Foto: Doug Wheller
Bez skaidrības, kāda NEPLP vajadzīga, lai risinātu samilzušās elektronisko mediju problēmas, komisija, nevarēs pieņemt lēmumu, kuri kandidāti iesakāmi Saeimas balsojumam.
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) kandidātu līdzšinējā uzklausīšana Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā (CSLK) daudziem ir nesusi vilšanos. Viens no kandidātiem par to privātā e-pastā raksta: „Viss process ir visai neparasts — nav izsludināti nekādi kritēriji, vienīgi tie, kas likumā rakstīti. Kandidātiem deva 5 minūtes izklāstīt savu redzējumu un 5 minūtes atbildēt uz jautājumiem. Turklāt medijos parādījās ziņas par uzklausīšanas saturu, pirms visi kandidāti bija uzklausīti.”
Kādi kritēriji?
Cilvēktiesību komisijas vadītāja Ināra Mūrniece (VL!-TB/LNNK) pēc kandidātu uzklausīšanas portālā delfi.lv sestdien informēja[ 1 ], ko komisija vērtē: zināšanas un profesionalitāti; izpratni par elektronisko plašsaziņas līdzekļu uzdevumiem Latvijā kā nacionālā un demokrātiskā valstī un izpratni par sabiedrisko un komerciālo mediju lomu nacionālās informatīvās telpas nostiprināšanā un attīstībā. Svarīgas ir arī kandidātu zināšanas par kvalitatīvas un neatkarīgas žurnālistikas standartiem un Eiropas audiovizuālo politiku un informācijas tehnoloģiju attīstību. Komisijas vadītāja ar piebildi „manuprāt” par būtisku kritēriju atzīst arī izpratni „par valsts valodas lomu elektroniskajos masu medijos un tās svarīgumu demokrātijas labā funkcionēšanā un nacionālās identitātes stiprināšanā.” Un, protams, kandidātiem vajadzīga arī laba reputācija. Kritēriji pārrunāti koalīcijas padomē, un tos akceptējusi lielākā daļa komisijas deputātu. Iespējams, ka tas tikai tehnisks misēklis — neizziņot tos pašiem kandidātiem un arī plašākai publikai. Kandidātiem gan e-pastā izsūtīta norāde „sēdes laikā deputātiem sniegt atbildi uz sekojošu jautājumu: kādi ir būtiskākie uzdevumi, kuri, pēc Jūsu domām, būtu jāveic NEPLP padomei nākamajos 5 gados? Kā to īstenot?”
Kā komisija savietos kandidātu sniegtos redzējumus ar saviem pēc notikušajām sarunām publiskotajiem kritērijiem, nav zināms. Un arī deputātu jautājumi reti bija vērsti uz Ināras Mūrnieces nosauktajiem kritērijiem. Par to var pārliecināties, noklausoties sēžu ierakstus Latvijas Radio mājas lapā[ 2 ]. (Starp citu, šis ir ļoti labs sabiedriskā radio solis — izmantojot internetu, dot iespēju interesentiem iepazīties ar autentisku notikuma fiksējumu.)
Deputāti, izskatās, ir arī izveidojuši savas vērtēšanas sistēmas, piemēram: „Es kā pasniedzēja savos papīros lieku atzīmes, un tad man ir sanākušas no četri līdz deviņi. Tā kompetence ir dažāda, tas izpratnes līmenis ir dažāds un arī tās intereses, protams, ka ir dažādas. Katrs nāk ar savu sāpi — vienam reģioni ir sāpe, citam ir sports sāpe, citam sāpe ir izglītība un kultūra.”[ 3 ]
Kāda padome?
Tas, ka kandidātu redzējumi ir dažādi, ir likumsakarīgi. Viņi pārstāv gan profesionālo mediju vidi, gan izglītības jomu, gan arī daudzveidīgu sabiedrības grupu intereses. Kādai vajadzētu būt padomei, lai tā varētu sekmīgi darboties un atbilstoši savai kompetencei pārstāvēt sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā[ 4 ], izskatās, ne koalīcijas padomē, ne komisijā nav apspriests. Tāpēc deputātu jautājumi kandidātiem par NEPLP darbu nākotnē rāda gan viņu zinātkāri par cilvēku viedokļiem, gan arī pašu viedokļa trūkumu. Dalās arī pašas komisijas pārstāvju uzskati par NEPLP locekļu skaitu — vai pietiek ar pieciem, vai tomēr vajadzīgs lielāks skaits.
NEPLP locekļu skaitu samazināt bija visai vienkārši — spieda ekonomiskā krīze un diviem padomes locekļiem beidzās pilnvaru periods. Taču izveidot jaunu padomi, kas apmierinātu gan medijus, gan publiku, ar tik mazu locekļu skaitu Cilvēktiesību komisijai būs liels izaicinājums. Jo vairāk tāpēc, ka Ināras Mūrnieces iecere ir „profesionāļu, nevis politiski raustāmu diegaleļļu padome.” Laba un atbalstāma ideja, bet diemžēl izskatās, ka komisijai nav plāna, kā pie tādas padomes tikt. Tā ir problēma, kas tika apcerēta 9. Saeimā, laikam piemirsta 10. Saeimā un nu no tās nevar izvairīties 11. Saeimā.
