Labrīt, lasītāji!Šorīt jūtos svētlaimīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani šorīt gluži negaidot uzmeklēja cilvēks Amerikā, kurš man vidusskolas laikā bija lielisks draugs, bet pēc vidusskolas pazuda -- viņš aizgāja vienā, es citā virzienā. Laimīgā kārtā mūsdienās ir tāds internets, un tā kā Amerikā tādu Kārļu nav īpaši daudz, viņš mani atrada tā. Tas ir ļoti jauki. Būs ko atcerēties.

Otrs iemesls saistās ar pašu blogu. Blogotāji priecājas tajos brīžos, kad tēma viņiem tiek pasniegta uz paplātes ar ziedu pušķi un šampanieti. Tā tas gadījies arī šoreiz. Allaž pļāpīgais Tieslietu ministrs Segliņš acīmredzot pēkšņi ir atjēdzies par to, ka reizēm pļāpāt it kā nevajadzētu. “Es saprotu, ka jums, cienījamie žurnālisti, tas ir interesanti un tas noder sižetiem, ka sasitās ar pierēm kāds ministrs ar premjeru” — tā žēlabaini ir paziņojis Segliņš. Un vēl: “Arī mēs, politiķi, kādreiz muti palaižam ne tā kā vajadzētu, bet mēs strādājam kopā.” Un: “Lūgums, ja jūs varat, mūsu izteiktās frāzes, ja jūs varat noturēties neizmantot, lai mūs sistu ar galvām kopā, bet visiem kopā tikt pāri šai situācijai.”

Labi, ka Segliņš beidzot ir sapratis žurnālistikas funktieri. Neba jau viņš ir vienīgais politikānis Latvijā, uz kuru žurnālisti raugās ar ieslēgtu diktafonu un vāji maskētām cerībām par to, ka arī šoreiz viņš pateiks kaut ko līdzīgu atziņai par to, ka visi briti ir draņķi, vai arī par to, ka Latvijā drīkst zagt, ja vien nozagtā prece ir “zaptes burkas” vērtībā. Atcerēsimies pašreizējā finanšu ministra Repšes premjerēšanu, kad kā no pārpilnības raga bira laukā domu graudi par to, ka latviešu kino nekam neder, ka premjera untumi būtu uzskatāmi par force majeure u.tml. Žurnālistiem šādi ļaudis ir zelta vērti. Universitātē citēju piemēru: Pirms nu jau daudziem gadiem kādā lidmašīnā bija žurnālists, kurš pamanīja, ka viņam priekšā sēž valsts lauksaimniecības ministrs. Un brīdī, kad lauksaimniecības ministrs izteicās pat ļoti rupji par tumšādainiem cilvēkiem, žurnālists noteikti iekšēji gavilēja. Lauksaimniecības ministram drīz vien nācās aiziet no amata.

Jo, lai arī cik žēlabaini Mareks Segliņš neskatītos žurnālistikas virzienā, fakts ir tāds, ka par izmuldēšanos ir atbildīgs tikai un vienīgi politikānis. Ja cilvēks nemāk turēt mēli aiz zobiem, tad ir jāiet kādā profesijā, kur tas nav svarīgi. Ja savukārt viņš ir valdības ministrs, tad viņam ir jāprotas. Konkrētajā gadījumā runa ir nevis par badīšanos ar pierēm, bet gan par ļoti svarīgu jautājumu. Vakar Ministru kabineta sēdē pašreizējais premjerministrs tieslietu ministru ir lūdzis paskaidrot, ko īsti viņš domāja sakot, ka budžets būs jāgriež vēl un pensijas ir vienīgā joma, kura līdz šim nav aizskarta. Segliņam ir absolūti taisnība, ka žurnālistiem ir “interesanta” doma, ka par pensijām runā tieslietu ministrs, bet vēl vairāk, ka tieslietu ministrs ir pat ļoti redzams “Tautas” partijas pārstāvis. Tandēmā ar krusttēva Mākoņos pārdomām par lata devalvāciju var rasties iespaids, ka partijā veidojas pietiekami konkrēta politika attiecībā uz valsts budžetu un Latvijas nākotni. Un tāpēc žurnālisti ļoti rūpīgi klausīsies visā, ko stāsta valdības ministri. Un sapratīs, ja arī pats Segliņš to nesaprot, ka te nav runa par spēli, runa ir par domstarpībām par pietiekami būtisku politekonomisku jautājumu. Jo, vai tiešām brīdī, kad viņš ierunājās par budžetu un pensijām, viņš domāja, ka žurnālisti ieslēgs kaut kādu vērtēšanas sistēmu, lai nolemtu, vai šoreiz ministrs runā patiesi vai vienkārši vāvuļo?

Jauku visiem dienu!