Foto: I.Kundziņa

Gandrīz trīs minūšu ilgajos priekšvēlēšanu reklāmas rullīšos, neviens no Francijas prezidenta kandidātiem nemin vārdu „Eiropa“.

Nododot savu testamentu, politiskais ilgdzīvotājs Žaks Širaks (Jacques Chirac) uzsvēra: „Tie, kas domā, ka Eiropa var attīstīties bez Francijas – Vācijas motora, smagi maldās.“ Eiropā arvien valda nostaļģija pēc Helmūta Kola (Helmut Kohl) un Fransuā Miterāna (François Mitterrand) pāra, kas savā dziļākajā būtībā ne tikai izprata, bet arī iemiesoja vienotas Eiropas celtniecības jēgu. Abi politiķi piederēja paaudzei, kas, izdzīvojusi divu pasaules karu slaktiņus, zināja miera cenu. Būdami pašaizliedzīgi eiropieši, viņi ticēja, ka Eiropas Savienība (ES) ir vienīgais stabilitātes garants kontinentā. Kola un Miterāna laiks tiek uzskatīts par Eiropas zelta laikmetu, kad, balstoties uz Eiropas Komisijas (EK) prezidenta Žaka Delora (Jacques Delors) iniciatīvām, tika sperti nozīmīgi soļi bloka attīstībai, cita starpā liekot pamatu pārejai uz vienotu valūtu.

ES paplašināšanās eiforiju pārāk strauji nomainīja krīze, kuras galvenais cēlonis ir Līguma par Konstitūciju Eiropai noraidīšana Francijā un Nīderlandē 2005. gada pavasarī. Jaunā līguma sakāvei bija nozīmīgs psiholoģiskais efekts, jo neveicot iestāžu darbības un lēmuma pieņemšanas mehānismu reformas, 27 valstu lielajai savienībai draud stagnācijā vai pat paralīzē, kas attiecīgi vājinātu bloka pozīcijas starptautiskajā arēnā. Lielais Eiropas kuģis tādējādi pārvērstos par nevadāmu „klīstošo holandieti,“ kas kā spoks neprognozējami uzpeldētu un tikpat neprognozējami pazustu.

Angelas Merkeles (Angela Merkel) stāšanās Vācijas vadībā viesa cerības uz Eiropas politiskās līderības renesansi. Tiktāl šīs cerības ir attaisnojušās. Gandrīz kā sīksta latviešu zemniece Merkele bez liekām ārišķībām ķērusies pie piemājas dārziņa sakārtošanas, izcīnot te saistošus mērķus zaļajai enerģijai, te kalendāru ES iekšējo reformu ieviešanai. Tomēr viņas komanda neslēpj nepacietību, ar kādu tiek gaidīts „talcinieks vai talciniece no Francijas.“ Ja Angela Merkele ir Helmūts Kols, tad kurš būs Miterāns, kas soļos viņai blakus?

Jauna politiķu paaudze

Francijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notiks 22.aprīlī, un otrās kārtas nobalsošana paredzēta 6.maijā. Vēlēšanās startē 12 kandidāti, tomēr to iznākums ir atkarīgs no četru līderu kombinācijas: sociālistu kandidātes Segolēnas Rojālas (Ségolène Royal), Fransuā Bairū (François Bayrou), kas pozicionējas kā centrists, konservatīvo līdera Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) un labējā radikāļa Žana Marijas Lepēna (Jean-Marie Le Pen). Pēdējais 2002.gada vēlēšanās apsteidza sociālistu līderi Lionēlu Žospēnu (Lionel Jospin) un izvirzījās otrajā kārtā kopā ar Žaku Širaku, tādējādi izraisot vēsturisku šoku Francijas iekšpolitikas vēsturē.

