Uzreiz atvainojos, ka šis ieraksts būs emocionālāks nekā no manis varētu gaidīt, bet, izlasot pēdējo dienu avīzes, par dažām lietām vairs nespēju klusēt. Bišku sāk uzdot nervi.
Kas man nepatīk? Veids, kā tiek atspoguļoti daži politiskie spēlētāji. Paštaisna un rigida ieciršanās (jā, nevarēju atrast piemērotāku vārdu, kas nebūtu “iz Segliņa leksikas”!) uz vecajām ideoloģizētajām domāšanas formām, kas izgaismo NEVĒLĒŠANOS pamanīt pozitīvas pārmaiņas “seno naida objektu” uzvedībā.
Tā rezultātā situāciju Latvijas politikā varētu salīdzināt ar kastu sistēmu šodienas Indijā. Oficiāli kastu sistēma jau sen vairs nepastāv, bet, kā man nācās šovasar pārliecināties, reāli pie kastām piederošie ļoti labi viens otra sociālo statusu atpazīst, stereotipi nekur nav pazuduši un sistēma ir gluži dzīva. No tās cieš visi – visvairāk, protams, “nepieskaramie”, bet arī sabiedrība kopumā (jo tas, ka zemākās kastas “zina savu vietu”, nozīmē, ka ir mazāka konkurence par politiskiem/vadošiem amatiem starp augstākajām kastām).
Latvijas politiskajā spektrā var viegli pamanīt divas partijas, kas valstiskā līmenī ir kļuvušas par analogu “nepieskaramajiem”: SC un PCTVL (un pastarpināti arī viņu vēlētāji). Un tad vēl ir divi politikas spēlētāji, kas nav gluži nepieskaramie, bet attiecībā uz kuriem pat šķietami konstruktīvi cilvēki nepalaiž garām nevienu iedevību, lai “paspārdītu” – proti, SCP un prezidents Valdis Zatlers. Un slavēt viņu rīcību gadījumā, kad tur patiešām ir ko slavēt, šķiet gluži vai nepiedienīgi.
No sākuma par “nepieskaramajiem”:
(1) Saskaņas centrs. Vai kāds var man izskaidrot, ar ko šī partija ir tik kaitīga mūsu valstij, ka tās iekļaušana koalīcijā radītu lielākus riskus nekā, piemēram, ZZS, LPP/LC, TP? Kas tās programmā ir tāds, kas “nepiedienētu” ES dalībvalsts partijai? Viņu “sociālistiskais” flangs? Pirmkārt, tie ir sociālisti tikai pēc nosaukuma un, otrkārt, pat ja viņi būtu reāli, vai tad Eiropā ir maz valstu, kur sociālisti ir bijuši pārstāvēti valdībā? Viņu nostāja “nacionālajos” jautājumos? Kas tieši ir tie jautājumi, uz kuriem uzstāj SC, bet par kuriem nav iedomājams pat diskutēt vai kas nevar tikt nolikti malā, tāpat kā tika nolikts malā, piemēram, LPP/LC programmatiskais ierosinājums par 15% ienākuma nodokli?
Es nesaku, ka SC ir labāki par “latviskajām” partijām. Man korumpētas partijas rādītājs sastāv no trim elementiem: (1) uzvedība Jūrmalgeitas laikā; (2) iepriekšējās Saeimas azartspēļu balsojums; (3) šīs Saeimas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas balsojums. Visos trīs gadījumos (un ne tikai šajos) šīs partiju apvienības rīcība liecināja, ka tā ir tikpat “sagrābta” kā, piemēram, LPP/LC un TP. Pretēji šīm partijām ar SC tomēr varēja rēķināties referendumu jautājumos.
