Foto: Anita363
Kioto protokola neturpināšana apdraudētu pērn panākto klimata mērķu sasniegšanu.
Šā gada klimata samits var nepiesaistīt tādu sabiedrības uzmanību kā pirms diviem gadiem Kopenhāgenā notikusī COP 15 1 ] sanāksme. No tās tika gaidīti apņēmīgi lēmumi klimata saudzēšanā, bet tā daudzus pievīla ar neizlēmību, parādot valstu milzīgās atšķirības uzskatos par to, kam un cik daudz ir jāuzņemas atbildība par klimata izmaiņām.
[Tomēr arī šogad Durbanā, Dienvidāfrikas Republikā, no 28. novembra līdz 9. decembrim notiekošajā kārtējā klimata samitā piedalīsies vismaz 15 000 akreditēto delegātu un vēl daudz klimata tūristu. Tas, protams, radīs lielas siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, taču Durbana ir apņēmusies tās aprēķināt un novērst, ieguldot atjaunojamajos energoresursos, energoefektivitātē un stādot kokus. Durbanas sanāksmes dalībnieki centīsies nonākt pie jaunas vienošanās, kas globālo klimata politiku varētu pavirzīt vismaz soli uz priekšu.
Ar līdzšinējo apņemšanos nepietiek
Ja mēs gribam klimata izmaiņas apturēt, ikgadējās SEG emisijas 2020. gadā nedrīkst pārsniegt 40-44 gigatonnas (Gt). Tas ir par 10-14 Gt mazāk nekā pašreizējā attīstības scenārijā, ja vien nekas netiek mainīts. Ja tiek izpildīta Kopenhāgenā panāktā vienošanās, 2020. gadā labākajā gadījumā emisijas samazinātos par 7 Gt. Taču tas nav pietiekami, un šādā gadījumā globālā temperatūra gadsimta beigās pieaugtu par 2,5 – 50C. Tas varētu novest pie neatgriezeniskām katastrofālām pārmaiņām globālajā klimata sistēmā, kas var izpausties kā okeānu ūdens līmeņa celšanās, vētras, pastiprināti lietus un sausuma periodi.
Nav pietiekami izpildīt tikai Kopenhādenā panākto vienošanos, jo tas tāpat var novest pie neatgriezeniskām katastrofām.
Pirms gada Kankūnā, Meksikā, kur notika iepriekšējā klimata konference COP16, valdības vienojās nepieļaut globālās temperatūras paaugstināšanos par vairāk nekā 20C, salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku. Jaunattīstības valstīm tika apsolīts līdz 2020. gadam piešķirt 100 miljardus ASV dolāru adaptācijai klimata pārmaiņām, mežu aizsardzībai un emisiju samazināšanas pasākumiem – tam nolēma izveidot Zaļo klimata fondu. Šis fonds palīdzētu jaunattīstības valstīm samazināt savas nākotnes emisijas un pielāgoties klimata pārmaiņām, taču nav vērsts uz piesārņojuma samazināšanu industrializētajā pasaulē, kas vēl joprojām ir lielākā piesārņotāja.
Bez tam vēl joprojām nav skaidrības, kā šo apņemšanos pildīt. Valstis minēto naudas summu negrasās piešķirt vienkārši no valstu kasēm, bet idejas par „Robina Huda nodokli”, kas paredz piemērot nodokli starptautiskajām finanšu transakcijām, aviācijas, kuģniecības un importa aplikšanu ar CO2 nodokļiem, kas varētu nodrošināt līdzekļus klimata fondam, apstrīd finanšu ministri un citi neoliberālisma piekritēji. Globālā ekonomiskā krīze un attīstīto valstu lielie ārējie parādi vienošanās izpildi apgrūtina vēl vairāk.
Emisijas strauji pieaug
Par spīti ekonomiskajai krīzei, SEG emisijas turpina augt, jo pieaug globālais ogļu patēriņš. 2010. gadā SEG emisijas sasniedza 33 Gt, un tas ir par 45 % vairāk nekā 1990. gadā. Attīstītās OECD 2 ] valstis ir atbildīgas par 40 % no šīm emisijām. Arī emisijas uz vienu iedzīvotāju attīstītajās valstīs ir augstākas nekā jaunattīstības valstīs. Taču daudzās jaunattīstības valstīs emisijas aug ļoti strauji, un, piemēram, Ķīnas emisijas uz vienu iedzīvotāju jau pārsniedz tādu valstu kā Francijas, Itālijas un Spānijas emisijas. Attīstītās valstis pašlaik ir apņēmušās savas emisijas līdz 2020. gadam samazināt par 7-13 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Taču 20C mērķa sasniegšanai emisiju samazinājumam jābūt 25-40 % robežās. Un tādos pašos tempos emisiju samazinājumam būtu jānotiek arī pēc 2020. gada.
