Foto: A. Jansons © AFI
Naturalizācijas vilnis pēc referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā aptver tos, kas nav sagaidījuši pilsonības “automātisku” iegūšanu un kuru izvēli ir noteikuši kādi praktiski apstākļi. Šī motivācija atšķiras no 1998.gada pēcreferenduma “aktīvo pilsoņu viļņa”.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji un tai skaitā arī nepilsoņi ir ievērojuši, ka nereti izmaiņas likumos, kas regulē minoritāšu tiesības, radušās pēc starptautisko organizāciju un tās pārstāvošo augsto amatpersonu ieteikumiem. Par šādu domāšanas loģiku pārliecinājāmies arī aizvadītajā vasarā notikušajās fokusa grupu diskusijās ar nepilsoņiem[1]. Šīs diskusijas parādīja, ka arī vēlamās izmaiņas attiecībā uz pilsonības iegūšanu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tika prognozētas, balstoties uz minēto pieredzi par starptautisko organizāciju ietekmi. Diskusijā kā ļoti pievilcīgs tika pieņemts kāda dalībnieka teiktais: “ES piespiedīs visiem Latvijas iedzīvotājiem iedot pilsonību. Nulles variantu.”
Referendums jau ir aiz muguras un tomēr nekas neliecina, ka pilsonība tiks piešķirta bez naturalizācijas procedūras, un tas liek domāt, ka pilsonības iegūšana tomēr paliek pašu nepilsoņu rokās. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pēc referenduma pieaugusi nepilsoņu interese par naturalizēšanos. Iespējams, ka tagad naturalizēties sāk tie, kas pirms tam nogaidīja, cerot uz “automātisku” pilsonības piešķiršanu bez naturalizācijas procedūras. Kā pagājušās vasaras diskusijā izteicās viens no tās dalībniekiem: “Manā vidē lielākā daļa nogaida. Daudzi var nokārtot, bet nedara to, nogaida.”
Jau pieminētās fokusa grupu diskusijas ar nepilsoņiem parādīja, ka noteicošie motīvi, kas nosaka izvēli kļūt par Latvijas pilsoni vai nē, slēpjas ļoti praktiskos apsvērumos. Pierobežā dzīvojošie spriež, ka vīzas radinieku apmeklēšanai Krievijā vai Baltkrievijā izmaksātu pārāk dārgi, esot pilsonim: “Es gribētu dabūt pilsonību, arī mani vecāki darba dēļ gribētu dabūt pilsonību, bet mana vecāmamma dzīvo Baltkrievijā un tad būs grūti un dārgi braukt pie viņas”. Citi, galvenokārt gados jaunākie, apsver, ka Latvijā nav pietiekoši labvēlīgi apstākļi savas labklājības iegūšanai un karjeras veidošanai, tāpēc labāk būtu doties uz ārzemēm, lai īstenotu šos plānus. Jaunieši saprot, ka Latvijas pilsonība viņiem atvieglotu darba meklējumus ES valstīs: “Es vispār neiedomājos savu tālāko dzīvi Latvijā. Es jau uz priekšu domāju, kur mācīšos, kur strādāšu, jo Latvijā patreiz ir grūti dzīvot. Pirmkārt, lai nopelnītu naudu. Es gribu nopelnīt naudu, braukt uz Angliju. Man tur jau draudzene aizbrauca un dzīvo. Bet tam vajag pilsonību”. Nereti jaunieši vēlas apgūt profesiju, kas pieejama vienīgi pilsoņiem, un tas viņus mudina iegūt pilsonību: “Es gribētu mācīties Policijas akadēmijā. Ja viss būs labi, es gribētu palikt Latvijā. Un, ja paliec Latvijā, tad pilsonība ir obligāti vajadzīga”. Vai arī: “Es gribu iet mācīties par robežsargu, bet tur vajag pilsonību”.
