Labrīt, lasītāji!Nu, ko. Š.g. 8. jūlijā amatā stāsies jauns, pēc kārtas septītais (vai astotais, ja skaita Kārļa Ulmaņa patvaļīgi sagrābto amatu) Latvijas Valsts prezidents. Pirmais, ko gribu teikt -- vēlu Andrim Bērziņam veiksmi. Veids, kādā viņš kļuva par kandidātu, bija pietiekami savdabīgs -- atnāca cilvēks un pateica "gribu," atradās pieci "zaļi zemnieki," kas bija gatavi viņu izvirzīt, un gatavs.
Protams, savu lomu nospēlēja arī pašreizējā Valsts prezidenta lēmums, Saeimu padzīt ar mietu. Ar paškritiku mūsu “gudrās galvas” pilnīgi noteikti neizceļas, un nešaubīsimies ne mirkli, ka vakar viens otrs deputāts balsoja ar uzmestu lūpu par to, cik “nesmuki” prezidents pret viņu bija izturējies. Taču darīts ir darīts, un nu atliek no visas sirds cerēt, ka A. Bērziņš būs amata cienīgs prezidents, pirmkārt jau stingri jo stingri stāvot pret politikāņu patvaļu, kura nekur nav pazudusi. Vispār ir viss iemesls jautāt, vai šis sasaukums pēc lēmuma par tā atstādināšanu bija morāli tiesīgs vēlēt Valsts prezidentu, bet, ja nu reiz tas ir izdarīts, tad jāraugās uz priekšu. Ja reiz cilvēks ir pateicis, ka nav viņš nekāds oligarhu ieliktenis, tad lai pierāda, ka tas tā ir un neļauj politikāņiem turpināt valsts sagrābšanu. Tajā skaitā skaidri liekot saprast, ja pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām (un nešaubīsimies, ka tādas būs — referendumā pilnīgi noteikti sabiedrības vairākums pašreizējai Saeimai pateiks nē, jo, lai vai kā, bet sabiedriskās domas aptaujās to atbalsta vien katrs desmitais valsts iedzīvotājs) — ja pēc nākamajām vēlēšanām parlamentā būs tikpat daudz ļaužu, kuriem tiesiskums ir pie vienas kājas, tad Satversmes 48. pants ļoti noteikti var tikt likts lietā vēlreiz. Kaut kad tomēr mūsu “gudrajām galvām” ir jāiemācās, ka nevar rīkoties kā vien tīk, nedomājot par tiesiskumu nemaz.
Jo raugi, no politikāņu nedarbiem pietiekami lielas atraugas turpinās vēl un vēl. Batālijās ap Valsts prezidenta ievēlēšanu, iespējams, paslīdēja garām tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir konstatējis, ka par spīti tam, ka pagājušajā gadā partijām un to apvienībām bija pat ļoti daudz naudas priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām, atsevišķas partijas un to apvienības kārtējo reizi nespēja atturēties no nešķīsta kārdinājuma. Nevienam nebūs pārsteigums par to, kura apvienība jau atkal šajā nozīmē kļuva par “spīdekli.” Jā, tā bija apvienība Par Labu Latviju mums un mūsu sponsoriem — tā pati, kuras pamatā ir tās divas partijas, kuras 2006. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā “izcēlās” ar sevišķi vērienīgu, runāsim atklāti — krāpšanos. Tajā skaitā “Tautas” partija, kurai visticamāk kaut kad nākotnē nāksies maksāt pat ļoti, ļoti lielu naudu, un tas ļoti noteikti varētu nozīmēt partijas pelnītās beigas.
