Labrīt, lasītāji!Vakar un šodien vairākos mūsu valsts centrālajos laikrakstos bijusi intervija ar Rīgas mēru un Saskaņas centra līderi Nilu Ušakovu, un visās intervijās viņš pauž divas vismaz apšaubāmas, ja ne pilnībā noraidāmas tēzes.

Pirmā ir par to, ka lēmums, valdības koalīciju veidot bez SC, nozīmē diskrimināciju. Gluži diskrimināciju pret krieviem ne, tam Ušakovs īsti nepiekrītot, bet katrā gadījumā diskrimināciju pret visiem tiem, kuri balsoja par SC, it īpaši Latgalē, kur apvienība 17. septembrī ieguva pat 52 procentus visu balsu. Te nu jāsaka, ka Rīgas mērs acīmredzot nesaprot vienu no galvenajiem elementiem politiskajos procesos, proti — vienmēr ir kāds, kas paliek aiz borta vai zaudētājos. Tās partijas, kuras veidos nākamo koalīciju, kopā ieguva 54 procentus balsu, tātad — vairākumu. Saskaņas centrs un “zaļie zemnieki” ieguva 41 procentu balsu, tātad — mazākumu (atlikušās balsis saņēma tās partijas un apvienības, kuras Saeima neiekļuva). Te ir runa par politisko procesu, nevis par diskrimināciju, kaut vai tādā nozīmē, ka Latgalei nevar būt cits Ministru kabinets nekā pārējai Latvijai. Protams, cita lieta, ka tās partijas un apvienības, kuras sakās pārstāvam mūsu valsts “krievvalodīgos,” nekad pie varas nav bijušas, taču ņem kā gribi, bet tā ir pirmkārt viņu un nevis citu vaina. Saskaņas centram un tā dažādajām sastāvdaļām tomēr laika gaitā sakrājies pietiekami daudz grēku i iekšpolitiskā, i arī ārpolitiskā nozīmē. Kā esmu rakstījis citreiz, neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz tas bija pareizais lēmums, SC kārtējo reizi, tā teikt, atstāt kandidātos, bet tāds nu process ir, un ar diskrimināciju tam nav nekāda sakara. Jo tādā gadījumā būtu jāsaka, ka diskriminēti allaž ir visi tie ļaudis, kuri ir balsojuši par partijām, kuras nav uzņemtas koalīcijā, nemaz nerunājot par tiem, kuri ir balsojuši par partijām, kuras vispār nav pārvarējušas 5% barjeru. Piedevām jākonstatē arī tas, ka paredzamā koalīcija acīmredzot taisās būt visnotaļ dāsna jautājumā par opozīcijas lomu Saeimā — tas nav kaut kas tāds, kas mūsu parlamentā notiek automātiski, piemēram, “stabilitātes garanta” valdīšanas laikā opozīcija Saeimā tika ignorēta pilnībā un pavisam. Saskaņas centram tagad ir visas iespējas pierādīt, ka tas spēj būt konstruktīvs spēks arī opozīcijā, kā arī Latvijas Republikas sabiedrībā. Te Ušakovs sūta jauktus signālus. Intervijā, kas vakar parādījās laikrakstā Diena, no viņa mutes atkal, un šoreiz latviešu valodā, izskanēja vārds “okupācija.” Taču intervijā, kas šodien ir citā laikrakstā, viņš uzstāj, ka SC nekādi neatbalstīs 2012. gada valsts budžetu, ja tajā nebūs paredzēta pensiju indeksācija jau no 2012. gada. Protams, tāda ir opozīcijas loma — oponēt, bet SC bija gatavs atteikties no pensiju indeksācijas tad, kad bija iespēja iekļūt koalīcijā, un šī lēmuma ekonomiskais pamatojums nav citāds tagad, kad SC būs opozīcijā.