Latvijas ekonomiku sagaida ļoti ilga ziema. Jāpārziemo būs mums visiem kopā – ne tikai latviešiem, bet arī krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem un citiem. SC ir partija, kurai uzticās vairāk Latvijas pilsoņu nekā jebkurai citai. KĀ var gribēt atjaunot uzticēšanos, ja tik lielas vēlētāju daļas pārstāvji tiek no valdības veidošanas izslēgti vienkārši tādēļ, ka viņi pēc vecajām Latvijas politiskajām izpratnēm ir “politiski nepieskarami”? Tām pašām izpratnēm, kas ir garantējušas t.s.lielajām “latviešu” partijām tik komfortablu dzīvi parlamentā – gandrīz bez riska nokļūt opozīcijā? Jo, lai ko arī tās darītu, alternatīva tās izmest no koalīcijas vienmēr izrādās neiespējama dēļ tā, ka tad nāktos veidot valdību sadarbībā ar “krievu”partijām. It kā lielāks ļaunums nemaz nav iedomājams.
Ja man būtu jānosaka paši lielākie trūkumi Latvijas demokrātijas funkcionēšanā, tad tie būtu tieši šādi: (a) partiju segregācija pēc etniskās pazīmes – vai tiešām , skatoties uz Latvijas sabiedrības struktūru, tas ir normāli, ka visos atjaunotās Latvijas gados valdībā ir bijuši gandrīz tikai latvieši? (b) tas, ka Latvijas līdzšinējās valdošās koalīcijas tika atlasītas nevis no 100, bet no 75-78 deputātu pārstāvības. Lūk, tieši šis arī ir iemesls, kādēļ šo koalīciju partijas var uzvesties tik bezkaunīgi! Palikšana ārpus valdības tām vienkārši nedraud, jo matemātika neļauj no tām atteikties. “Paldies” visiem, kuru darba (vai klusas akceptēšanas) rezultātā kaut kas tāds vispār ir tapis iespējams. Tik nevajag brīnīties, ka Saeimas partijām nez kāpēc trūkst motivācijas domāt par savu atbalstu sabiedrībā laikā starp vēlēšanām. Kāpēc lai tām rastos šāda motivācija, ja pat ar viszemākajiem reitingiem tās var turpināt darbu valdībā, jo “NAV JAU ALTERNATĪVAS”!
(2) PCTVL. Ar šo apvienību ir pat vēl trakāk – ja vienu koalīciju ar SC vēl var publiski pieminēt, tad PCTVL ir absolūti “nepieskaitāms”. Runas par 95% Saeimas pārstāvību “plašākā” koalīcijā jau pašas pasaka, ka 5% tiek automātiski norakstīti. KĀDĒĻ? Ja vērtē viņu darbu Saeimā, tad attiecībā uz pilsonisko līdzdalību un uz korupcijas novēršanas jautājumiem, PCTVL ir ļoti progresīva. Viņi, starp citu, balsoja “pret” iespēju legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus un vienmēr (neatceros gadījumus, kad tā nav noticis) ir balsojuši par to, lai Latvijas iedzīvotājiem būtu lielākas iespējas kontrolēt varu – vai nu tas būtu caur Satversmes grozījumiem, lai tautai būtu iespēja atlaist Saeimu, vai iestāšanos par normālu piketu un sapulču regulējumu vai par atklātību tarifu noteikšanas jautājumos. Ja kritērijs ir “godīga politika”, tad viņi ar saviem darbiem (protams, ir bijuši izņēmumi – skat. tās pašas azartspēles) ir pierādījuši daudz lielāku godīgumu nekā bijušās valdošās koalīcijas partijas. Manā vērtējumā “latviešu auditorijas” bubulis vārdā Ždanoka rada nesalīdzināmi mazākus riskus Latvijas valstij (ja vispār rada) kā prasta veco partiju īstenotā valsts nozagšana un ekonomisko burbuļu palaišana brīvsolī, kas nekādi nav PCTVL vaina.
