Foto: E. Rudzītis © AFI
Recenzija par pētījumiem "Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits".
Nav viegli rakstīt recenziju par šogad Latvijas Universitātes izdoto demokrātijas auditu „Cik demokrātiska ir Latvija”. Šī trīssimt lappušu publikācija bez pārspīlējuma ir līdz šim nopietnākais un visaptverošākais demokrātijas stāvokļa izvērtējums, ko izstrādājuši pašmāju labākie eksperti. Turklāt pētījums aptver tik daudzus un dažādus demokrātijas darbības aspektus, ka pilnvērtīgai visa darba izvērtēšanai būtu nepieciešama recenzentu komanda, kas apvienotu ekspertīzi dažādās jomās. Recenzijai vajadzētu vairākas reizes lielāku apjomu nekā šeit atvēlēts. Tāpēc šīs rindas drīzāk ir pārdomas par auditā izmantoto metodiku, nevis recenzija šī vārda stingrā izpratnē.
Demokrātijas audits ir veidots saskaņā ar Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) metodiku, kas prasa atbildes uz 75 jautājumiem, kas sagrupēti četros blokos – 1) pilsonība, likums un tiesības, 2) reprezentatīva un atbildīga pārvalde, 3) pilsoniskā sabiedrība un tautas līdzdalība, 4) demokrātija pārvalstiskā līmenī.
Viens no IDEA metodikas pamata pieņēmumiem ir, ka vislabāk par demokrātijas stāvokli savā zemē var spriest tās iedzīvotāji, un demokrātijas izvērtējuma pamatmērķis ir rosināt sabiedrībā diskusiju par demokrātijas jautājumiem un tādējādi veicināt demokratizācijas procesus (13.lpp.). Šīs pieejas stiprā puse ir, ka vērtējuma veicēji, ja vien veiksmīgi izvēlēti, labi pārzina savas sabiedrības īpatnības, viņiem ir vistiešākais priekšstats par attiecīgās zemes demokrātijas sasniegumiem un nepilnībām. Latvijas gadījumā autoru lokā tik tiešām ietverti daudzi no labākajiem savas nozares ekspertiem, kas garantē audita augsto, lai arī ne pilnīgi visās nodaļās vienmērīgo kvalitāti.
Izdevuma ievadā zinātniskais redaktors Juris Rozenvalds pats norāda, ka IDEA metodika neaptver pāris Latvijai svarīgas īpatnības – politisko kultūru un jautājumus, kas saistīti ar etniskajām attiecībām demokrātijas apstākļos. Kā jau atzīts demokrātijas audita ievadā, tajā izdarītais vērtējums nav tīri akadēmisks pasākums. Līdz ar to metodikai nav visos aspektos jāatbilst visstingrākajiem akadēmiskas analīzes kritērijiem. Gandrīz pašsaprotami ir tas, ka starp 75 izvirzītiem demokrātiju novērtējošiem jautājumiem atradīsies tādi, par kuriem var strīdēties.
Daži piemēri. 7.3. jautājums skan „Ievēlēto politiķu kontrole pār administrāciju un citām izpildvaras struktūrām (aģentūrām)”, taču šīs tēzes nozīme ir strīdīga, jo atkarībā no kontroles raksturā tā droši vien var būt demokrātijai gan labvēlīga, gan tieši pretēja. Līdzīgi var diskutēt arī par dažu citu kritēriju atbilstību. Piemēram, 7.4. “Likumdevēju spēja iniciēt un mainīt likumdošanu” (šāda spēja var nozīmēt arī likumdevēja vājumu, nespējot radīt pietiekami efektīvi strādāt spējīgu izpildvaru); 9.4. “Ciktāl tiek novērsta uzņēmumu interešu ietekme uz publisko politiku” (mulsinošs jautājums, jo dažādu citu sociālo grupu līdzdalību un līdz ar to ietekmi šī metodika acīmredzami vērtē pozitīvi); 13.1. “Cik neatkarīgi no centrālās valdības ir pārvaldes vietējos līmeņos pieņemtie lēmumi [..]” (ja vietējā līmenī demokrātiskā atbildība funkcionē vāji, nekompetenti un korupcija ir izplatītāka nekā nacionālā līmenī, neatkarība no centrālās valdības var nākt par ļaunu). 13.4. jautājums ir pavisam nekonkrēts, jo vienkārši nosauc tēmu „Reģionālais pārvaldes līmenis”. Tomēr šie strīdīgie punkti neliecina tik daudz par metodikas nepilnībām kā par to, ka šāda audita rezultāti ir lielā mērā atkarīgi no piesaistīto ekspertu kvalitatīva vērtējuma.
