Foto: G. Dieziņš
Par spīti domstarpībām ES dalībvalstu vidū, Kopējā ārējā un drošības politika un Eiropas Drošības un aizsardzības identitāte attīstās, ko redzam arī topošajā ES konstitūcijā. Tas var stiprināt NATO, jo gandrīz visas ES valstis ir arī aliansē, gan arī nozīmēt NATO beigas.
Viens no aktuālākajiem jautājumiem šodien ir – vai Eiropas Savienības (ES) Kopējā ārējā un drošības politika nenoved pie tā, ka ES izveido militārus spēkus, kas ir neatkarīgi no NATO? Patreiz izveidojies neskaidrs stāvoklis starp ES un NATO, kaut gan pērn decembrī tika panākta tā saucamā “Berlīne plus” vienošanās, kura noteica sadarbību starp ES un NATO militārā jomā. Proti, ka ES būs pieejama NATO operatīvā plānošana un militārās spējas, kuru pašai ES nav, ka arī vajadzības gadījumā ES operācijām būs pieejami NATO dalībvalstu bruņotie spēki.
Vajadzība pēc ES bruņotiem spēkiem radās 90-tajos gados sakarā ar Balkānu kariem, kad ES atskārta, ka nav spējīga pati savā “pagalmā” nodrošināt mieru, bet NATO ne vienmēr varētu to darīt, jo ir stipri atkarīga no ASV gribas un interesēm. Šo vajadzību veicināja arī atziņa, ka Eiropa atpaliek no ASV bruņoto spēku attīstības, bet NATO nespēja panākt, lai dalībvalstis Eiropā (ar dažiem izņēmumiem) paaugstinātu savus militāros izdevumus.
Tāpēc radās Eiropas Drošības un aizsardzības identitāte (EDAP) NATO ietvaros, lai veicinātu eiropiešus uzņemties lielāku atbildību bruņoto spēku attīstībā, kas tālāk noveda pie ES Kopējās ārējās un drošības politikas (KDAP) un līdz ar to – arī pie domstarpībām. Daļa NATO un ES dalībvalstis uzskatīja, ka Francija vēlas KDAP “aiziešanu” no NATO, un nevēlējās to pieļaut, jo tas nozīmētu izslēgt ASV kā galveno NATO spēku no Eiropas aizsardzības.
KDAP operatīvā izpausme ir Eiropas ātrie reaģēšanas spēki – 60 000 vīru, kurus varētu dislocēt krīžu apvidos. Kā teikts Helsinku galotņu tikšanās 1999.gadā, kad tika nolemts šādus spēkus izveidot līdz 2003.gada beigām, tie rīkosies tur, “kur NATO kā tāda netiks iesaistīta”. Ātro reaģēšanas spēku darbības lauks ir nosprausts visai plašs un ir pazīstams kā Petersberga uzdevumi (mazpilsēta pie Bonnas, kur tika pieņemti šie uzdevumi), proti, humanitārā palīdzība un glābšanas pasākumi miera uzturēšanai, krīžu pārvaldīšana, ieskaitot arī miera nodrošināšanu. Pēdējais uzdevums nozīmē jau karošanu, bet bez NATO plānošanas spējām un infrastruktūras tas Eiropai nav pa spēkam. Tieši tāpēc jau bija nepieciešama minētā “Berlīnes plus” vienošanās.
Bet NATO arī veido īpašus spēkus. Pērn Prāgas tikšanas laikā NATO arī pieņēma lēmumu līdz 2006.g. izveidot 21 000 vīru lielus NATO Reaģēšanas spēkus, kas daļēji ir jau nokomplektēti. Jautājums – kas izlems, kad un kur likt lietā šos īpašos NATO un ES spēkus? Pieņemts, ka Eiropas īpašās vienības iesaistīsies operācijās, kur nav jānodrošina miers (tātad, nav jākaro), bet NATO vienības – kur tiešām jākaro, turklāt kopā ar Ameriku.
Taču kopš šī lēmuma ir nācis Irākas karš un aprīlī “četru valstu” priekšlikums (Vācija, Francija, Belģija, Luksemburga) padziļināt militāro sadarbību ES, tai skaitā, dibināt plānošanas štābu Briseles priekšpilsētā Tervurenā. Pret to stipri iebilda ASV – aizrādot, ka nekādi jauni štābi Eiropai nav vajadzīgi, bet gan lielākas militārās spējas. Taču “četrinieks” atbildēja, ka nemaz nedomā konkurēt ar NATO, bet ar “strukturālās sadarbības” palīdzību apvienotu četru valstu militāros spēkus, tā gūstot lielāku atdevi ierobežotiem naudas resursiem. Citas valstis arī var pievienoties, ja vēlas.
Visiem par lielu pārsteigumu Lielbritānija, kas kritizēja “četrininieku”, tagad tam arī piebiedrojusies – gan ar nosacījumu, ka ideja par štābu Tervurenā tiek atmesta, kas tika arī darīts. Tonijs Blērs baidījās, ka zaudēs ietekmi ES, bet kopā ar Lielbritāniju pastāv reālas iespējas, ka ES patiešām kļūst par nopietnu militāru spēku.
Par spīti domstarpībām ES dalībvalstu vidū, Kopējā ārējā un drošības politika un Eiropas Drošības un aizsardzības identitāte attīstās, ko redzam arī topošajā ES konstitūcijā. Piemēram, tur rakstīts, ka tiks dibināta Eiropas Bruņošanas un stratēģiskās pētniecības aģentūra, kurā var iestāties jebkura ES valsts, un ka specifiskas valstu grupas var apvienoties kopēju projektu realizācijā. Tas var arī stiprināt NATO, jo gandrīz visas ES dalībvalstis ir arī NATO dalībvalstis. Taču, ja Eiropas Savienība “piecnieka” vadībā aiziet savu ceļu, tas var arī nozīmēt NATO beigas.