Izņemot Žanu Mariju Lepēnu, kurš principā iestājas par Francijas izstāšanos no ES, pārējie trīs kandidāti tiek uzskatīti par Eiropai draudzīgiem politiķiem. Nikolā Sarkozī un Fransuā Bairū retorikā iezīmējas federālistu idejas. Abi kandidāti iestājas par Kopienas pilnvaru paplašināšanu, piemēram, Latvijai netīkamajā nodokļu harmonizācijas jautājumā. Rojālas priekšlikumi ir mazliet nekonkrētāki. Segolēna Rojāla, Fransuā Bairū un Nikolā Sarkozī vieno arī fakts, ka viņi pārstāv jaunu politiķu paaudzi, kas dzimuši pēckara periodā un atšķirībā no saviem priekšgājējiem nav pārdzīvojuši kara šausmas. Paaudzes maiņa, iespējams, ienesīs jaunus akcentus ES politikā, pastiprinot tās pragmatisko dimensiju. Iespējams, ka ES kārtis tiks dalītas globālās konkurences kontekstā, piemēram, straujās Ķīnas un Indijas izaugsmes ēnā. Šajā sakarā visu trīs kandidātu programmās iezīmējas protekcionisma notis, piemēram, attiecībā uz Eiropas pārtikas ražotāju privilēģiju saglabāšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijas sarunās.

Eiropas Savienībai visu četru kandidātu kampaņu retorikā ir atvēlēta sekundāra loma. Piemēram, gandrīz trīs minūšu ilgajos TV reklāmas rullīšos, neviens no kandidātiem nemin vārdu „Eiropa.“ Šāda Eiropas ignorēšana ir ierasta tradīcija visās ES dalībvalstīs pat Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņās, tomēr no Francijas prezidenta amata kandidātu puses varētu sagaidīt vairāk. Eiropas lietu eksperte Silvija Gularde (Sylvie Goulard) atzīst, ka vairumam Francijas politiķu „šodienas Eiropa ir kā neīsta mīļākā, ko viņi mīl bez satraukuma un pamet bez bedām.“[1]

Ekonomiskais populisms

Kampaņas finiša taisnē Segolēnas Rojālas un Nikolā Sarkozī retorikā diemžēl ienākusi „eirogānīšanās“, ko starptautiskie mediji klasificējuši kā „ekonomisko populismu.“ Šāda rīcība vērtējama kā taktisks gājiens, lai piesaistītu papildus balsis. Kā atzīst viens no Sarkozī padomniekiem: „Nacionālistiska retorika ir cena, kas jāsamaksā par uzvaru vēlēšanās.“[2]

Galvenokārt tiek uzbrukts Eiropas Centrālās Bankai, bet Francijas tirgus nelaimēs tiek vainots pārāk spēcīgais eiro, kas iedragājot eksporta konkurētspēju un esot novedis pie pārmērīgās inflācijas un pirktspējas krišanās. ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunija (Joaquin Almunia) asi kritizē šādu spēlēšanos ar uguni un atbild, ka „cenas nekad nav bijušas tik stabilas. Pēdējo desmit gadu laikā eirozonas inflācija svārstās vidēji ap 2%, bet Francijas rādītāji ir zemāki par vidējo.“[3] Runājot par Francijas tirdzniecības bilances pasliktināšanos, Almunija norāda, ka „Francijas eksports uz ASV salīdzinājumā ar 2000. gadu ir pieaudzis par 60%, bet pasliktinās attiecībā uz eirozonas valstīm, īpaši Vāciju.“[4]

Arī Lepēns tradicionāli uzbrūk „Briseles Eiropai,“ kuras dēļ Francija ir zaudējusi savu suverenitāti. Lai arī kampaņas sākumā labējais radikālis atbalsta vienotas valūtas izmantošanu, vēlāk pozīcija mainās un eiro tiek nodēvēts par „okupācijas naudu,“ kuru Lepēns sola „savārīt ievārījumā.“[5] Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts Fransuā Bairū ir vienīgais no četriem kandidātiem, kas neizmanto Eiropas vārdu Francijas problēmu atmazgāšanai.

