Labdien, lasītāji!Lieliskajā portālā Pietiek.com ir uzpeldējusi informācija, ka kādreizējā sabiedriskās politikas centra Providus un pretkorupcijas organizācijas Delna aktīviste Lolita Čigāne pirms trim gadiem ir Latvijā ievedusi preces no Turcijas un nav tās deklarējusi paredzētajā kārtībā. Radušies jautājumi, vai šīs preces viņa ir pirkusi pati savām vajadzībām, kas ir viena lieta, vai arī tās ir importētas, lai tās varētu tirgot viņas dzīves biedram daļēji piederošā veikalā, kas būtu pavisam cita lieta -- tā jau būtu kontrabanda.

Pati stāsta varone ir teikusi, ka preces absolūti nekādā gadījumā nebija domātas tālāk pārdošanai. Piedevām, jau toreiz viņai uzlikts administratīvs sods 50 latu ar daļēju ievesto mantu konfiskāciju, viņa nolēmusi to nepārsūdzēt, viņa to samaksājusi, un līdz ar to administratīvais process ir beidzies. Pietiek.com materiālā uzdots jautājums par to, kā šī informācija ir nonākusi atklātībā. Mājiens ir par to, ka Vienotības iekšienē ir notikusi atriebība par to, ka L. Čigāne ir aktīvi aicinājusi partijas kolēģi Silvu Bendrāti atteikties no mandāta sakarā ar viņas kādreiz slepenajām attiecībām ar Lembergu. Pati L. Čigāne ir teikusi, “Tāpēc, ja sabiedrībai ir pamatotas bažas par to, ka šis var mani novest kaut kādā atkarības situācijā [..] es patiešām esmu gatava nolikt to mandātu.”

Man tādu bažu nav. Grūti spriest, kādā veidā “lakati – 54 gab., somas – 7 gab., somu aksesuāri – 95 gab., pildspalvas – 3 gab., bižutērija – 13 gab., papīra maisiņi – 100 gab., guašas krāsas – 2 gab. un dāvanu maisiņi – 20 gab.” (tā attiecīgās preces aprakstītas administratīvajā protokolā) varētu politiskajā nozīmē radīt kaut kādu atkarību. Bendrātes gadījumā jautājums ir cits — kā esmu rakstījis citreiz, nevaru zināt, vai viņa ir kaut kādā ziņā pārkāpusi likumu, taču Vienotība viņas kontekstā acīmredzot ir nolēmusi ieturēt Mafijas stila “omerta” principu — neteikt neko, acīmredzot cerībā, ka sabiedrība aizmirsīs. Par šo lietu vakar manā radio raidījumā kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica lūk, ko: “Bendrātes kundzes situācija mani ļoti satrauc un argumenti, ko es dzirdu viņas aizstāvībai, mani nepārliecina. Es domāju, ka te ir principa jautājums par slēpto iespaidu redziet, tas jau ir tas. Nav būtiski, kurā gadā tas notika un cik liela tā summa bija, bet tas, ka cilvēks ir pieņēmis naudu, lai acīmredzot slēptā veidā un citiem par to nestāstot, darbotos kāda oligarha — būsim atklāti, ja? — interesēs, taču ne jau par zilām acīm. Acīmredzot tur ir bijusi kāda noruna un kāda vajadzība, un kad to slēpj — ja tas viss būtu pateikts atklāti, tā būtu pilnīgi cita situācija, bet, kas ir tik rūpīgi slēpts tik ilgus laikus, tas princips kā tāds man tiešām rada nopietnas bažas par Vienotības spēju savās rindās piemērot tikpat stingrus kritērijus un prasības, kādas viņa kā nekā ienākot politikā visi bija publiski pauduši.”

Tieši tā. Turklāt, ja Vienotības iekšienē patlaban notiek vistu un gāganu karš, arī tas ir iemesls pietiekami nopietnām bažām.

Jauku visiem dienu.