Uzzinot, ka nu Vienotība un Zatlera Reformu partija ir nolēmušas, ka tās būs kodols un pulciņā vēl aicinās Nacionālistu apvienību, man pirmā reakcija bija: Bet tā taču bija domāts jau pirmajās sekundēs pēc tam, kad tika paziņots par vēlēšanu rezultātiem! Tas bija acīmredzamais variants. Tā sauktās "latviešu" partijas visas vienkopus, vien bez tās "latviešu" partijas, kura, es ceru, patlaban aktīvi kārto reģistrācijas papīrus Ventu hercogistē, lai tā varētu darboties tur un savu elku un varoni apčubināt pa tiešo, bez nepieciešamības to darīt Rīgā.
Protams, tad sākās lielais riņķa dancis un ostīšanās — vai ar tiem var, varbūt ar tiem nevar, kurš šajā variantā būs spēcīgāks, kurš — vājāks? Ko domās 28,45% vēlētāju, ja nedarīsim tā? Ko domās 71,55% vēlētāju, ja tā darīsim? Un tā tālāk. Procesa kulminācija nāca pirms kāda brīža — kādreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers uzslējās uz pakaļkājām un paziņoja, ka ZRP būs kopā ar Saskaņas centru, un viss. Vien ar tankiem, tā eksprezidents, kādam izdotos viņu piespiest lēmumu mainīt.
Tas te ir pirmais pieturas punkts. Cik man zināms, Vienotības arsenālā neviena tanka nav. Droši vien nav pat riktīga bruņu transportiera, lai gan Saeimas spīkerei Āboltiņai, kā visi zinām, mēdz pakaļ tecēt lieli vīri ar stekiem un, iespējams, arī šautenēm. Premjerministram Dombrovskim tāpat. Varbūt sēdē, kurā Zatlers nolēma, ka lēmumu var grozīt arī bez tankiem, šie lielie vīri sabozās tik ļoti, ka eksprezidents sabijās. To mēs, protams, nevaram zināt, bet nepārprotami fakts ir tāds, ka patlaban eksprezidentam ir izdevies saglabāt vienu no savām sarkanajām līnijām (ar Ventu hercogistes partiju nekādi), bet otra ir pazudusi pavisam, piedevām pēc pietiekami skaļi bazūnētiem solījumiem, to saglabāt. Tas nudien neko īpašu nesaka par Zatlera politisko spriestspēju, kurai pēc četriem gadiem Rīgas pilī, manuprāt, vajadzēja būt krietni augstākā līmenī, lai nenāktu ar skaļiem un it kā nepārkāpjamiem paziņojumiem, piedevām vēlā nakts stundā, kad domāšana varbūt nav tā pati skaidrākā. Var jau būt, ka eksprezidenta vienīgais patiesais mērķis visā šajā jezgā ir kļūt par pirmo Latvijas eksprezidentu, kurš pēc tam atkal kļūst par prezidentu, bet pirmās nedēļas cilvēkam jaunievēlēta Saeimas deputāta statusā nudien nav bijušas pašas pārliecinošākās.
Zatlera pēctecis Rīgas pilī ziņojis, ka viņš nejūt nekādu steigu arī tagad, kad it kā trīs partijas ir nolēmušas kāpt vienās un tajās pašās kamanās. Prezidents jau sen ir teicis, ka visupirms viņš dikti rūpīgi grib pārliecināties, ka potenciāliem kandidātiem ir visas nepieciešamās prasmes, talanti, zināšanas u.tml. Drošības iestādēm pajautās, vai tām par attiecīgo cilvēku kaut kas nav zināms (un tas, savukārt, rada pietiekami interesantas pārdomas par to, cik ļoti Ventu hercogistes pārstāvji mūsu republikas parlamentā ir alojušies, visu laiku uzstājot, ka Ventu hercogam būtu jākļūst par premjerministru, jo Valsts prezidentam droši vien pat lidojumu laikā uz Ameriku un atpakaļ mājās no tās nebūtu laika izlasīt to blāķi, kas drošības iestādēm būtu sakāmas par hercogu). Protams, grūti spriest, kas drošības dienestiem varētu būt, bet mums visiem pārējiem, tajā skaitā arī Valsts prezidentam, nebūtu zināms par to cilvēku, kurš acīmredzot atgriezīsies Brīvības ielas mājā, ja jau reiz viņš premjerministrs ir bijis pasen, pirms tam ir darbojies Eiropas parlamentā, finanšu ministrs kādreiz bijis. Bet, protams, Valsts prezidentam piemīt septiņreiz mērīt un tikai tad griezt. Vien jācer, ka pārāk dikti gumija netop stiepta, jo skaidrībai par šo lietu būtu jābūt līdz nākamajai pirmdienai, kad jaunievēlētie deputāti pirmoreiz pulcēsies vienkopus, izvēlēsies savu prezidiju, nolems, kādas komisijas būtu nepieciešamas un tad balsos arī par Ministru kabinetu.