Redzējumi par Konstitūciju

Pēc ievēlēšanas jaunais Francijas prezidents tiek gaidīts Berlīnē, lai kopā ar Angelu Merkeli izstrādātu detalizētu Konstitūcijas „atdzīvināšanas“ vai ES iestāžu reformas kalendāru. Paredzēts, ka plāns tiks pieņemts šī gada 21. un 22. jūnijā Briselē, kur notiks kārtējā ES dalībvalstu līderu tikšanās.

Lepēns no savas puses iestājas pret jebkādiem Konstitūcijas saglābšanas centieniem. Viņaprāt, ir jāatgriežas pie starpvaldību sadarbības modeļa, un „Eiropas Savienībai jāpievienojas Padomju Savienībai mirušo impēriju kapsētā.“ Tās vietā jāveido nacionālu valstu sadarbība teritorijā no Brestas līdz Vladivostokai.”

Trīs kopienai labvēlīgo kandidātu piedāvājumus jāanalizē pēc satura un pēc metodes, kādu viņi piedāvā konstitucionālās krīzes risināšanai. Runājot par saturu, jāsaka, ka attiecībā uz ES iestāžu darbību valda liela vienprātība. Bairū piedāvā jaunu līgumu, kura tekstam jābūt „īsam, viegli lasāmam un visiem saprotamam“ — tajā būtu iekļauts tikai iestāžu darbības, pilnvaru un procedūru apraksts. Tomēr ar jauno līgumu nepietiks, lai Eiropa kļūtu par „nozīmīgu politisko spēku.“ Tās valstis, kuras vēlēsies piedalīties „politiskas Eiropas“ veidošanā, varēs vienoties par Kopēju pamatpostulātu (Socle commun), kas nosegs sešas prioritāras darbības jomas — nodokļu un budžeta harmonizāciju, klimata izmaiņas, enerģētikas politiku, zinātni, imigrācijas politiku un Eiropas aizsardzības izveidi.

Sociālistes Rojālas un kristīgā demokrāta Sarkozī saturiskie piedāvājumi attiecībā uz Eiropu ir tik līdzīgi, ka rodas jautājumus, kurš no kura norakstījis. Abi kandidāti atbalsta Eiropas Parlamenta pilnvaru palielināšanu, paplašinot koplēmuma procedūras[6] spektru, un rotējošās prezidentūras aizstāšanu ar ES prezidenta posteni. Jāsaka, ka kopumā Sarkozī piedāvājums ES reformas sakarā ir detalizētāks, jo, sakārtots pa punktiem, precizē, ka Eiropas ārlietu ministrs darbosies zem dalībvalstu valdību kontroles, apstiprina dubultā vairākuma balsojuma[7] izmantošanu Padomē, paredz iespēju pilsoņiem, savācot vienu miljonu parakstu, pieprasīt likumdošanu vienā vai otrā jomā. Protams, visi šie priekšlikumi ir pārņemti no iesaldētās Konstitūcijas, tomēr apsveicams ir fakts, ka kandidāta nostāja tiek pausta skaidri un bez aplinkiem. Attiecīgi arī vēlētājs savu izvēli var izdarīt, vadoties no pilnīgas informācijas. Arī Sarkozī runas, kurās izklāstīta viņa Eiropas nākotnes vīzija, izceļas ar savu dziļo Eiropas lietu ekspertīzi, par kuru jāpateicas tādiem augstākās pilotāžas padomniekiem kā bijušajam EK komisāram un ārlietu ministram Mišelam Barnjē (Michel Barnier) un Eiropas Parlamenta loceklim un bijušajam finanšu ministram Alēnam Lamasūram (Alain Lamasssoure).

Runājot par darba metodi, iezīmējas atšķirības. Bairū un Rojāla piedāvā rīkot referendumu par jaunu līgumu, kurš vēl jāizstrādā. Rojāla uzsver, ka viņas piedāvātais līgums būs „sociālāks“, nostiprinot Eiropas darba ņēmēju pamattiesības. Diemžēl Eiropas kontekstā šis solījums izklausās visai nereāls, jo jebkura līguma apstiprināšanai būs jāpanāk kompromiss starp 27 dalībvalstīm. Nepaliek skaidrs, kā pierunāt britus parakstīties zem šī jaunā „sociālā“ līguma. Sociālistu kandidātes piedāvājums paredz, ka Vācijas prezidentūras beigās tiek pieņemts līguma izstrādes kalendārs, bet Francijas prezidentūra līdz 2008.gada beigām panāktu dalībvalstu vienošanos par jauno tekstu. Referendums par jauno līgumu varētu notikt kopā ar EP vēlēšanām 2009.gada 14.jūnijā — vienlaicīgi visās dalībvalstīs. Analizējot Rojālas piedāvājumu, ekspertu viedokļi dalās. Viena daļa slavē kandidātes demokrātisko pieeju argumentējot, ka iepriekšējā Francijas referenduma negatīvos rezultātus leģitīmi ir dzēst tikai ar jaunu tautas nobalsošanu. Otra nometne uzskata, ka gadījumā, ja, piemēram, divas vai trīs dalībvalstis tautas nobalsošanā atteiktos apstiprināt Rojālas jauno līgumu, Eiropa ieslīgtu vēl dziļākā krīzē nekā līdz šim.

Sarkozī divu fāžu plāns šķiet mazāk riskants. Sākotnēji kandidāts piedāvā izstrādāt „vienkāršotu līgumu,“ kurā tiktu iekļautas tās Konstitūcijas sadaļas, kas attiecas tikai uz ES iestādēm un lēmumu pieņemšanas mehānismiem un neizraisīja strīdus Francijas sabiedrībā. „Vienkāršotais līgums“ tiktu nodots balsojumam nacionālajos parlamentos. Tādējādi tiek operatīvi nodrošināts, ka 27 valstu lielā Savienība un tās institūcijas darbojas efektīvi. Tikai pēc tam valstis uzsāk konsultācijas par visaptveroša līguma izstrādi ar mērķi nostiprināt ES politisko dimensiju. Vācijas prezidentūra dod priekšroku Sarkozī piedāvātajam scenārijam. Tam pieslejas arī Itālija un, iespējams, arī Lielbritānija. Pie tam „vienkāršotais līgums“ varētu būt pieņemams tām 18 dalībvalstīm, kas jau ratificējušas pilnīgo Konstitūcijas tekstu.

Turcija — viltus problēma

Jautājums par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai ir cirtis smagas brūces Francijas sabiedrībā. 2005. gada pavasarī Konstitucionālā līguma pretiniekiem izdevās sasaistīt balsojumu par jauno līgumu ar Turcijas pievienošanos ES. „Ja Tu balso par Konstitūciju, tad Tu balso par Turciju Eiropā,“ tā bija rakstīts uz plakātiem, un tie bija salti meli.

Arī šīs kampaņas ietvaros Turcijas jautājuma cilāšana notiek atbildot uz sabiedriskās domas frustrācijām. Patiesībā Turcijas iespējamā pievienošanās ES nav paredzama ātrāk nekā pēc 10 gadiem. Attiecīgi referendumu par Turcijas pievienošanos ES nerīkos ne šis, ne nākamais Francijas prezidents. Šīs prezidentūras ietvaros aktuālāka šķistu kandidātu nostāja Ukrainas jautājumā, kas diemžēl ir nepilnīga — tiek vienīgi aptuvenos formulējumos noraidīta ātra Ukrainas integrācija NATO un ES.

Atgriežoties pie Turcijas, Lepēns uzskata, ka Turcija nav Eiropas valsts un attiecīgi tā neiekļaujas viņa iecerētajā starpvaldību sadarbībā. Arī Sarkozī iestājies pret Turcijas dalību ES, uzstājot, ka blokam ir nepieciešamas skaidras robežas. Sarkozī Turcijai piedāvā „priviliģētu partnerattiecību“ modeli, par kuru savulaik dedzīgi aizstāvēja arī Vācijas kanclere. Arī Bairū ir „pret“ Turciju Eiropas Savienības sastāvā, tomēr centra kandidāts uzskata, ka iestāšanās sarunām ir jāturpinās.