Tāpat varbūt paslīdēja garām tas, ka Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi kriminālprocesu par pašreizējās Satversmes tiesas tiesneses Vinetas Muižnieces (tā nav sakritība, ka arī viņa bija “Tautas” partijas pārstāve) rīcību Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas amatā, kad, cik var spriest, apzināti nobēdzināts tika jautājums par kriminālatbildības noteikšanu partiju un priekšvēlēšanu finansējuma noteikumu pārkāpšanā. Redzēsim, kas ar to notiks tālāk, bet jau tagad varam pateikt, ja pret V. Muižnieci tiks izvirzīta kriminālapsūdzība, tad būs ļoti nopietni jautājumi par to, vai viņa ir tiesīga turpināt darbu valsts konstitucionālajā tiesā, nemaz nerunājot par to, kas notiks, ja viņa tiks notiesāta.
Ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kādu Saeimu mēs ievēlēsim septembrī. Kā pirmdien teicu “Skatā no malas,” es vienkārši nevaru saprast, kāpēc darba ļaudis atkal un atkal un atkal balso par cilvēkiem, kuri viņiem atklātā tekstā un nepārtraukti melo. Ja tikai 10 procenti Latvijas iedzīvotāju atbalsta Saeimu, tad šķiet visnotaļ acīmredzams, ka ir vajadzīga kvalitatīvi jauna Saeima. Vai vismaz attīrīta un iztīrīta Saeima. Nav šaubu, ka vēlēšanās labu rezultātu var gaidīt “Saskaņas” centrs — tā elektorātam ir visas cerības nodrošināt, ka viņu mīluļi, tajā skaitā tie, kuri neprot latviešu valodu, tiks pie varas. Tāpat savs elektorāts ir “zaļajiem zemniekiem,” un te nu rodas jautājums par to, vai šīs divas apvienības spēs iegūt 51 vietu Saeimā. Jo tādā gadījumā sapratīsim ļoti, ļoti skaidri, kādā virzienā Latvija tiks pagriezta: Prom no Eiropas un Krievijas virzienā. Tas ir “zaļo zemnieku” ministrs, kurš bīda dzelzceļa savienojumu ar Maskavu uz Eiropas Savienības Rail Baltica projekta rēķina. Tas ir “Saskaņas” centrs, kuram ir sadarbības līgums i ar Krievijas, i ar Ķīnas diktatoriem. Tas ir no šī politikas gala (plus vēl PLL), no kura nāca lielā zākāšanās par Latvijas starptautiskajiem aizdevējiem, no šī politikas gala doma, ka kodolspēkstaciju vajag būvēt tandēmā nevis ar Lietuvu, bet gan ar Krieviju.
Un tas, savukārt, nozīmē pat ļoti lielu atbildību Vienotībai. Buldozers jau var sacerēties, ka oktobrī Saeimā nekādas Vienotības vairs nebūs, bet ticamāk ir tas, ka oktobrī Saeimā nekāda buldozera nebūs, jo diez vai kādam izdosies sabiedrību pārliecināt, ka PLL astoņi deputāti šajā piegājienā ir darījuši jebko konstruktīvu, un pieci procenti, ļoti iespējams, apvienībai šoreiz izrādīsies pārāk ciets rieksts — ja vien kārtējo reizi nenotiks “radoša” pieeja kampaņas finansēšanai. Bet vai Vienotība ir pietiekami spējīga? Nezinu. Vēl viens “sīkums,” kas varbūt lasītājiem ir paslīdējis garām, ir visnotaļ apbrīnojami atklāts teksts, ar kādu šajās dienās ir nācis Vienotības pārstāvis Jānis Mārtiņš Skuja Rīgas domē. Intervijā portālam Bizness.lv viņš pateica, ka vienotības ideja Vienotībai esot sabojāta, tikai pašnāvnieks tagad būtu gatavs kustībā iesaistīties, Jaunais laiks ir “kā enkurs, kas noraus dibenā Pilsonisko savienību,” ekonomikas ministru Kamparu “jau sen vajadzēja padzīt” u.tml. Kā teicu, ar paškritiku mūsu “gudrās galvas” nav ieradušas sadzīvot, un J.M. Skuju Vienotība … izslēdza. Vārdu sakot, nekādu kritiku, mēs paši labāk zinām. Bet Vienotība to vairs nevar atļauties. Seši, septiņi mēneši, kuru laikā visi Vienotības deklarētie principi tika upurēti uz “stabilitātes” altāra, ļoti noteikti lika pietiekami daudziem Vienotības atbalstītājiem no apvienības novērsties. Vienotībai vairāk par visu ir vajadzīga pašsattīrīšanās, Jaunais laiks, diemžēl, jau izseni ir kļuvis par siles partiju.