[ Jaunattīstības valstis ir uzņēmušās daudz lielākas saistības SEG emisiju samazināšanā nekā attīstītās Rietumu valstis.
Stokholmas vides institūta pētījums rāda, ka jaunattīstības valstis patiesībā ir uzņēmušās daudz lielākas saistības SEG emisiju samazināšanā nekā attīstītās Rietumu valstis, kurām būtu jāuzņemas galvenā atbildība. Starptautiskajos līgumos ir atstāti robi, kas attīstītajām valstīm ļauti emisijas patiesībā palielināt par 9 %. [ 3 ] Līdz ar to jaunattīstības valstis vairs negrib uzņemties nekādas saistības, kas apdraudētu to ekonomisko izaugsmi.
Kioto protokols jāturpina
Patlaban ir panākts progress attiecībā uz mežu aizsardzības fonda (REDD) izveidi, klimatam draudzīgu tehnoloģiju pārnesi no attīstītajām un jaunattīstības valstīm un divu komiteju izveidi. Viena komiteja būtu vērsta uz jaunattīstības valstīm piešķiramo fondu izlietojuma uzraudzību, bet otra – uz palīdzību jaunattīstības valstīm adaptēties klimata pārmaiņām.
Taču neatbildēts ir jautājums, kas notiek ar Kioto protokolu, kas patlaban ir vienīgais saistošais instruments globālajā klimata politikā un nosaka konkrētus klimata mērķus. Jaunattīstības valstis Kioto protokolu grib turpināt. Taču Japāna, Kanāda un Krievijas Federācija ir paziņojušas, ka tās negatavojas parakstīt vienošanos, un, visticamāk, nedarīs arī ASV. Šīs valstis Kioto protokolu uzskata par ekonomisko attīstību ierobežojošu. Savukārt ES un dažas citas valstis ir izteikušas draudus, ka neparakstīs vienošanos, ja arī jaunattīstības valstis neuzņemsies samazināt savas SEG emisijas. Ja Durbanā nepanāks vienošanos par Kioto protokola turpināšanu, vēl atliek nākamā gada pušu sanāksme, kas notiks dažas nedēļas pirms Kioto protokola darbības perioda beigām. Kioto protokola neturpināšana būtu liels solis atpakaļ un apdraudētu pērn panākto Kankūnas klimata mērķu sasniegšanu.
Japāna, Kanāda, Krievija un ASV Kioto protokolu uzskata par ekonomisko attīstību ierobežojošu.
Arī Latvijai ir sava delegācija Durbānā. Latvijas pozīcija pamatā atbalsta ES nostāju un iestājas par Kioto protokola otrā posma uzsākšanu. Lai gan nav lielu cerību, ka šis protokols tiks turpināts, maz ticams, ka turpinoties tas Latvijai būtu tikpat labvēlīgs kā patlaban, kad mēs esam saņēmuši vairāk nekā 200 miljonus eiro no emisiju samazinājuma, ko esam pieredzējuši rūpniecības sabrukuma rezultātā 90. gadu sākumā. Arī patlaban Latvijā ir ekonomiskā krīze, taču šoreiz krīzes ietekmē SEG emisijas ir samazinājušās tikai nedaudz, jo lielākā daļa piesārņojošās rūpniecības ir likvidēta.
Taču Latvijai bez Kioto protokola ir jāpilda arī ES nospraustie mērķi
– Emisiju tirdzniecības sistēmā (ETS) SEG emisiju samazinājums par 21% pret 2005. gadu (kopīgs ES mērķis);
– emisiju tirdzniecības sistēmā neiekļautās nozares – transports, mazā rūpniecība, lauksaimniecība, mājsaimniecības (ne-ETS) SEG emisiju apjoms Latvijā 2020.gadā nedrīkst pārsniegt 17% pieaugumu, salīdzinot ar 2005. gadu;
– atjaunojamajiem energoresursiem 2020. gadā jābūt 40 % no kopējā enerģijas gala patēriņā (2007. gadā ap 30 %), tajā skaitā 10 % transporta sektorā (2007. gadā 0,14%). [ 4 ]. Tāpēc nākamā gada sākumā Latvijai ir jāpieņem jauna klimata politika, kas nodrošinātu šo mērķu sasniegšanu. Pašlaik eksperti ir sagatavojuši savus viedokļus par nepieciešamajiem pasākumiem lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, rūpniecībā, transportā, atkritumu un mājokļu sektoros [ 5 ]. Taču politika ministriju gaiteņos vēl tikai pamazām top.
Latvijas iedzīvotājiem vairāk rūp valsts ekonomikas attīstība nevis globālās sasilšanas apturēšana
Nominatīvs — Kas? — nenoteiktība Lokatīvs — Kur? — Kopenhāgenā