Foto: R. Traidās © AFI

Citu zemju parlamenti mēdz būt stingrāki ētikas aizstāvji, un jācer, ka arī Saeima novērtēs, ka sodam par ētikas kodeksa pārkāpšanu jābūt nozīmīgam. Piemēram, Lielbritānija paredz parlamenta locekļa atstādināšanu no palātas uz noteiktu laiku vai pavisam.

Saeima ir pirmajā lasījumā pieņēmusi lēmumu Saeimas kārtības rullim pievienot parlamenta deputātu ētikas kodeksu. Par to jāpriecājas, jo demokrātiskā valstī ir būtiski, ka tauta var cienīt savus pārstāvjus un uzticēties, ka viņi godprātīgi strādā valsts labā, un ētikas kodeksu jēga ir tieši veicināt deputātu cienīgu uzvešanos. Tomēr jājautā, par cik pašreizējais kodeksa mets šo mērķi īstenos un kā to varētu uzlabot?

Kāds kodeksam būs kodiens?

Ētikas kodeksa mērķis pirmām kārtām ir profilaktisks, tam skaidri jānorāda, kāda rīcība ir neētiska un ka pārkāpumus izskatīs un sodīs. Tā kā Latvijas pieredzē vislielākā problēma nav vis likumu un regulējumu trūkums, bet gan to iedzīvināšana praksē, tad jājautā – vai kodeksam ir stingrs kodiens? Vai deputāti izvairīsies no neētiskas rīcības, jo citādi viņiem draudēs reāls sods? Diemžēl tā neizskatās.

Sagatavotais likumprojekts paredz, ka Mandātu un iesniegumu komisiju pārdēvēs par Mandātu, ētikas, un iesniegumu komisiju. Tā pārraudzīs deputātu ētikas kodeksa ievērošanu, gan novēršot iespējamos pārkāpumus, gan izskatot lietas, kas norāda uz kodeksa pārkāpumu. Šeit jau parādās nopietna nepilnība, proti, komisija pati neuzsāks izmeklēšanas, bet to darīs tikai tad, ja kāds deputāts vai frakcija iesniegs sūdzību.

Iesniedzējam būs ne tikai jāizklāsta lietas būtība, bet arī jāpievieno pierādījumi un “citi fakti, kuriem var būt nozīme lietas izskatīšanā.” Ja komisija iesniegumu uzskatīs par nepietiekoši pamatotu, tā to “nekavējoties” nosūtīs atpakaļ “nepilnību novēršanai un precizēšanai.”

Kāpēc šo pierādījumu nastu uzvelt atsevišķiem deputātiem? Kāpēc to neuzņemas pati komisija, kas kā Saeimas formāla institūcija varētu to veikt daudz neitrālāk un profesionālāk, līdzīgi kā Saeimas izmeklēšanas komisijas? Retais deputāts, kas nav ētikas komisijas amata aizsegā, gribēs uzņemties gan šo pierādījumu vākšanas darbu, gan riskēt, ka viņa rīcību uzskata par klaji partejisku. Tāpēc jau izveido Saeimas ētikas komisiju, jo tajā būs pārstāvji no visām frakcijām, un tās izmeklēšanas darbs var risināties daudz objektīvākā gaismā.

Sodi pārlieku mīksti

Analizējot gan šo, gan citus ar projektu saistītos jautājumus, ir interesanti to salīdzināt ar priekšlikumiem, ko 2004. gada jūnijā pēc Saeimas aicinājuma iesniedza politologs un korupcijas pētnieks Valts Kalniņš. Viņa ierosinājumi gan šajā, gan citos punktos sola krietni efektīvāku ētikas sargāšanas darbu. Saskaņā ar V.Kalniņa projektu ētikas komisija neizvairītos no savas iniciatīvas lietu ierosināšanā un faktu vākšanā. Tāpat komisijai būtu lielākas iespējas sodīt deputātu, kas ir pārkāpis ētikas kodeksu.

Saeimas šobrīd izskatāmais likumprojekts kā vienīgo sodu par ētikas kodeksa pārkāpumu paredz mutvārdu vai rakstveida brīdinājumu, ko paziņo Saeimas sēdē vai publicē “Latvijas Vēstnesī.” V.Kalniņa projekts paredzēja divus papildus soda veidus: deputāta publisku atvainošanos Saeimas sēdē par pieļauto pārkāpumu un deputāta izslēgšanu no vienas līdz sešām Saeimas sēdēm, atbilstoši zaudējot arī samaksu.