Naturalizācijas tempus sekmē arī tas, ka Naturalizācijas pārvalde piedāvā bezmaksas valsts valodas apmācības kursus. Tas ir nozīmīgi, jo daudzi neapmeklē maksas kursus ierobežoto līdzekļu dēļ, turklāt aizvien populārāks kļūst viedoklis, ka valstij ir jānodrošina bezmaksas valodas kursi. To dzirdējām arī minētajā fokusgrupu diskusijā: “Valstij ir pienākums šiem nepilsoņiem nodrošināt bezmaksas kursus. Tas ir valsts pienākums! Viņi visi te dzīvo, viņi visi te strādā! Viņi nezog! Viņi atdod un atdeva”.
Arī pētījumā “Valoda”, ko Baltijas Sociālo zinātņu institūts pēc Latviešu valodas apmācības valsts programmas pasūtījuma veic katru gadu kopš 1996.gada, redzams, ka pieaug to skaits, kas nevēlas maksāt par valodas kursiem. 2002. gadā 12% no tiem, kam krievu valoda ir dzimtā, apgalvoja, ka nebūtu gatavi maksāt par valodas kursiem, bet 2003. gadā šādu nostāju paudusi jau trešā daļa aptaujāto. Naudas grūtības arvien biežāk tiek norādītas kā apstāklis, kas kavē apgūt valsts valodu: 2002. gadā to norādījuši 18%, bet 2003.gadā – 24% aptaujāto.
Jāpiebilst, ka nepilsoņi visai jūtīgi uztver arī naturalizācijas valsts nodevu. Nevēlēšanās maksāt valsts nodevu tiek interpretēta kā psiholoģiska barjera, kas kavē vēlēšanos naturalizēties. Šie viedokļi izskanēja arī pagājušās vasaras fokusa grupu diskusijās: “Teiksim tā, mana ietiepība slēpjas tajā apstāklī, ka es neesmu gatava valstij maksāt. Citādi es paņemtu un aizietu, un noliktu. Vēsturi es zinu, valodu es zinu, himnu es nodziedāšu. Pat!”. Vai arī: “Tā ir principa lieta. Tas pat nav naudas jautājums!”. Citi uzsver, ka viņi ar savu darbu ir devuši ieguldījumu valstij un tāpēc kā netaisnību uztver naturalizācijas nodevu: “Kas man nepatīk? … Naudas nodevas ievākšana. Mēs te visi esam strādājuši un rāvušies Latvijas labklājības labā.”
Pēc referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā naturalizācijas vilnis aptver tos, kas nav sagaidījuši pilsonības “automātisku” iegūšanu un kuru izvēli ir noteikuši kādi praktiski apstākļi, piemēram, bezmaksas valodas kursi vai arī nākotnes plāni, kuru īstenošanai nepieciešama Latvijas pilsonība. Šo naturalizācijas vilni varētu nosaukt par pragmatisko.
Šeit vietā būtu pieminēt arī Naturalizācijas pārvaldes veikto pilsonības pretendentu aptauju [2] tieši pēc referenduma par iestāšanos ES. Atskaitē lasām, ka “visvairāk aptaujāto (56%) Latvijas pilsonību vēlējušies iegūt tādēļ, ka vēlas būt piederīgi Latvijai un kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem”. Krietni retāk (23%) minēta praktiska nepieciešamība – darbs, ceļošana un citi apsvērumi. Kā dominējošais motīvs spilgti iezīmējas vēlme stiprināt pilsoniskās piederības sajūtu.
Manuprāt, šeit tomēr jārēķinās ar anketas jautājuma formulējumu un arī situācijas ietekmi uz respondenta atbildi. Naturalizēšanās procedūra ir valstiskās lojalitātes manifestācija, pilsonības pretendenti to saprot un šādā situācijā grūti nodalīt iekšējas pārliecības diktētu atbildi no vienkārša akcepta sociāli vēlamajai atbildei, kas anketā jau ir gludi noformulēta. Pieļauju, ka naturalizēšanās situācija ir mudinājusi akcentēt pilsoniskās piederības aspektus un nepietiekami novērtēt praktiskos apsvērumus, kuri savukārt priekšplānā izvirzās ikdienas situācijās.