Plašākā ziņā kā nepilnība jāvērtē tas, ka IDEA metodika maz pievērš uzmanību, manuprāt, vienam no nozīmīgākajiem mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem. Proti, faktam, ka mūsdienu ekonomiskā sistēma ir pārvērtusies vienā globālā vienībā, kamēr politiskās vienības – gan demokrātiskās, gan nedemokrātiskās – ir sadrumstalotas un nesalīdzināmi mazākas, kā rezultātā politiskai lemšanai efektīvi pakļauto jautājumu loks ievērojami sašaurinās un pat demokrātisku politisko sistēmu leģitimitāti apšauba ievērojama iedzīvotāju daļa. Šādā sakarā pat naivs šķiet audita 4. daļā iekļautais jautājums: „Cik brīva ir valsts pārvaldība no pakļaušanās ārējiem aģentiem ekonomiskā, politiskā un kultūras ziņā?”
Svarīgs jautājums, uz ko demokrātijas audits atbildi īsti nesniedz, ir tas, vai apmierinošu atbilžu summa patiešām dod pamatu secināt, ka attiecīgajā valstī ir garantēta apmierinoša demokrātija. Lietojot paralēli – vai katrs auglis, kas ir oranžs, kam ir miza, sēkliņas, sula un kam piemīt saldskāba garša, noteikti ir apelsīns? Skaidrs, ka, lasot šo Latvijas demokrātijas auditu, vairumam lasītāju veidojas tāds vai cits priekšstats par to, vai 75 sastāvdaļas kopā veido labu, apmierinošu vai sliktu demokrātiju. Tomēr pietrūkst apkopojošs vērtējums par to, cik lielā mērā stāvoklis pēc 75 kritērijiem atspoguļo atbildi uz jautājumu, vai galu galā attiecīgajā zemē ir politiskā vara, “kas nāk no tautas, tautas pašpārvalde un pārvalde tautas interesēs” (8.lpp).[1] Grāmatā ir vien apkopojoša tabula, kur rindiņas apzīmētas ar maz ko izsakošiem jautājumu numuriem un ailītēs krustiņi salikti atbilstoši vērtējumiem no ļoti labi līdz ļoti slikti (206. un 207. lpp.).
Nonākt pie vispārīga demokrātijas kvalitātes vērtējuma ir jo grūtāk tāpēc, ka visiem 75 metodikā iekļautajiem jautājumiem ir itin kā vienāds svars. Kamēr, domājot par demokrātijas būtību, ir daži jautājumi, kuros ļoti slikts vērtējums liktu nopietni apšaubīt ne tikai demokrātijas kvalitāti, bet demokrātijas pastāvēšanu vispār. Piemēram, ja atbilde uz 5.1. jautājumu “Cik lielā mērā valdības vai parlamentārā amata ieņemšana ir atkarīga no sāncensīgu vēlēšanu iznākuma, un cik bieži vēlēšanu rezultātā mainās valdošās partijas vai amatpersonas” būtu “ļoti slikti”, ar to vien pietiktu, lai nopietni apšaubītu demokrātiska režīma pastāvēšanu vismaz liberālās demokrātijas[2] izpratnē, pat ja atbildes uz daudziem citiem jautājumiem būtu pozitīvākas. Tiesa, Latvijas auditā uz šo jautājumu sniegta vispozitīvākā atbilde – ļoti labi.
Savukārt kāds cits nozīmīgs jautājums ir saņēmis ļoti sliktu vērtējumu. Proti, kā ļoti slikta ir novērtēta “Sabiedrības uzticēšanās valdības un tās politiskās vadības efektīvai darbībai.” (7.2. jautājums). Lai arī vairumā demokrātijas definīciju uzticēšanas nav eksplicīti iekļauta kā definējoša pazīme, teju pilnīga uzticēšanas neesamība netieši ļauj apšaubīt režīma atbilstību demokrātijas pazīmēm. Kontekstā ar tikai apmierinošo iedzīvotāju ticību pārvaldes struktūru spējai risināt sabiedrības būtiskākās problēmas un iedzīvotāju spējai to ietekmēt (12.4. jautājums) rodas svarīgs jautājums, kas prasa tālāku analīzi – kā un cik lielā mērā politiskā sistēma ir demokrātiska, ja tā ir pakļauta vispārējai neuzticībai un nopietnām šaubām par tās spēju risināt sabiedrības problēmas? Šādā vispārinājuma līmenī jautājums “Cik demokrātiska ir Latvija?” aizvien paliek atvērts.
____________________________
[1] Šī frāze ir pārskata ievadā ietverts latviskais tulkojums ASV prezidenta Abrahama Linkolna slavenajai frāzei „government of the people, by the people, and for the people.” (Angļu val.)
[2] Liberālās demokrātijas būtība ir paskaidrota demokrātijas audita ievadā 10.lpp.