Foto: Michaela Tacker
Nākotnes paaudžu ombudam ne tikai jāspēj iztēloties pasaule, kurā nākotnes paaudzēm, iespējams, būs jādzīvo, bet arī jāspēj konkrēti formulēt, ko tad nākotnes paaudzēm ir tiesības no mums sagaidīt.
2000.gada pavasarī Budapeštā daži jauni ungāru aktīvisti nodibināja nevalstisko organizāciju (NVO) ar nosaukumu “Sargāsim nākotni”. Viens no aktīvistiem, Andrāss Laniī (András Lányi) kādas prāta vētras laikā bija nācis klajā ar ideju par institūciju, kas runātu tās grupas vārdā, kura demokrātiskās pārstāvniecības ziņā ir “visizslēgtākā no izslēgtajām”, proti, nākotnes paaudžu vārdā. Bezpajumtnieku vai “bezdokumentu” cilvēku labā valstis dara nožēlojami maz. Bet vēl mazāk valstis uzklausa tos, kuriem nav balss, jo viņi vēl nav piedzimuši. Nākamajām paaudzēm, protams, nākotnē būs iespēja izteikties. Taču dažos gadījumos šī iespēja var nākt par vēlu — vai nu tādēļ, ka mūsu darbības būs novedušas pie neatgriezeniskām sekām, vai arī tādēļ, ka mēs paši nebūsim klāt, lai viņu teikto uzklausītu.
“Sargāsim nākotni” biedrs Lāslo Šojoms (László Sólyom), kurš pa šo laiku ir jau paguvis kļūt par Ungārijas prezidentu, bija tas, kurš izstrādāja nākotnes ombuda likumprojektu. Likumprojekts tika iesniegts Ungārijas parlamentā 2001.gadā, taču pieņemts tikai 2007.gadā. Turklāt prezidenta Šojoma piedāvātais ombuda kandidāts tika apstiprināts tikai ceturtajā piegājienā. Šā gada 26.maijā tiesību zinātnieks Sāndors Fūlops (Sándor Fülöp) kļuva par pirmo ungāru “nākotnes paaudžu ombudu”.
Nākotnes paaudžu ombuds ir unikāla institūcija. Dažu valstu konstitūcijas gan piemin rūpes par nākotnes paaudzēm, dažos gadījumos (piemēram, Japānā, Norvēģijā un Bolīvijā) pat piešķirot tām zināmas tiesības. Taču īpaša institūcija, kuras tiešais pienākums ir rūpēties par nākotnes paaudzēm, ir liels retums. Pasaulē ir zināmi tikai kādi seši līdzīgi gadījumi. Piemēram, Somijas parlaments 1993.gadā izveidoja “nākotnes lietu komisiju”. Un Izraēlas Knesets 2001.gadā izveidoja nākotnes paaudžu parlamentāro komisiju, kura izbeidza darbību 2006.gadā. Minētās institūcijas atšķiras no Ungārijas ombuda — gan pilnvaru, gan konkrēto mērķu ziņā.
Ombuda idejas materializēšanās Ungārijā daļēji saistīta ar īpašiem vietējiem apstākļiem. Taču pārsteidzošas šķiet ombuda relatīvi plašās pilnvaras. Piemēram, viņš drīkst aicināt privātus aktorus “pārtraukt jebkādas darbības, kas nelikumīgi kaitē videi”. Viņš var laist klajā rekomendācijas valsts un privātām institūcijām, rekomendācijas saņēmējam uzliekot par pienākumu “30 dienu laikā” sniegt “izvērstu atbildi”. Viņš drīkst arī “ierosināt uzraudzības procedūras valsts pārvaldes iestādēm, (…) piedalīties tiesas procesos un ierosināt lēmumu izpildes apturēšanu”. Kneseta komisijas vadītāja pilnvaras nebija tik plašas.
Ungārijas nākotnes paaudžu ombuds ir daudzsološa institūcija, kas var iedvesmot veidot līdzīgus amatus arī citviet. Taču pastāv arī vairāki klupšanas akmeņi. Minēsim divus. Pirmkārt, ombuda darbība būs lielā mērā viņa paša ziņā. Un ne tikai tādēļ, ka viņš darbosies viens, nevis komisijas sastāvā, kā tas bija Izraēlas gadījumā, bet drīzāk tādēļ, ka ombuds nevarēs konsultēties ar cilvēkiem, kuru intereses pārstāv. Politiķi labi zina, cik ērti ir runāt nākotnes paaudžu vārdā, jo tām reti kad rodas izdevība jebko iebilst. Ir zināmi gadījumi, kad politiķi šo faktu ļaunprātīgi izmantojuši. Taču tas, ko daži oportūnisti uztver kā priekšrocību, ombuda gadījumā kļūst par patiesu izaicinājumu. Tā kā ombudam nav iespēju konsultēties ar nākotnes paaudzēm, Sāndoram Fūlopam savas darbības efektivitātes nodrošināšanai būs nepieciešama skaidra vīzija, kuras pamatā ir informēts viedoklis par to, kas tad starppaaudžu taisnīguma labā būtu jādara. Un viņam būs jāspēj šī vīzija arī novadīt līdz visām Ungārijas sabiedrības grupām. Protams, viņam būs arī jāspēj iztēloties pasaule, kurā nākotnes paaudzēm, iespējams, būs jādzīvo. Taču papildus labām futurologa spējām ombudam būs arī konkrēti jāformulē, ko nākotnes paaudzēm ir tiesības no mums sagaidīt.
Otrs klupšanas akmens ir saistīts ar ombuda plašajām pilnvarām. Likuma uzmanības centrā ir vides aizsardzība. Tādēļ Sāndoram Fūlopam būs jānoskaidro, vai viņa pilnvaru robežas ir tik plašas, lai viņš varētu attīstīt daudzveidīgāku aktivitāšu loku, kas sniedzas tālāk par vides jautājumiem. Skaidrs, ka pat tādā gadījumā, ja viņa misijas uzmanības degpunktā būs vide, viņam būs pastāvīgi jāpatur prātā iespējamā saskarsme ar citām, ar vidi nesaistītām starppaaudžu saistībām. Un tad var nākties domāt par finansējumu pensijām, par budžeta deficīta saglabāšanu pienācīgā līmenī vai par politikas nostādņu izstrādāšanu veselības aprūpes vai izglītības jomās.
Šķiet, ka ombuds var nonākt situācijā, kad viņš ir pārāk vientuļš un apveltīts ar pārāk šaurām pilnvarām. Viņa panākumi nebūt nav garantēti un iespējamie klupšanas akmeņi paliek spēkā. Mums atliek vien teikt: “Lai veicas, Fūlopa kungs!” Pasaules valstu pilsoņi un nākotnes paaudzes Jūs uzmanīgi vēro…