Foto: 4blueeyes

Ārpolitikā Krievija cenšas sev saglabāt brīvas rokas un patur tiesības nacionālās intereses īstenot gan sadarbības, gan konfrontācijas režīmā.

Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs ir apstiprinājis jauno valsts ārpolitikas koncepciju[1]. Dokuments nav Krievijas ārpolitikas “kustības plāns”, bet drīzāk signālu kopums par to, kā Krievija redz savas prioritātes, iespējas un intereses pasaulē. Un tomēr koncepcija ļauj izdarīt dažus secinājumus, kas skar Latvijas intereses.

Dokumentā teikts, ka Krievija ir “noskaņota uz sadarbību” ar Baltijas valstīm, taču krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību jautājumiem “saglabājas principiāla nozīme”. Nekā jauna, kamēr nesalīdzinām šo formulējumu ar 2000. gadā pieņemto stratēģiju[2]. Tā noteica, ka “Krievijas interešu respektēšana, tai skaitā arī principiālajā jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību ievērošanu” bija “obligāts priekšnosacījums” attiecību uzlabošanai. Starpība ir jūtama, īpaši, ņemot vērā pēdējo gadu attīstību. Krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju situācija kopš 2000. gada nav būtiski mainījusies, taču politiskās attiecības starp Krieviju un Latviju ir uzlabojušās — parakstīts robežlīgums un tiek gatavoti vēl citi līgumi, ir mainījies sarunu tonis utt. Secinājums — koncepcijas “krievvalodīgo tiesību klauzula” nenozīmē, ka pastāvošā situācija šajā jautājumā Maskavas acīs ir šķērslis attiecību turpmākajai normalizācijai. Tas drīzāk ir mājiens Baltijas valstīm — gadījumā, ja Latvija, Lietuva un Igaunija spers Krievijai “nedraudzīgus” soļus citās jomās, tad kaimiņvalsts norūpētība par krievvalodīgo tautiešu situāciju var pēkšņi pieaugt.

Salīdzinot ar priekšteci, jaunajā Krievijas ārpolitikas koncepcijā ir paplašināta un konkretizēta sadaļa par tautiešu (sootečestvenniki) interešu aizstāvību. Krievija sola aizstāvēt tautiešu un Krievijas pilsoņu intereses, sekmēt viņu organizāciju konsolidēšanos, palīdzēt saglabāt krievu diasporas etnolingvistisko identitāti un tās saikni ar vēsturisko dzimteni. Koncepcijā ir iekļauts arī “krievu pasaules” (russkij mir) jēdziens. Labvēlīgā interpretācijā tas varētu nozīmēt vēlmi globalizēt krievu kultūras un valodas vērtības, kā arī dabisko apņēmību izpildīt morālo pienākumu atbalstīt tautiešus. Nelabvēlīgā redzējumā jēdziens rada aizdomas par vēlmi stiprināt politisko ietekmi uz krievu diasporām.

Ko “krievu pasaule” nozīmē Latvijas kontekstā? Tas ir atkarīgs no tā, kāds ir šis atbalsts. Ja atbalsts ir vērsts uz to, lai ietekmētu krievvalodīgo iedzīvotāju politisko identitāti, un turklāt ir necaurspīdīgs, tad šāds atbalsts neko labu nesola. Taču attiecībā uz Baltijas valstīm Maskava jau sen ir secinājusi, ka krievu diasporas nav īpaši veiksmīgs politiskās ietekmēšanas rīks. Par to liecina gan atbildīgo Krievijas amatpersonu publiski paustās pozīcijas, gan kaimiņvalsts faktiskā rīcība. Maskava noteikti nebēdās, ja krievu politiskā lojalitāte pret savu kultūras un etnisko dzimteni pieaugs, bet būtu pārspīlējums teikt, ka tautiešu atbalstīšanas mērķis ir izveidot “piekto kolonnu” Latvijā. Ja arī Latvijā pastāv politiski ietekmīgi promaskaviski spēki, tad diez vai “Maskavas nams” ir tā vieta, kur būtu jāsāk to meklējumi. Kas attiecas uz caurspīdīgumu, šeit būtu jāizmanto Krievijas solījums atbalstīt tautiešus, “balstoties uz starptautiskajiem un divpusējiem līgumiem”. Jo vairāk Krievijas kulturālais un lingvistiskais atbalsts tautiešiem tiks sniegts, pamatojoties uz divpusējiem līgumiem un ar Latvijas valsts līdzdalību un atbalstu, jo mazāk vietas būs politiskajam parazītismam uz “krievvalodīgo aizstāvēšanas” rēķina.