Jautāta par Turcijas pievienošanos ES, sociālistu līdere izvairīgi atbildējusi, ka viņas domas “sakrīt ar Francijas tautas domām, jo lēmums par šo jautājumu būs jāpieņem Francijas tautai referendumā.“ Patiesībā viņa ir vienīgā, kas atbalsta Turcijas centienus pievienoties ES.

Ārpolitiskie akcenti

Kandidātu programmās iezīmējās vairāki uzdevumi, kas varētu parādīties atjaunotā Vācijas – Francijas pāra dienaskārtībā. Visi kandidāti, izņemot Lepēnu, atbalsta ideju par Eiropas aizsardzības spēku izveidi un kopējas imigrācijas politikas iedibināšanu. Tāpat tiek uzsvērta nepieciešamība izveidot institūciju eirozonas pārvaldei. Uzmanības centrā ir vides jautājumi, īpaši izceļot investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās. Sarkozī piedāvā ieviest nodokli vides piesārņotājiem, kas tiktu iekasēts ES budžetā, lai finansētu rūpniecisko inovāciju tīro enerģiju un tehnoloģiju jomā. Līdzīgu domu izsaka arī Rojāla, kas vēlas, lai daļa no degvielas nodokļiem tiktu izmantoti Eiropas transporta tīklu attīstībai. Enerģētikas politika ir izpelnījusies mazāk stratēģisku kandidātu vīziju nekā to varētu vēlēties, lai gan Bairū to nosaucis par vienu no savām sešām prioritātēm. Savukārt Rojāla apsolījusies pievērsties atjaunojamo energoresursu ieguvei, kas šobrīd sastāda tikai 6% no Francijas saražotās enerģijas.

Lielas sadursmes gaidāmas 2008. – 2009. gadā, kad tiek plānota visaptveroša ES budžeta ienākumu un izdevumu reforma, tai skaitā Kopējās lauksaimniecības politikas pārskatīšana. Visi kandidāti ir apņēmības pilni savu lauku vidi un iedzīvotājus aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam.

Raugoties no ārpolitikas perspektīvas, kandidātu pozīcijas ir līdzīgas, atšķiroties tikai niansēs. Visi trīs politiķi iestājas par Irānas krīzes atrisināšanu diplomātiskā ceļā, principā atzīstot tās tiesības uz piekļuvi atomenerģijai miermīlīgiem mērķiem, bet tam ir jānotiek stingrā starptautiskās sabiedrības uzraudzībā. Atsaucoties uz katastrofālo situāciju Irākā, Bairū un Rojāla liek nojaust, ka ir gatavi nostāties pret vienpusēju ASV rīcību.

Runājot par humanitāro krīzi Sudānas reģionā Darfūrā, kur nogalināti apmēram 300 tūkstoši cilvēku un divi miljoni devušies bēgļu gaitās, kandidāti piedāvā noteikt neatliekamas sankcijas, piemēram, aizliedzot naftas produktu eksportu uz ārpasauli. Rojāla uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzņemties vadošo lomu Darfūras krīzes noregulēšanā diplomātiskā ceļā.

Attiecībā uz ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas iespējamo izveidi Polijas un Čehijas teritorijā, visi trīs kandidāti viennozīmīgi uzstāj, ka lēmums šajā jautājumā attiecas uz visu Eiropu un tāpēc ir jāpieņem visām ES dalībvalstīm kopā. Savukārt runājot par Eiropas energoapgādes drošību un enerģijas piegādes avotu diversifikāciju, Rojāla, Bairū un Sarkozī viennozīmīgi atbalsta gāzes vada Nabucco izbūvi, kas nodrošinātu Eiropas Savienības pieslēgšanu Kaspijas jūras reģiona dabas resursu rezervēm.[8]

Trīs pāru varianti

Nikolā Sarkozī nonākšana Francijas prezidenta amatā duetā ar Angelu Merkeli varētu iezīmēt uzplaukumu transatlantiskajās attiecībās. No visiem vadošajiem kandidātiem tieši Sarkozī tiek pārmests franču gaumei neatbilstošais pro-amerikānisms. Anglosakšu pasaulei atvērts Francijas vadītājs varētu simpatizēt jaunajām dalībvalstīm, kas tradicionāli spēlē uz divām bankām — ES un NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Sarkozī pozīcija solās būt nepiekāpīgāka nekā priekšgājējam. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā kandidāts vairākkārt kritizējis nemitīgos cilvēktiesību pārkāpumus Čečenijā. Kopumā jādomā, ka Sarkozī – Merkeles pāri varētu raksturot pragmatisms, konstruktīva pieeja un vēlme “ķerties vērsim pie ragiem.”

Segolēnas Rojālas programmā ievērojams uzsvars likts uz sociālo dimensiju, kas visām ES dalībvalstīm nav vienlīdz mīļa un attiecīgi varētu izrādīties klupšanas akmens Rojālas – Merkeles pāra navigācijā. Rojālas skeptiskā attieksme pret Džordža Buša administrāciju liecina par to, ka šajā pārī transatlantiskais pavasaris gaidāms ne ātrāk kā pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Tomēr, kopumā vērtējot, Rojālai un Merkelei ir vairākas vienlīdz dārgas tēmas, piemēram, Eiropas aizsardzības sistēmas izveide. Iespējams, ka Rojālas – Merkeles pārī sākotnējā sadarbība varētu veidoties, balstoties uz “padarāmo darbiņu sarakstu,” tikai vēlāk “pieslīpējoties” vienotas vīzijas izveidei.

Šobrīd visgrūtāk uzminēt iespējamo Angeles Merkeles un Fransuā Bairū pāra ķīmiju, kaut vai tā iemesla dēļ, ka Bairū, atšķirībā no saviem konkurentiem, vēl nav ticis ielūgts uz konsultācijām Berlīnē. Sarunas notikšot tad, ja Bairū izdosies iekļūt otrajā kārtā. Tomēr intuitīvi šķiet, ka Bairū – Merkeles duets varētu izrādīties vispašaizliedzīgākais Eiropas tālākas integrācijas cīnītājs. Franču kandidāts neslēpj, ka tā Eiropa, kuru viņš patiesi vēlas redzēt “šobrīd neeksistē”. Merkeles pragmatisms savienojumā ar Bairū ideālismu varētu dot labus rezultātus.

__________________________

[1] L’UE telle qu’elle se construit actuellement n’est pas l’Europe, sadaļa Rencontre, La Libération, 23.-24.03.2007

http://www.liberation.fr/transversales/weekend/243013.FR.php

[2] Financial Times, 05.04.2007

[3] Arrêtons de faire de l’euro un bouc émissaire!, Joaquin Almunia, Le Monde, 26.03.2007.

[4] ibid. 3

[5] Le Monde, 05.04.2007

[6] Koplēmuma procedūra paredz, ka Eiropas Savienības regulas un direktīvas kopīgi pieņem Eiropas Parlaments (tiešās vēlēšanās ievēlēti deputāti no 27 dalībvalstīm) un Eiropas Savienības Ministru Padome (dalībvalstu nozaru ministriju pārstāvji). Grafisks pārskats par koplēmuma procedūru ir atrodams šeit: http://www.europarl.europa.eu/parliament/public/staticDisplay.do?id=46&pageRank=4&language=LV

[7] 55% no dalībvalstīm, kas pārstāv vismaz 65% no ES iedzīvotājiem

[8] Dix enjeux de politique étrangère, Le Monde, 16.04.2007 http://www.lemonde.fr/web/article/0,1-0@2-823448,36-896642,0.html