Otra apšaubāmā tēze no Rīgas mēra puses saistāma ar Valsts prezidentu. Visās intervijās Ušakovs ir teicis, ka lēmumu par premjerministra amata uzticēšanu pieņems Valsts prezidents un neatkarīgi no tā, kādu lēmumu viņš pieņems, tas automātiski būs pareizais lēmums un Saskaņas centrs to respektēs, jo Valsts prezidents pēc definīcijas nevarot pieņemt nepareizu lēmumu. Tas nu reiz no Saskaņas centra puses ir ļoti cēli, taču tas ir pagalam nepareizi. Arī Valsts prezidents ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis kaut kāds no debesīm atsūtīts izredzētais. Andra Bērziņa priekštecis amatā pieņēma nepareizu lēmumu tad, kad nolēma Pekinā skatīties basketbolu un ne pievienoties amata brāļiem no citām Baltijas valstīm atbalsta vizītē Gruzijā pēc tam, kad Krievija okupēja daļu Gruzijas teritorijas. Viņš pieņēma nepareizu lēmumu, kad nolēma noslepenot savas rezidences dīvānu izmaksas — ja arī Valsts prezidenta dīvāns skaitās militārs iepirkums (tā tas tika skaidrots), nav iemesla, kāpēc sabiedrībai par to būtu liegts zināt. Iepriekšējā Valsts prezidente pieņēma nepareizu lēmumu, darba attiecības veidojot pati ar saviem bērniem, jo tas ir nepotisms neatkarīgi no tā, kas to dara. Līdzīgus piemērus varētu piemeklēt vēl daudzus un dažādus, un ne jau mūsu valstī vien — lietuvieši noteikti neuzskatītu, ka viņu kādreizējais un bēdīgi slavenais prezidents Rolands Pakss tikai un vienīgi pieņēma pareizus lēmumus.

Protams, Ušakova teiktais jāsaskata kontekstā. Pēdējo dienu laikā SC atbalstītāji tik ļoti bombardējuši Rīgas pili ar depešām par to, ka SC jāņem koalīcijā, ka vienu brīdi uzkārās pils e-pasta serveris. Lasītāji zinās, ka viņdien visas galvenās “krievu” avīzes mūsu valstī publicēja vienu un to pašu vāka attēlu — arī tur jautājums it kā bija par diskrimināciju, piedevām pilnīgi pamats ir jautāt, kas to visu organizēja, jo arī krievvalodīgie laikraksti tomēr savstarpēji ir konkurenti, un laikraksti nemēdz priecāties par to, ka citi ir publicējuši precīzi to pašu, kā viņi. Runājot par Valsts prezidenta “pareizo” lēmumu Ušakovs vairākās intervijās ir teicis, ka viņš no prezidenta gaida “gudru” vai “viedu” lēmumu, tātad — lēmumu, ka arī Saskaņas centram ir jābūt koalīcijā. Taču tad jājautā, ko īsti Ušakovs no Valsts prezidenta sagaida. Kādu no SC līderiem pie rociņas paņemt un uz Saeimu aizvest, uzstājot, ka vairākuma deputātiem viņš ir jāņem savā pulciņā? Tā nav Valsts prezidenta loma. Jā, viņš izvirza premjerministra kandidātu, bet maz jēgas viņam ir izvirzīt kādu, kas nesaņems parlamenta vairākuma atbalstu. Protams, Ušakovam un visiem pārējiem ir brīv uzskatīt, ka lēmums izvirzīt Valdi Dombrovski ar domu, ka koalīciju veidos Vienotība, Zatlera partija un nacionālisti, būs “nepareizs.” Taču tas būs politisks lēmums, un saku vēlreiz — parlamentārās iekārtās vienmēr ir i pozīcija, i opozīcija. Tur nav nekā “pareiza” vai “nepareiza.”

Un, pēdīgi, Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā publicēta statistika par ievēlētajiem deputātiem. Jaunajā parlamentā būs 79 vīrieši un 21 sieviete (protams, ar korekcijām tad, kad tiks izveidots Ministru kabinets un Saeimā ienāks ļaudis ar “mīksto” mandātu). Deviņdesmit vienam deputātam ir augstākā izglītība, deviņiem — vien vidējā. 17 deputāti ir jaunāki par 30, bet divi — vecāki par 70 gadiem. Divi deputāti kā savu dzīves vietu ir norādījuši vietu ārzemēs. Un blakus 67 latviešiem un 13 krieviem (16 deputāti uz jautājumu par tautību neatbildēja) būs viens vācietis, viens lībietis, viens lietuvietis un viens … karēlis. Interesanti gan.
Jauku visiem dienu!