Krievijas ārpolitikas koncepcijā jāpievērš uzmanība arī solījumam stiprināt krievu masu saziņas līdzekļu pozīcijas pasaulē. Vēlme to darīt ir dabiska, taču Latvijas kontekstā tas varētu stiprināt Krievijas (nevis vienkārši krievu) mediju jau tā dominējošo ietekmi uz daļu sabiedrības. Ņemot vērā šo mediju saturu un vērtību orientāciju, šāda situācija neveicina ne sabiedrības saliedētību, ne informētību par Latvijā notiekošo. Taču atvērtās sabiedrības apstākļos tam nevar pretdarboties, kaut ko aizliedzot un bloķējot. Krievijas plāniem paplašināt klātbūtni globālajā informācijas telpā būtu jāmudina valsts uz adekvātu atbildi, stimulējot kvalitatīvu krievvalodīgo mediju piedāvājumu Latvijā.

Vērtējot “krievu pasaules” ambiciozās ieceres potenciālo ietekmi, jāpatur prātā, ka tai ir visai prozaiskas saknes. Pirmkārt, koncepcijā minētās deklaratīvās frāzes par tautiešu atbalstīšanu atspoguļo ne tik daudz reālās ārpolitiskās prioritātes, cik reakciju uz sabiedrisko domu. Vairākums krievu uzskata tautiešu aizstāvību par svarīgu prioritāti, un tikai neliela daļa pozitīvi vērtē savas valdības panākumus šajā jomā[3]. Otrkārt, darbs ar tautiešiem Krievijas mērogā ir “gards kumoss” budžeta ziņā, un tā stiprināšana ir atsevišķu ar ārpolitiku saistītu struktūrvienību un NVO lobēšanas rezultāts.

Kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij Latvijai ir svarīgi, kā Krievija veidos savas attiecības ar ES. Koncepcija deklarē Krievijas ieinteresētību ES stiprināšanās procesā un apsveic saskaņotas pozīcijas no ES puses. Taču par “svarīgu Krievijas nacionālo interešu veicināšanas resursu” tiek pasludinātas divpusējās attiecības ar atsevišķām valstīm. Šajā sarakstā atrodam Vāciju, Franciju, Itāliju, Somiju, taču tur nav nevienas Austrumeiropas valsts, ieskaitot Latviju. Protams, ne Francija, ne Somija, ne arī jebkura cita no minētajām valstīm nav un netaisās kalpot par Krievijas ietekmes sviru. Aiz mazliet augstprātīgā formulējuma par “resursu”, visticamāk, slēpjas konstatācija, ka Krievija Rietumeiropas valstis, atšķirībā no austrumeiropiešiem, uztver par prognozējamiem un pragmatiskiem partneriem, ar kuriem ir iespējams vienoties svarīgos jautājumos. Tie, kas vēlas, var palepoties, ka attiecības ar Latviju nav “Krievijas nacionālo interešu veicināšanas resurss”. Domājot racionāli, nav nekā laba, ja attiecībās starp Krieviju un ES jaunajām dalībvalstīm uzticēšanās līmenis ir tik zems, ka domstarpības būs arī turpmāk jārisina ar rietumeiropiešu starpniecību.

Lai kāds būtu koncepcijas saturs, Krievijas attieksme pret Latviju veidosies atkarībā no tā, kāda būs prezidenta Medvedeva attieksme pret būtiskiem starptautiskās politikas jautājumiem un kā viņš veidos savas attiecības ar Rietumiem kopumā. Atbildes uz šiem jautājumiem būs jāmeklē citur un ne tagad. Pagaidām nav attaisnojušies pesimistu pareģojumi, ka savu iekšpolitisko vājumu jaunais prezidents kompensēs ar agresīvāku ārpolitiku. Pirmie signāli liecina, ka Medvedevs ir noskaņots meklēt starptautisku atzīšanu (gan Krievijai, gan sev personiski) miermīlīgā ceļā. Taču arī optimistiem, kas ir cerējuši uz būtiskām, nevis stilistiskām izmaiņām, pagaidām atliek viens — turpināt cerēt. Kopumā ārpolitikā Krievija cenšas sev saglabāt brīvas rokas un patur tiesības savas nacionālās intereses īstenot gan sadarbības, gan konfrontācijas režīmā. Tikai ar laiku kļūs skaidrāks, kurp un kā stūrēs Krievijas ārpolitikas mašīna. Pagaidām der atcerēties, kā gāzes pedālis šajā mašīnā nav vienīgais.

_________________________

[1] «Концепция внешней политики Российской Федерации». http://www.kremlin.ru/text/docs/2008/07/204108.shtml.

[2] «Концепция внешней политики Российской Федерации» (28 июня 2000 года). http://www.nationalsecurity.ru/library/00014/index.htm.

[3] http://wciom.ru/novosti/press-vypuski/press-vypusk/single/10410.html