Par aptaujas instrumentārija ietekmi esmu domājusi arī izvērtējot 2001. gada BSZI veiktās “Jaunpilsoņu aptaujas” rezultātus. Tomēr divi apstākļi šo aptauju atšķir no pēdējās. Pirmkārt, aptauja veikta zināmu laiku pēc pilsonības iegūšanas, neitrālos apstākļos, otrkārt, atbilžu varianti ir empīriski vairāk “saskaldīti”, lai ļautu konstruēt realitātes mozaīku, izmantojot daudzveidīgāku izejas materiālu. Tomēr mana pārliecība būtu stingrāka, ja paralēli jauno pilsoņu aptaujai būtu veikts arī kvalitatīvais pētījums (padziļinātas intervijas vai fokusa grupu diskusijas).
Kā zināms, naturalizācijas aktivitāte bija vērojama arī pēc 1998. gada referenduma, kura rezultātā tika liberalizēta naturalizācijas kārtība – atcelti tā saucamie naturalizācijas logi. No 2001. gadā veiktā pētījuma “Jaunpilsoņu aptauja” par pilsoņiem, kas pilsonības statusu ieguvuši naturalizācijas kārtībā, bija redzams, ka pamatā ir divi nozīmīgākie motīvi, kas tajā laikā noteica pilsonības iegūšanu. Pirmais – vēlme stiprināt valstiskās identitātes sajūtu, tieši tā kopumā varētu raksturot visbiežāk minētos pilsonības iegūšanas motīvus: “tāpēc, ka dzīvoju Latvijā” (96%), “lai varētu justies piederīgs šai valstij” (90%), “lai justos kā pilntiesīgs Latvijas pilsonis” (89%), “lai varētu piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās” (82%). Otrs motīvs bija praktiskas dabas apsvērumi, kas izriet no vēlmes risināt profesionālus, īpašuma, ceļošanas jautājumus: “lai vieglāk būtu atrast darbu” (50%), “lai uz mani neattiektos profesiju ierobežojumi” (52%), “lai es varētu pirkt zemi” (50%), “lai vieglāk būtu braukt uz ārzemēm” (62%). Balstoties uz šiem aptaujas rezultātiem, varētu teikt, ka 1998.gada pēcreferenduma vilnī naturalizējušies tie, kam pilsonības iegūšanu diktēja ne tikai praktiski apsvērumi, bet arī vēlme paust lojalitāti pret valsti un uzņemties pilsoņa pienākumus (piemēram, piedalīties vēlēšanās). To vidū bija cilvēki, kam vairākus gadus iespēju naturalizēties liedza naturalizācijas kārtību regulējošās vecuma kvotas jeb logi. Kā liecina pieminētais 2001.gada pētījums, tie ir cilvēki ar augstāku sociāli ekonomisko statusu, lielāku uzņēmību un aktivitāti, arī ar augstāku politiskās kompetences pašnovērtējumu. Turklāt šī grupa jūtas mazāk atsvešināta no valsts un sabiedrības, tai raksturīga augstāka uzticēšanās arī galvenajām valsts varas institūcijām, nekā kopumā sabiedrībā. Nosacīti šo naturalizācijas uzplūdu varētu nosaukt par “aktīvo pilsoņu vilni”.
Domājot par nākotni, var prognozēt, ka jaunāko paaudzi naturalizēties vairāk mudinās vēlme doties uz citām ES valstīm strādāt vai mācīties, bet vecāko paaudzi – naudas atvieglojumi, tai skaitā, bezmaksas latviešu valodas kursi.
____________
[1] BSZI pētījumā “Latvijas iedzīvotāju motivācija un ekspektācijas attiecībā pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā”.
[2] No 24.oktobra līdz 8.decembrim (2003.) NP reģionālajās nodaļās tika aptaujāti 994 pilsonības pretendenti brīdī, kad viņi iesniedza naturalizācijas iesniegumu.