Foto: Andreas Altwein
Jā, mums ir labas starta pozīcijas, taču tās nebūs ne graša vērtas, ja mēs nestartēsim. Tēlu ārvalstīs veido nevis tas, ko mēs par sevi domājam, bet gan tas, ko apzināti vai neapzināti komunicējam. Diemžēl pēc tēla stratēģijas valstī šobrīd nav politiska pieprasījuma.
ovembra vidū notikusī konference par valsts un pilsētas tēla veidošanu pagāja samērā klusi, neizraisot plašas sabiedriskas debates. Vai Latvijai vispār kāds tēls ir? Uz šo jautājumu var meklēt divējas atbildes. No vienas puses, valsts tēla veidošanas stratēģijas mums nav. Bet droši vien katrs Latvijas iedzīvotājs tagad mācēs piebilst, ka Latvija jau ir teju Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts, ka mums ir tautastērpi, Dziesmu svētki un vēl citas lietas. No otras puses, lielākais vairums cilvēku pasaulē par Latviju nedomā, mazākums varbūt domā kādu neilgu laika sprīdi, bet kāda pavisam neliela daļa varbūt to dara bieži. Bet zināmu tēlu ārvalstnieku domas telpā mēs varam sameklēt.
Ja paver Latvijas popularizējošās oficiālās mājas lapas, tad tajās reti atradīsiet Latvijas karti Eiropā. Visbiežāk, ja karte būs, tā būs Latvijas karte iekšpus Latvijas robežām. Karte iezīmē svarīgu domāšanas iezīmi – redzēt Latviju no iekšpuses. Tas ir ļoti dabisks skatījums. Viena no valsts tēla īpatnībām ir tā, ka jebkurš iedzīvotājs var būt eksperts šajā jautājumā. Tēlu mēs iemācāmies kā reizrēķinu, un tāpēc tas šķiet svēts un neaizskarams. Gandrīz katrs latvietis varēs pateikt, ka latvieši ir lieli dziedātāji ar milzum daudz tautasdziesmu, tai pat laikā neprotot izdziedāt pat kādus piecus meldiņus. Arī tautastērpus jau kādu gadsimtu godos nevalkā, bet mīts par to valkāšanu joprojām ir svarīga Latvijas tēla daļa. Problēma ir apstāklī, ka ārvalstnieki Latviju redz no ārpuses. Viņi Latviju saista ar savu pieredzi un Latvijā patiesi redzamo, grib redzēt, cik tālu uz pasaules kartes Latvija atrodas.
Raugoties caur ārvalstu preses slejām, var tvert tēlu, kurš iekšpus Latvijas var likties svešs. Visvairāk par Latviju raksta Krievijas prese. Tad seko Vācija un Skandināvija. Visvairāk ziņu ir par minoritāšu jautājumu, un tās parasti ir negatīvas. Visnegatīvāk noskaņota ir Krievijas un Nīderlandes prese. Arī vācu analītiskie raksti par minoritātes jautājumiem nav Latvijas latvietim glaimojoši, taču ietur neitrālu skata punktu. Otra dominējošā tēma – Latvijas kultūras un vēstures apraksts, kas ir pozitīvs. Arī Krievijas presē parādās pozitīvas ziņas, kur aprakstīta nostaļģiska atgriešanās Rīgā un Jūrmalā. Jāpiebilst, ka daļa šo ziņu ir radusies ciešā saistībā ar Rīgas 800 gadu jubileju. Kultūras ziņas rodas, Latvijas māksliniekiem uzstājoties vai izstādoties ārzemēs, – to varētu saukt par vienīgo Latvijas tēla “eksporta preci”.
Ziņas par Latviju kā iespējamu ES un NATO dalībvalsti nav pozitīvas, ja skatāmies dziļāk. Te visskaidrāk manāms Latvijas tēla trūkums un atziņa, ka tēls veidojas neatkarīgi no tā, vai to veidojam. Aiz dalībvalsts fasādes slēpjas informācijas tukšums, kuru visbiežāk aizpilda ar to, kas pie rokas. Latvija ir bijusī Padomju Savienības republika, kuru kā visas citas “bijušās” moka padomju mantojums – korupcija, nabadzība un noziedzība.
Ja šīs ziņas salīdzina ar ārvalstnieku teikto, Latvija paliek zaudētājos. Pieredze, dzīvojot Latvijā, sniedz daudz pozitīvāku iespaidu par Latviju nekā presē lasītais vai draugu pulkā dzirdētais. Minoritāšu problēma var būt arī Latvijas priekšrocība. Latvija ir daudzu kultūru un valodu ekspertīzes zeme. Un arī ikdienā Latvijas iedzīvotāji sadzīvo miermīlīgi. Šī pozitīvā ziņa iestrēgst iekšpus Latvijas, jo daudzi latvieši nav gatavi to pieņemt. Igauņu profesore Marju Lauristina šo apdraudējuma sajūtu dēvē par 50 gadu ilgās padomju izolācijas sekām. Latvija var būt arī ērta kā darījumu un konferenču centrs. Pateicoties tās raibajai pilsonībai, Rīga ir lielākā reģiona metropole, kurā ārvalstnieki jūtas brīvi. Latvija ir laba kultūrvide, kur augstas raudzes kultūru var nopirkt salīdzinoši lēti.
Visbeidzot, kāpēc tad Latvijas pūliņi veidot tēlu līdz šim nav izdevušies? Nebūtu pareizi teikt, ka tēls netiek veidots. Jau četrus gadus darbojas Latvijas Institūts, kurš ražo mājas lapu par Latviju, bukletus, faktu lapas un vienu digitālu ielūgumu Latvijā. Latvijas vēstnieki rīko izstādes, koncertus un pieņemšanas. Tūrisma pārstāvji ir sākuši veidot Latviju par zemi, kas dzied. Daudzām Latvijas pilsētām ir savas pārdošanas stratēģijas. Uzņēmēji sūdzas par valsts tēla trūkumu, kas mazina mūsu ražojumu konkurētspēju ārvalstīs.
Galvenā problēma ir vienota valsts stratēģiska redzējuma trūkums. Tas ir klupšanas akmens gan nacionālā plāna radīšanā, gan budžeta sastādīšanā, gan tēla veidošanā. Te nelīdz nopūtas, ka igauņi patiesībā “blefojot” ar savu stratēģiski virzīto tēlu par tīģera lēcienu, ka mēs nemaz neesam tālu atpalikuši vai pat esam priekšā un mums patiesībā ir daudz labāks skolu pieslēgums Internetam. Jā, mums ir labas starta pozīcijas, taču tās nebūs ne graša vērtas, ja mēs nestartēsim. Tēlu ārvalstīs veido nevis tas, ko mēs par sevi domājam, bet gan tas, ko apzināti vai neapzināti komunicējam.
Latvijas ārējās komunikācijas pamatnostādnes Ministru kabineta Komitejas 20. novembra sēdē izraisīja divus jautājumus: vienu par pamatnostādņu budžeta pietiekamību un otru par Latvijas Institūta neatkarību. Tēla saturs un politika diskusijas neraisīja. Droši vien tāpēc, ka redzējums no iekšpuses sniedz savas noteiktas prasības, mērogus un jau gatavus priekšstatus par tēlu. Citiem vārdiem sakot, valstī nav politiskā pieprasījuma pēc tēla stratēģijas. Tāds pieprasījums varētu agri vai vēlu rasties Eiropas kartes maiņas gadījumā, kad Latviju pēkšņi “ieraudzīsim” Eiropas mērogā. Bet vai labam startam nebūs jau par vēlu?