Vai būtu jācer uz jaunu partiju, kuru veidotu Valdis Zatlers vai kāds cits? Diez vai. Laika maz, naudas maz, personāliju saraksta sastādīšanai laika maz. Visticamāk šāda jauna partija gūtu ievērojamus panākumus, vēlme atrast baltu varoni uz balta zirga no sabiedrības nav pazudusi, bet no kurienes tā ņemtu balsis? Galvenais tomēr septembrī būs nodrošināt, ka vairākums Saeimā ir cilvēkiem, kuri tiesiskumu un godīgumu redz kā patiesu principu, nevis tikai kā lozungu. Un te nu jāņem vērā kaut kas, ko par Latvijas politisko iekārtu nesen ir rakstījis erudītais britu komentētājs Eduards Lūkass: “Latvijas galvenais vājums ir nevis tas, ka sliktie puiši ir spēcīgi, bet gan tas, ka labo puišu ir maz un viņi ir vāji. Politiskā šķira ir sekla, un daudzi no valsts labākajiem un saprātīgākajiem pārstāvjiem politiku uzskata par bezgaumīgu un bezjēdzīgu cirku. Kamēr nemainīsies šis uzstādījums, nemainīsies arī Latvija.”
No viņa mutes Dieva ausī. Un pabeigšu šo bloga ierakstu ar to pašu, ar ko sāku. Lai Dievs stāv klāt Andrim Bērziņam un ļauj viņam kļūt par patiesu Latvijas Republikas Valsts prezidentu, par cilvēku, kuram galvenais ir un paliek valsts un sabiedrības labklājība, tās reputācija ārvalstīs un visās aliansēs un organizācijās, kurās Latvija ir iestājusies, kā arī minētais tiesiskums un godīgums Latvijas politikā. Cerēsim, ka viņš aktīvi izmantos visas tiesības, kādas viņam dotas Satversmē, tajā skaitā un it īpaši likumdošanas jomā. Arī pēc 8. jūlija Rīgas pilī būs vajadzīgs stingrs bastions pret politikāņu pārliecību, ka Latvijas Republika ir privātuzņēmums, kas pieder tikai un vienīgi viņiem. Vēlme sagrābt valsti nekur nav pazudusi. Cita starpā pēc pāris gadiem nāks laiks pārvēlēt Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, un pēc visa tā, kas ar politikāņu “gādību” ir noticis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Satversmes tiesā un Tiesībsarga birojā, tā nu reiz ir iestāde, kurā nedrīkst un vēlreiz nedrīkst būt cilvēki, kuri mūsu republikas politkorumpēto vidi uzskata par pašsaprotamu un akceptējamu.
Un sabiedrība — gudra pieeja gaidāmajām vēlēšanām, ļoti gudra. Vai tiešām mēs vēlamies dzīvot valstī, kura ir pavērsta ar seju pret Krieviju un kuras likumdošanas iestāde ir tik ļoti ierāvusies sevī, ka neko aiz Jēkaba ielas nama mūriem neredz un izliekas neredzam? Valstij ir vajadzīga pārvaldes iekārta, kura ir godīga, kura ir sakarīga, kura ir vieda, kura nedara visu iespējamo, lai pēc iespējas lielāks skaits Latvijas republikas pilsoņu tomēr nepārceltos uz ārzemēm. Laiks vētīt, un kā vēl! Nav Latvijai jābūt korumpētai banānu republikai. Nav.
Jauku visiem dienu!