Labrīt, lasītāji!Pēdējās dienās masu informācijas līdzekļos daudz rakstīts un runāts par to, kā pagājušajā sestdienā notikušās Saeimas vēlēšanas uztvēra mediji ārpus mūsu valsts. Tā, piemēram, atsevišķi kolēģi nebija apmierināti ar aģentūras Agence France Presse teikto -- ka vēlētāji valdībai esot devuši mandātu drakoniskiem taupības pasākumiem, tajā skaitā arī tāpēc, ka patiesībā aģentūra tā neapgalvoja, tā rakstīja, ka mandāts ir dots centristiem, kuri JAU ir ieviesuši drakoniskus taupības pasākumus.
Taču, ja reizi visi, tad arī es vēlos pievērst uzmanību kaut kam tādam, ko par vēlēšanām ir rakstījuši, tā teikt, skatītāji no malas. Runa ir par britu žurnālu The Economist, kura jaunākajā numurā par vēlēšanām ir teikts, ka Latvija ir pierādījusi trīs aksiomu nepatieso raksturu. Pirmkārt, ka fiksēta valūtas kursa saglabāšana ekonomikas lejupslīdes laikā ir pašnāvnieciska, jo tieši tā Latvija ir izdarījusi. Otrkārt, ka vēlētāji nepārprotami soda politiķus, kuri ievieš stingru taupības režīmu, jo “premjerministra Valda Dombrovska vadītā koalīcija 2. oktobrī uzvarēja parlamenta vēlēšanās ar 58,6 procentiem balsu par spīti tam, ka 2009. gadā tā vadīja valsti laikā, kad IKP samazinājās par 18 procentiem” (te žurnālists acīmredzot ir saskaitījis kopā balsis, kuras saņēma Vienotība, “zaļie zemnieki” un “tēvzemieši).
Un, treškārt, un visnotaļ būtiskāk — ka nav taisnība, ka “nauda neizbēgami sagroza politisko procesu, it īpaši trūcīgās valstīs.” Tas, tā raksta žurnāls, ir redzams apstāklī, ka “galvenā oligarhu atbalstītā partija “Par labu Latviju” sabruka līdz tikai astoņiem mandātiem (pirms tam to bija 33), par spīti tam, ka partija priekšvēlēšanu kampaņu apbēra ar naudu, kā arī NOPIRKA VALSTS VISPAZĪSTAMĀKO NEATKARĪGO LAIKRAKSTU.” (Uzsvars mans, ar skumju nopūtu, bet labi, ka The Economist ir pareizi sapratis to, kas notika ar laikrakstu Diena.)
Tālāk žurnāls raksta par to, ka Saskaņas centra 29 mandāti rada iespēju, ka tā varētu pievilināt “zaļos zemniekus” ar viņu 22 mandātiem, un tāpēc, lai to novērstu, V. Dombrovskis Saskaņai varētu piedāvāt kādu darījumu — “iespējams,” tā raksta The Economist, “lai atvietotu mazāko partiju koalīcijā, kas ir jauna ultranacionālistiska apvienība ar astoņiem mandātiem un nepatīkamiem cilvēkiem vienā apvienības galā.” Neko nesaku, Visu Latvijai ļaudis ir dikti centušies visu nedēļu apgalvot, ka nekādus podus negāzīs, un laiks rādīs, bet, pirmkārt tas ir veids, kādā prominentais žurnāls viņus uztver un, otrkārt, šiem cilvēkiem ir ļoti skaidri jāsaprot, ja viņi valdošās koalīcijas ietvaros demonstrēs to, ko The Economist sauc par “ultranacionālismu,” nebūs tā, ka neviens nepamanīs. Nebūt nē.
Jo žurnāla rakstītais par Latvijas vēlēšanām, manuprāt, sasaucas ar citu rakstu tajā pašā numurā par situāciju Nīderlandē. Tur pie daļējas teikšanas ir ticis patiesi odiozs politikānis vārdā Gērts Vilderss, viņš ir pazīstams ar skarbiem (maigi teikts) paziņojumiem par Islāmu, piemēram, “Islāms vēlas kontrolēt, pakļaut un tad iznīcināt mūsu rietumu civilizāciju.” Autora ieteiktais risinājums sasaucas arī ar Dombrovski, Saskaņas centru un Visu Latvijai, proti: “Labāka, drosmīgāka stratēģija būtu labēji ekstrēmistiskos politiķus iekļaut koalīcijā. (..) Metiet kauliņus un ieceliet Vildersu par Nīderlandes ārlietu ministru. Cik ilgi viņš varēs turpināt pasaulei stāstīt, ka Korāns ir aizliedzams?” Protams, žurnāls mazliet ironizē. Taču ekstrēmisma pieaugums Eiropas politikā bijis redzams ne vien Nīderlandē, bet arī Dānijā, Francijā, Zviedrijā, Itālijā, kā arī Austrumeiropā, kur, tā autors, “šīm kustībām mēdz būt slepkavīgs raksturs.” Latvijas gadījumā “slepkavīgs raksturs” nav redzams ne pa labi, ne pa kreisi. Tā ir Krievija, nevis Latvija, kurā fašisms neofašisms plaukst un zeļ. Taču Latvijas politikā notiekošo neviens neskata atrauti no tā, kas risinās plašākajā pasaulē, un arī tas ir kaut kas tāds, ko valdībai, premjeram un nākamajai koalīcijai derētu atcerēties.
Jauku visiem dienu!