Saskaņas centrs tikām sola (skatoties, kurš runā) tikšanos ar Valsts prezidentu, lai parunātu par to, vai tomēr prezidentam nevajadzētu uzstāt, ka SC ir ņemams koalīcijā (Ušakovs), lielu gruzdēšanu ar iespējamu Biškekas piešprici (Urbanovičs), vai arī garantētu oficiālā statusa nodrošināšanu krievu valodai (viens no krievu ekstrēmistiem, teksts parādījās laikrakstā Čas). Par ekstrēmistu varam aizmirst, ne to vien viņš laika gaitā ir sarunājis un sabazūnējis, arī nekāda Biškeka te nebūs, jo Latvijas iedzīvotāji tomēr mēdz būt visnotaļ miermīlīgi — šodien vienā no laikrakstiem kāds latvju zemnieks runā par to, ka Latvijā zemnieki saņem daudz mazākus maksājumus nekā kolēģi jebkurā citā ES dalībvalstī, un atzīst, ka “grieķi vai franči ierēdņiem jau acis būtu izskrāpējuši.” Bet, ja runa ir par to, vai SC tomēr neņemt valdībā — un šī bloga lasītāji zina, ka man pret to nav tādu iebildumu, kādi šajās nedēļās ir pārpludinājuši, piemēram, Latvijas Avīzes lappuses — tad acīmredzot Ušakovam būtu nevis jātiekas ar Valsts prezidentu, bet gan rātni jāapsēžas pie galda, jāpaņem rūtīņpapīrs, un jāuztaisa tā dēvētā SWOT analīze par “Saskaņas” centra nākotni. Piemēram, zem “T” (draudi) varētu padomāt par to, ka apvienībā joprojām ir nerekonstruēti komunisma piekritēji, kurus varbūt var slavēt par stingro mugurkaulu, bet tikai tādā pat nozīmē, kā par tiem, kuri laikā pirms Galileja bija stingri pārliecināti, ka saule riņķo ap zemi. Zem “W” (vājie punkti) varētu padomāt par to, ka partijai Eiropas Savienības dalībvalstī nu neklājas veidot tik ciešas attiecības ar kaimiņvalsts diktatora partiju, ka pēdējā pat sūta savus polittehnologus uz mūsu republiku, lai Saskaņas centram palīdzētu visvisvisādos veidos. (Protams, protams, tikai brīvprātīgi, jo citādi to varētu klasificēt kā aizliegtu ziedojumu no ārvalstīm…) Un, savukārt, zem “O” (iespējas) Ušakovs varētu pierakstīt lūk, kādu domu: “Ja manai apvienībai vispār ir nākotne, tad mums jāsāk ar savu vēlētāju tā kārtīgi parunāties un dot saprast, ka PSRS nudien vairs nav, valsts valoda Latvijā nudien ir tikai viena, izglītība Latvijā gluži loģiski galvenokārt notiek šajā vienā valsts valodā, krievu valoda oficiāla valoda Latvijā nebūs nekad, visa pasaule izņemot Krieviju atzīst, ka Latvijas Republika 1940. gadā tika okupēta un okupēta tā palika visus nākamos 50 gadus, lai gan jā, vēlētaj, tu personīgi neesi okupants.” Un vēl: “Arī tev, mans vēlētāj, rūp tas pats, kas latvietim — dzīve ir dārga, visa valsts tev nevar ļaut par velti braukt tramvajā, kā esmu tev atļāvis darīt galvaspilsētā. Vai tiešām strīds par to, vai vārds aneksija ir vai nav kaut kā labāks vai sliktāks vai pilnīgāks vai nepilnīgāks par vārdu okupācija, patlaban mums ir pats būtiskākais jautājums?”
