Apmulsuma nedēļa. Tā varētu savilkt kopā sajūtas šajās dienas, kopš atkal esmu kļuvis par Delnas ierindas biedru.

Tā pirmdien Delnā kopā lēmām. Ar to beidzas mana sabiedriski politiskā darbība, kas kopumā ilgusi četrpadsmit nepārtrauktus darba gadus nevalstiskajās organizācijās Latvijā un starptautiski. Dzirdu, ka “Rīga jau runā” lietas, kas varbūt tomēr gluži neatbilst faktiem. Tāpēc labprāt dalītos domās par savu izvēli un uzskatu par savu pienākumu vēlreiz atvadīties no lasītājiem un līdzblogotājiem šajā lapā.

Pērnais gads bija viens no intesīvākajiem posmiem manā dzīvē. Mūsu pašu valsts politika, kas kopš 2006.gada vēlēšanām nav bijusi ieinteresēta nekādos pretkorupcijas priekšlikumos, NVO sektora krīze, mediju neatkarības un kvalitātes konsekventa samazināšanās, konfrontatīva situācija sabiedriskajā vidē ar klusējoši nogaidošiem partneriem acīmredzamī nepieciešamas aktīvas darbības vietā, tas viss šo laiku padarīja tik sarežģītu. Tas bija fons, lai nopietni padomātu par pārtraukuma un pārmaiņu nepieciešamību.

Šajā kontekstā ne mazāk nozīmīga bija NVO sektora finansiālā krīze. Delna pērn saņēma lielāko ziedotāju atbalstu tās vēsturē. Delnas komanda spēja kāpināt projektu ieņēmumus, neskatoties uz arvien mazāk pieejamajiem resursiem. Tomēr tas bija nepietiekami, lai atbilstu gan pašu vīzijai par profesionālu ekspertu sabiedriska sargsuņa organizācijas lomu, gan vēl vairāk – sabiedrības arvien augošajām prasībām: stāvot Tautas sapulcē vai Tautas prezidenta akcijā, man bija jānoklausās gari ieteikumu saraksti ar politiskām vai administratīvām problēmām, kur Latvijas iedzīvotāji būtu sagaidījuši Delnas rīcību un atbalstu.

Par savu nespēju pārliecināt par atbalsta nepieciešamību plašākā un šaurākā lokā atbildību uzņēmos, atsakoties no atalgojuma jau novembrī, bet nekandidēšana uz piekto termiņu bija tālāks man pašsapotams solis.

Tā nu šajā brīdī vēlos teikt paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem par šo kopīgo tik aktīvo laiku. Vissirsnīgākais paldies profesionālajai un tik augsti motivētajai Delnas komandai. Paldies arī ziedotājiem, kuru dāvātie līdzekļi ir tikuši izlietoti ar vislielāko rūpību un atbildību. Ceru, ka Delnas 2007.gada pārskats par to spēj pārliecināt. Un paldies draugiem un visiem tuvajiem, kas mani ir piedzīvojuši pilnīgi neciešamu un stresu nomāktu vai kuriem man vienkārši nav pieticis laika, kad esmu bijis vajadzīgs! Un paldies visiem tiem daudzajiem brīnišķīgajiem cilvēkiem un sava darba darītājiem, kurus esmu saticis Delnas vadības četru gadu laikā. Lai sokas arī turpmāk!

Teikt paldies nelabvēļiem sanāk egoistiski un ne visai godīgi iepretim līdzjutējiem, taču tomēr vēlos to darīt, jo viņu nopelns ir noderīgais rūdījums, ko sanācis gūt. Publiskie uzbrukumi un klaigas man tiešām ir bijuši burtiski “kā pīlei ūdens”, kamēr solidaritātes trūkums un meža nesaredzēšana aiz kokiem tuvākā lokā ir bijusi lielāka sāpe.

No personiskām pozīcijām raugoties, Delnas vadītāja “darbs” ir brīnišķīgs un varu to katram ieteikt. Delnas vadības četros gados nekad nav bijis jāmelo, ienākumi ir bijuši tikai tie, kas deklarēti un par tiem ir tikuši samaksāti nodokļi, piedzīvotās intrigas ir bijušas bērnišķīgas un vairumā gadījumā tapušas ar naivu pārliecību, ka “kalpo lietai”. Varbūt vienīgā vilšanās ir šādās idealistiskās kopienās (tik līdzīgi baznīcām) raksturīgā liekulība, izvirzot sev un citiem atšķirīgus standartus. Bet tas tiešām ir nieki salīdzinājumā ar vispārējo sabiedriski politisko vidi Latvijā.

Atskatoties uz veikumu, noteikti gribu atgādināt par Delnas lomu pirmā Eiropas komisāra izvirzīšanā, kas amatā ļāva nonākt cienījamajam Andrim Piebalgam; 2006.gada vēlēšanās publiskā diskusija par nelegālajām finansēm TP un LC/LPP lika pamatu Administratīvās tiesas spriedumam, kas norādīja uz “trešo personu” finansēšanas prakses nelikumību, finansiāli vēl šobrīd nopietni apdraudot abas partijas; Jāņa Maizīša pārvēlēšana ģenerālprokurora amatā lielā mērā noveda pie tā, ka redzējām “lembi cietumā”; sekošana līdzi KNAB vadības maiņām bija viens no faktoriem vadītāju stabilitātei šajā iestādē; Satversmes tiesas spriedums Brīvostas lietā paturēja nodokļu maksātāju kabatā aptuveni pusmiljardu vērtus un LŠŠ iekārotus īpašumus; Merko Ehitus izslēgšana no Gaismas pils būvniecības nozīmē jaunu praksi biznesā no vienas un lielu spiedienu uz abiem pārējiem pretendentiem no otras puses, kas noteikti novedīs pie cenas samazināšanās un pamatīga ietaupījuma valsts kasei. Pati Delna savos darbības 10 gados būs notērējusi kopumā vienu miljonu latu. Lai kāds nāk un man “uz aci” pasaka, ka tā nav laba investīcija?!

No amata aizejot, ņemu līdzi pārliecību, ka pretkorupcija ir katra demokrāta uzdevums. Mums katram mantojumā ir dāvāta mūsu pašu valsts ar tās Satversmi, kuras iedzīvināšana ir tikai un vienīgi mūsu pilsonisks pienākums un atbildība. Korupciju es redzu kā vienu no bīstamākajiem demokrātijas apdraudējumiem kā Latvijā, tā pasaulē. Un ticu, ka šim tematam būtu jāvieno katrs demokrāts pilnīgi neatkarīgi no ideoloģiskās, politiskās, reliģiskās vai jebkādas citas pārliecības vai pazīmēm. Tāpēc atgriežos pie meža, kuru aicinu mums visiem saskatīt aiz kokiem!

Un beigās vēl tomēr jokam “Kartāgas klauzula”: Sorosa fondam, ne pašam Džordžam šo četru gadu laikā tiešām nav bijusi nekāda ietekme uz Delnas darbību.

Un visiem iesaku – http://zatleramne.wikidot.com/.

Un neaizmirstiet parakstīties par referendumu (tikai vēl līdz 10.aprīlim)!

Un uz redzēšanos! 🙂