Par “stigmatizētajiem”
(1) prezidents Valdis Zatlers. Cik var spert vienam cilvēkam?! Joprojām uzskatu, ka viņa prezidentūras bilancē pozitīvais vairākas reizes pārsniedz negatīvo. Zatlers ir prezidents, no kura tika gaidīts maz, bet kas ir izdarījis daudz vairāk nekā iepriekšējie prezidenti. Iekšpolitiski viņš ir bijis spēcīgs prezidents un tādus izgājienus kā iepriekšējā prezidente (skat. baltās lapas, Ūdre u.tml.) nav atļāvies. Jā, viņš tika ievēlēts ļoti draņķīgā ceļā – bet nezin kāpēc viņam tas tiek pieminēts daudz ilgāk nekā citām amatpersonām, kas tika ievēlētas līdzīgi (atcerieties Loskutovu!) . Kas vēl viņam ir jāizdara, lai apliecinātu, ka viņš nav atkarīgs no TP vai citiem saviem iecēlājiem?
Kas tie par pārmetumiem Satversmes “ietvaru” pārkāpšanā? KO viņš ir pārkāpis? Speciāli tiem, kas to neapzinās: ja būtu izrādījies, ka Zatlers ir politiska marionete, tad vienīgais veids, kā šobrīd iet ārā no politiskās bezcerības (vecā koalīcija + nopirktas Saeimas vēlēšanas 2010.gadā) būtu vardarbīgi nemieri. “Ultimāts” ir vienīgais, kas ir devis kaut kādu cerību uz pozitīvām pārmaiņām. Tas, ka viņš ir uzņēmies būt par atsvaru Saeimas vairākuma bezatbildībai (sākot ar korumpētu likumu atgriešanas otrreizējai caurlūkošanai un beidzot ar aicinājumiem apmeklēt referendumus vai pat Saeimas atlaišanas ierosināšanu) ir uzslavas un atbalsta nevis pārmetuma vērta rīcība. Ja neskaita Satversmes tiesu ar tās ierobežoto kompetenci, cita atsvara mehānisma parlamenta vairākuma ļaunprātīgai rīcībai NEMAZ NAV. Saeimas “tēvi” 1922.gadā par daudz ko neiedomājās (objektīvu iemeslu dēļ, mēs arī nevarētu uzdarināt ideālu konstitūciju 22.gadsimtam), un tas, ka visas atsvara iespējas ir jāuzņemas vienam cilvēkam, diemžēl ir tā sekas. Izteikšu varbūt ķecerīgu domu, bet, manuprāt, Latvija daudz ko iegūtu, ja pārtrauktu izturēties pret iepriekšējā gadsimta sākuma dokumentu kā pret neatzītu pasaules brīnumu un sāktu to tulkot atbilstošāk mūsdienu situācijas vajadzībām. Ja pašreizējā situācija prasa aktīvu prezidentu, tad tādam viņam arī jābūt! PROTAMS, tik tālu, cik viņš paliek konstitūcijas ietvaros. Un Zatlers šajos ietvaros ir palicis – pat vēl vairāk, Satversme dod prezidentam pilnvaras pat vēl aktīvākai rīcībai (ārkārtas MK sēdes, piemēram) , ko viņš vēl nav izmantojis.
Tas pats ar “neuzticības izteikšanu” Godmaņa valdībai. Jā, tā bija politiski neapdomīga rīcība, taču ja Latvija 2009.gadā aizies pa burbuli, tad tā jau nu vismazāk būs Zatlera vaina vai atbildība! Ja valdība nespēj sekmīgi strādāt bez sabiedrības uzticēšanās, tad tā nespēj sekmīgi strādāt. Un atbildīgs ir nevis tas, kurš konstatē konstatē klīnisko nāvi, bet gan tas, kurš ir pieļāvis, ka situācija vispār ir tik tālu eskalējusies – tie, kas veidoja un tie, kas leģitimēja Latvijas politiku (šīs krīzes kontekstā: it sevišķi ekonomisko politiku) iepriekšējās desmitgadēs.
(2) Partija”Sabiedrība citai politikai”. Vēl vieni “speramie zēni”, aizmirstot (vai, ticamāk, NEVĒLOTIES SEV ATZĪT), cik vēlama parādība Latvijas politiskajā spektrā šī politiskā partija patiesībā ir bijusi:
(1) Aiziešana no Tautas partijas 2007.gadā bija politiski drosmīga rīcība, kas parādīja arī daudziem citiem, ka valdošo partiju karteļa “personālsastāvs” nav akmenī cirsts. Ka no turienes ir iespējams iziet. Drosmīga rīcība, jo lielākā daļa neaizgāja. Nesaprotu, kādēļ “jāsit” tie, kas tomēr pierādīja vismaz kaut kādas personīgā godprāta pazīmes, pat ja daļēji skaidrojums patiešām varētu būt turpmākās karjeras apsvērumi. Nu un.