Jo būtībā, ja reiz SC atkal paliks opozīcijā, apvienībai būs izvēle. Acīmredzamā būs visās lietās un vienmēr pāroties ar Ventu hercogistes partiju, jo “opozīcija tā dara.” Vai arī SC var pavadīt nākamos trīs gadus pierādot, ka arī tā var būt konstruktīvs spēks, it īpaši, ja apvienībai tiks dota loma Saeimas un tās komisiju struktūrās, kā patlaban it kā tiekot solīts. Varbūt pat nebūs vajadzīgi trīs gadi. Ja nākamo valdību veidos Vienotība, ZRP un NA, tajā būs ievērojams procents ministru ar visnotaļ minimālu pieredzi valsts pārvaldes jautājumos, klupieni var būt visnotaļ pamatīgi, un katrā ziņā Dombrovskim šo grupu saturēt kopā varētu būt pat sarežģītāk nekā tas bija ar Ventu hercogistes partiju, jo vismaz tā vienmēr bija gaužām prognozējama, žēl vien, ka 10. Saeimā allaž tandēmā ar opozīciju, nevis ar koalīciju, kurā it kā tā skaitījās esam.
Nākamais laiks ir liels iespēju laiks visai Latvijai. Vakar man radio raidījumā Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja teica, ka statistika rāda, ka katru dienu no Latvijas uz palikšanu aizlido vesela lidmašīna cilvēku, tātad — 100 cilvēku. Gada laikā tur sanāk 36 500 personu. Un ļoti, ļoti daudzi no šiem cilvēkiem tagad dzīvo Londonā, Dublinā, Barselonā, Romā, Helsinkos un citur tāpēc, ka Latvijā darbu nevarēja atrast, neprāta laikā paņemto kredītu nevarēja atmaksāt, bērnus nevarēja pienācīgi apģērbt u.tml. Šis ir liels iespēju laiks, lai beidzot sakārtotu valsts tautsaimniecību pozitīvā veidā, tajā skaitā arī ļoti aktīvi darbojoties Briselē, lai tur aunpieres ierēdņi saprastu, ka tas tomēr nav godīgi, ka tieši Latvijai visu laiku ir jābūt finanšu pastarītes lomā. Un šis ir arī liels iespēju laiks, Latvijā beidzot ieviest visas tās tiesiskuma tradīcijas un noteikumus, par kuriem šķēpi lauzti jau sen un kuri arī nav maznozīmīgi, ja domājam par to, kāpēc Latvijas cilvēki negrib dzīvot Latvijā. Ļoti nozīmīgs rādītājs šajā ziņā: Kāda būs jaunās koalīcijas attieksme pret amatiem. Piemēram, ja no lidostas Rīga vadības izlidos tomēr krietni pieredzējušais Arnis Luhse tikai tāpēc, ka viņš tur kādreiz nonāca ar Ventu hercogistes svētību, tad tas neko īpaši labu neliecinās. Tādas, lūk, var būt cerības raugoties uz Latvijas nākamo valdību. (Un, ja kas, tādas pašas cerības man būtu, ja Āboltiņa un Zatlers tomēr būtu nolēmuši bučoties ar Ušakovu un ne Dzintaru.) Teikšu vēlreiz: Latvijai patlaban ir pietiekami nopietni jautājumi risināmi, lai politikāņiem būtu tomēr jāatsakās no muļķīgas tielēšanās par vēsturi un citiem tomēr mūsdienu kontekstā ne īpaši aktuāliem jautājumiem. Nav Latvijai jābūt nabadzīgākajai valstij Eiropā, un pie tā tomēr Eiropa kā tāda nav tikai un vienīgi vainīga.
Jauku visiem dienu!