Citu zemju parlamenti mēdz būt stingrāki ētikas aizstāvji, un jācer, ka arī Saeima novērtēs sodu nozīmi. Piemēram, Lielbritānija paredz parlamenta locekļa atstādināšanu no palātas uz noteiktu laiku vai pavisam. Cits sodīšanas aspekts var būt pati ētikas komisijas izmeklēšana, ja tā notiek atklāti, ar kompetentiem pierādījumiem, un uzklausot lieciniekus. Latvijas sabiedrība ir sarūgtināta, ka daudzi Saeimas deputātu šķietami ētikas pārkāpumi paliek neizskatīti, piemēram, deputāta Jāņa Straumes (TB/LNNK) neskaidrie darījumi ar dzīvokļa pārdošanu. Kā norādīja Valta Kalniņa projekts, viens no ētikas kodeksa mērķiem ir sniegt vēlētājiem mērauklu, ar kuras palīdzību vērtēt tautas pārstāvju darbību, un lai to panāktu, šķietami deputātu ētikas un likuma pārkāpumi ir jāizmeklē. Tas ir visu godprātīgo deputātu interesēs, jo citādi aizdomu un sliktās slavas ēna krīt uz visiem.

Ar prasību pēc pieklājības nepietiek

Skatoties uz to, kā likumprojekts definē deputātu ētisku uzvešanos, un salīdzinot to ar citu valstu pieredzi, redzams, ka Saeimas projekts ir šķidrs arī godprātīgās uzvešanās definīcijas ziņā.

Ir patīkami lasīt, ka deputāts ir pieklājīgs, izglītojas, kopj savu runas prasmi un ir atsaucīgs attieksmē pret sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem. Svarīgi arī, ka kodekss skaidri pasaka, ka deputāts izvairās no rīcības, ko var uztvert kā aicinājumu uz pretlikumīgu darbību, un ka ir neētiski izmantot savu stāvokli, lai prettiesiski ietekmētu valsts un pašvaldību institūciju lēmumus.

Diemžēl par vairākiem būtiskiem jautājumiem kodekss klusē, piemēram, par deputāta neaizskaramības neētisku vai pat nelietīgu izmantošanu. Parlamenta locekļa imunitāte tiesībsargājošo institūciju priekšā ir paredzēta, lai aizsargātu no politiski motivētām apsūdzībām. Nevis tāpēc, lai deputāts nostātos pāri likumam, kā tas diemžēl pašlaik gadās.

Ētikas kodeksam skaidri jāpasaka, ka deputāts ne tikai ievēro visus valsts likumus, bet, ka tas neizmanto savu vai citu deputātu administratīvo un krimināltiesisko neaizskaramību, lai izvairītos no atbildības likuma priekšā, piemēram, ja ir gadījies pārkāpt satiksmes noteikumus vai piketēšanas regulējumu. Vēl nopietnāk būtu, ja rastos tāda situācija kā Krievijā, ka saimnieciski vareni oligarhi izmanto deputāta imunitāti, lai izvairītos no kriminālatbildības. Ētikas principi prasa, ka deputāts vai deputāta kandidāts pats sevi atstādina no publiska amata, kamēr notiek izmeklēšana. To prasa cieņa pret likumsargiem un atbildība tautas priekšā.

Interešu konflikti jāskata plašāk

Par to, kā izvairīties no interešu konfliktiem, kodeksa projekts runā krietni skaidri, ieskaitot to, ka deputāts “izvairās no situācijām, kas sabiedrībā var radīt pamatotas aizdomas par šāda konflikta pastāvēšanu.” Šo vispārējo principu derētu papildināt ar interešu konflikta būtības skaidrojumu, ieskaitot to, ka interešu konflikts rodas ne tikai, ja kādā jautājumā ir iesaistītas paša deputāta privātās intereses, bet arī tās, kas saistās ar viņu radiem, piemēram, ieskaitot sievasmātes.

Nepieciešami arī labojumi interešu konflikta likumā, kas pašlaik radu loku definē ļoti šauri, ietverot tikai pirmās pakāpes radus, par draugiem nemaz nerunājot. Pasaules praksē interešu konflikts pastāv arī tad, ja amatpersona lemj par jautājumu, kura iznākumā ir ieinteresēts kāds draugs vai citādi tuvs cilvēks. Arī šādā situācijā godprātīga amatpersona pati sevi atstādina no lemšanas, to atstājot neitrālu kolēģu rokās.

Demokrātiskā valstī tautas pārstāvjiem jādara viss, lai attaisnotu tautas ticību, ka viņi rīkojas tās interesēs un ir godprātīgi. Saeima ir spērusi pirmo soli, lai šo ticību stiprinātu, bet ir laiks spert nākamos un darīt to ar lielāku pārliecību un ticamību.

Grozījumi Saeimas kārtības rullī un deputātu ētikas kodekss

Saeimas deputātu ētikas kodekss. Valta Kalniņa izstrādātais projekts