(2) Šī partija normalizēja citas opozīcijas partijas – parādīja citas politikas alternatīvas un valdošās politikas kritikas virzienus, kurus vairs nav iespējams stigmatizēt ar apzīmējumu “jaunlaicēni” vai “sorosieši” vai “krievi” vai “ventspils opozicionāri” (un uz šī pamata izslēgt no līdzdalības). Es domāju, ka tikai pēc vēl kādiem pieciem gadiem, no tā laika perspektīvas raugoties, skaidrāk sapratīsim, CIK ĻOTI svarīgi tas toreiz bija Latvijas demokrātijai. Vismaz es skaidri sajutu, ka, līdz ar šīs partijas parādīšanos, starp partijām sāka rasties lielāka konkurence un visi “opozicionāri” vairs netika skatīti (=norakstīti) caur vienām brillēm.
(3) Ekonomiski un sociāli “kreisas” idejas Latvijas politikā jau SEN bija vajadzīgas. Tas, ka Latvijā tās tika marginalizētas zem apvainojošā apzīmējuma “sociķi”, liecināja par mūsu demokrātijas vājumu. Nezinu nevienu citu Eiropas valsti, kur libertārā/neoliberālā ideoloģija būtu bijusi tik hegemoniska kā Latvijā. Viss, kas bija dažus soļus pa kreisi, tika stigmatizēts kā “sociālisms” vai “populisms”. Rezultāts? Tas, ka šeit par sociāliem jautājumiem tika domāts stipri mazāk nekā jebkur citur Eiropā – finansējums sociālajām vajadzībām ir vismazākais starp ES dalībvalstīm. Turklāt ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir vislielākā starp VISĀM ES dalībvalstīm! Ja kāds domā, ka tas ir pozitīvs rezultāts, tad lai apskatot šīs krīzes sekas, padomā vēlreiz. Pat ja SCP “kreisās” (cik nu “kreisās” – sociālā atbildība ir norma pat Eiropas konservatīvajām partijām) idejas ir tikai poza vai pakāpiens politiskajai karjerai, TAS VIEN, KA TĀS TIEK PUBLISKI ATSKAŅOTAS, ļauj šajā valstī brīvāk elpot. Tas, cik agresīvi tās tiek “norietas”, manī, izsakoties maigi un pieklājīgi, raisa neizpratni.
Es vēlos kādreiz aizrakties līdz atbildei par to, kurš Latvijā ir samaisījis visas ideoloģiskās kategorijas – kādēļ pie mums politiski “kreisie” un “labējie” tiek izprasti etniskā gaismā, kādēļ “kreisie” ir tik tālu stigmatizēti un kādēļ domāšanas norma par sociāli ekonomiskiem jautājumiem ir bijusi tik izteikti libertāra (kad sociāldemokrātiskās idejas ir nevis normāla parādība kā citur Eiropā vai ASV vai pat citās Baltijas valstīs, bet gan “sociķisms”). Un cik apzināta ir bijusi šādas izpratnes veidošana un uzturēšana.
Lai kā arī būtu, sajukums šajās pamatlietās vēl vairāk pasliktina jau tā drūmo Latvijas politikas ainavu. Taču vēl lielāka problēma ir elementārs cilvēciskums. Precīzāk – tā neesamība. Manuprāt, ja “pakritušais” ir izrādījis gribu mainīties un dzīvot pēc labākiem, godīgākiem principiem, tad viņam ir jāpadod roka un jāpalīdz piecelties. Nevis jāsper atpakaļ bedrē vai jāpieprasa nemitīgi pazemības un paššaustīšanās apliecinājumi. Nezinu, kādēļ tas tā nenotiek. Vai iekšējā pārākuma sajūta pārāk salda?