Profesionālajā un komunikācijas studiju akadēmiskajā vidē par padomes veidošanu iezīmējas divas izpratnes. Viena — padomi veido profesionāli cilvēki, kas spēj kvalitatīvi un ātri risināt elektronisko mediju vides problēmas un pieņemt lēmumus par tās attīstību. Otra — padomi veido dažādu jomu pārstāvji, kas spēj aptver sabiedrības problēmas un attīstības jautājumus, bet profesionālos mediju sistēmas attīstības un uzraudzības jautājumus deleģē profesionāļiem NEPLP birojā. Pieejas viena otru neizslēdz, un, kā parasti, droši vien labākais risinājums ir kaut kur pa vidu. Bet, ja pirmajā variantā salīdzinoši labi varētu iztikt ar pieciem cilvēkiem, tad otrajā ar tik mazu cilvēku skaitu visai grūti atspoguļot sabiedrības un profesionālās vides daudzveidību.
Ir vēl cits skats uz padomi — vai nu paturēt vienu padomi un tajā ietverto interešu konfliktu un pretrunu, kas saistās ar vienlaicīgu sabiedrisko un komerciālo mediju uzraudzību, vai arī sabiedriskajiem medijiem veidot atsevišķu pārvaldības un uzraudzības struktūru.
Bez skaidrības, kāda padome vajadzīga, lai risinātu ļoti samilzušās elektronisko mediju problēmas un nodrošinātu to attīstību, Cilvēktiesību komisija, protams, nevarēs pieņemt lēmumu, kuri kandidāti būtu iesakāmi Saeimas balsojumam.
„Kā jūs par tiem 400 latiem tā cīnāties?”
Tā vienai no kandidātēm pie komisijas durvīm apjautājies kāds TV žurnālists. 400 lati — tā ir NEPLP locekļa alga. Kandidēt uz jebkādu amatu mūsu sabiedrībā valdošajā politiskajā kultūrā nav viegli, jo publika tipiski ieņem skepses un neuzticības pozīciju. NEPLP turklāt arī ir zems prestižs. Bet medijos kopumā vairāk ir tieksme nevis analizēt un uzraudzīt procesu, bet mēģināt uzburt kādu spriedzes stāstu, ka, piemēram, Sākas NEPLP kandidātu pieteikšanas drudzis (Neatkarīgā), Desmit atlasītie NEPLP kandidāti debatēs cīnīsies otrdien (Ir) un tamlīdzīgi.
Noklausoties kandidātu uzstāšanās, uzdotos jautājumus un atbildes, ne tuvu nerodas iespaids, ka amatu pretendenti ir drudzī un metas cīņās. Vairums lēmumu kandidēt pamato ļoti izsvērti, turklāt — atsaucoties uz to, ka ir bijuši uzrunāti un arī kāda pierunāti.
Klausoties kandidātu balsīs, bieži rodas sajūta, ka cilvēkiem ir tā „piegriezusies” elektronisko mediju situācija un problēmas, ka viņi arī tāpēc ir bijuši gatavi kandidēt — lai radītu konkurenci, lai piespiestu Saeimu domāt un pēc būtības lemt, kas un kā nākošajos gados nodrošinās nu vai katra deputāta piesaukto nacionālās informācijas telpas attīstību un drošību. Starp citu, deputātiem, kas pēkšņi šīs problēmas pamanījuši un politiskajā konjunktūrā adaptējuši, derētu noklausīties uzstāšanos par Viļakas novada Bākarovas iedzīvotājiem, kam vieglāk pagriezt antenu uz Krieviju un skatīties Krievijas programmas. Tāds vienkāršs stāsts bez politiskas putošanās.
Uzņemties atbildību
Daudzas sabiedriskās organizācijas ir uzskaitījušas vairākus pretendentus, ko ieteikt NEPLP locekļa amatam. Protams, iespējami arī savtīgi individuālo un grupu interešu motivēti pieteikumi, kuru autori var sniegt skaidrus un labi izstrādātus priekšlikumus par savu darbību padomē. Jautājums — cik liela drošība par šo plānu godprātīgu izpildi?
Te droši vien vajadzētu likt lietā jau likumā noteikto prasību „laba reputācija”. Kā tā tiks realizēta, atkal jāsaka — nav zināms. Pagaidām ir pašas Ināras Mūrnieces izteikts viedoklis, ka neviens no esošajiem padomes locekļiem nedrīkstētu būt nākošās padomes sastāvā, jo šī padome zaudējusi uzticību. Viedokļu izteikšanas līmenī šim spriedumam varu pievienoties, taču atsevišķi viedokļi nevar kalpot par izvēles kritērijiem. Pamats šādam lēmumam būtu, piemēram, NEPLP gada pārskata par sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu sabiedriskā pasūtījuma izpildi un finanšu darbību analīze, kas atbilstoši likumam jāpublisko mājas lapā internetā un, cerams, ir iesniegta arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai.[ 5 ] Gada pārskata analīze noteikti veicinātu arī deputātu kompetenci, lai sēdes vadītājai tik bieži nenāktos uzņemties iniciatīvu ar frāzi „tā kā jautājumu nav, tad es pajautāšu…”.
Pēc daudzus gadus kritizētās padomes politiskās angažētības un sūrošanās, ka sabiedrībai šos procesus nav nekādu iespēju ietekmēt, tagad ir kaut ne perfektas, tomēr iespējas piedalīties padomes veidošanas procesos un tos arī uzraudzīt. Reizē tas nozīmē arī sabiedrībai pašai uzņemties aktīvu atbildību par nākamās padomes darbību.
Pirmais solis steidzīgi būtu jāsper Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, skaidri definējot turpmāko kandidātu izvērtēšanas procedūru. Lietderīgi būtu Saeimas komisijā arī uzklausīt un žurnālistiem iztaujāt kandidātu izvirzītājus — sabiedriskās organizācijas, institūcijas un privātpersonas, kas uzņēmušās atbildību ar saviem kandidātiem pārstāvēt sabiedrības intereses Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē.
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums