams latvietes/krievietes interesantais monologs par dubulto identitāti[7], sastopami dažādas etniskās izcelsmes žurnālistu veidoti sižeti un raidījumi LTV 1. un 7. kanālā, radio programmā “Dzīve un stils” žurnāliste sarunājas ar latviešiem par motīviem apgūt krievu valodu vai mācīties Krievijā.
Taču atliek ielūkoties portāla Delfi komentāros krievu valodā, lai saprastu, ka spriedzes kurināšanai jau ir savi augļi. Un ka ir jautājumi, kas vēl ilgi šķels sabiedrību. Bet vairums to ir polittehnologu, kā arī mediju konstruēti. Piemēram, kad nav citu bubuļu asimilācijas draudiem, tad ideja par kora dziedāšanu kā obligāta priekšmeta atjaunošanu skolās, lai nezaudētu potenciālos dziedātājus Dziesmu svētkiem, tiek iztēlota kā latišizācijas instruments, kaut arī runa ir par latviešu skolām[8]. Jāteic, ka biedēšana ar asimilācijas draudiem, “kolaboracionistu” nosodījums arī nav nekas jauns mediju tekstos[9].
Ne augstprātība, nesarunāšanās, problēmu ignorēšana no varas pārstāvju puses, ne arī revolūcija (kas arī neparedz racionālu dialogu vai kompromisus, bet tikai spēku, spiedienu un noliegumu) nav dialogu veicinošas un problēmu risinošas metodes.
Ir vajadzīgs visas sabiedrības pilsonisks dialogs, nevis vienas daļas uzrīdīšana otrai, izmantojot mentalitātes īpatnības, jaunatnes entuziasmu un “buntīgo” garu.
_________________
[1] To labi parāda Rīgas Domes deputāts G. Kotovs intervijā LTV7 raidījumā „Varas viedoklis”, 28. febr., atbildot uz jautājumu, vai šis aktivitātes uzplūds nav jāizmanto nepilsoņu vēlēšanu tiesību panākšanā un citu jautājumu virzīšanā, nevis tikai reformas apturēšanai.
[2] Volkovs V. Krievi Latvijā. – Rīga: LZA, 1996
[3] Grūbe G. intevē A. Strangu, Demokrātija – kanibāli vs. veģetārieši, politika.lv, 24.februāris, 2004
[4] LTV7, krievu valodā
[5] Piemēram, deputātes augstprātīgā attieksme pret skolotāju, klipa tēla reālo prototipu, konstatējot, ka viņš izskatās „pēc normāla skolotāja”.
[6] Šabanovs A. Štābs. Sestdiena, 21.-27. febr., 2004
[7] Viss notiek, LTV1, 19. febr.
[8] Fedosejevs L. Мощность падает? Čas, 17. febr. 2004
[9] Šo procesu dziļa analīze sastopama Laitin D. Identity in Formation: the Russian-Speaking Populations in the Near Abroad. Ithaca, London: Cornell University Press, 1998