Foto: JKönig
Stratēģija Eiropa 2020 ir ambicioza, bet joprojām reālistiska. Galvenie tās izaicinājumi — augsts bezdarba līmenis ES, saspringta budžeta situācija dalībvalstīs, eiro nestabilitāte un demogrāfiskās izmaiņas.
Jauno desmitgadi Eiropas Savienība (ES) sagaida ar jaunu attīstības stratēģiju Eiropa 2020, kas noteiks ES attīstības pamatvirzienus turpmākajiem desmit gadiem. Šis jaunais ES līmeņa ilgtermiņa politikas plānošanas dokuments 2010. gadā nomainīja līdzšinējo Lisabonas stratēģiju, kas bija vadlīnijas attīstībai ES iepriekšējiem 10 gadiem. Šajā rakstā tiek raksturoti Lisabonas stratēģijas īstenošanas galvenie sasniegumi ES, iztirzāta jaunā ES stratēģija Eiropa 2020, kā arī tiek minētas līdz šim uzsāktās iniciatīvas un darbības jaunās stratēģijas īstenošanā.
Stratēģiju Eiropa 2020 Eiropadome formāli akceptēja 2010. gada 17. jūnijā. Tās mērķis ir pārvarēt globālo finanšu krīzi ES un sagatavot ES ekonomiku nākamajai desmitgadei. Stratēģijas priekšvārdā Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo uzsver: „Krīze ir trauksmes zvans, brīdis, kad mēs apzināmies, ka, rīkojoties pēc ierastā scenārija, mēs sevi nolemsim pakāpeniskai lejupslīdei un nonāksim otršķirīgā stāvoklī pasaulē. Šis ir brīdis, kad Eiropai jāizvērtē situācija. Tas ir laiks, kad jābūt drosmīgiem un aktīviem.”[1] Stratēģija Eiropa 2020 aicina ES institūcijas un ES dalībvalstis mērķtiecīgi, aktīvi un ar kopīgu rīcību nodrošināt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi Eiropas Savienībā.
Eiropa 2020 – gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme
Stratēģija Eiropa 2020 piedāvā vīziju izveidot Eiropas sociālā tirgus ekonomiku 21. gadsimtam. Šī stratēģija ietver sevī trīs prioritātes. Pirmkārt, nodrošināt gudru izaugsmi, kas paredz izveidot uz zināšanām un inovāciju balstītu ekonomiku. Otrkārt, veikt ilgtspējīgu izaugsmi, attīstot zaļu, konkurētspējīgu ekonomiku, kurā resursi tiek izmantoti efektīvi. Treškārt, īstenot iekļaujošu izaugsmi, kas nozīmē, ka jāattīsta ekonomika ar augstu nodarbinātības līmeni, nodrošinot sociālo un teritoriālo kohēziju.
Eiropas Komisija ierosināja un dalībvalstis ir apstiprinājušas piecus ES pamatmērķus, kas ir jāsasniedz līdz 2020. gadam:
- Jābūt nodarbinātiem 75% iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem;
- 3% no ES IKP jāiegulda pētniecībā un attīstībā;
- Jāizpilda „20/20/20” mērķi klimata/enerģētikas jomā, tas ir, jāsamazina siltumnīcas efekta gāzu (CO2) emisija par 20%, salīdzinot ar 1990.gadu, jāpalielina atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas patēriņā līdz 20% un jāpalielina energoefektivitāte par 20%;
- Skolu nepabeigušo skolēnu īpatsvaram jābūt mazākam par 10% un vismaz 40% jaunākās paaudzes iedzīvotājiem (30-34 gadu vecumā) jābūt ar augstāko izglītību;
- Nabadzības riskam pakļauto personu skaits līdz 2020. gadam ir jāsamazina par 20 miljoniem cilvēku.[2]
Lai sasniegtu šos kvantitatīvos mērķus, Eiropas Komisija izvirza septiņas pamatiniciatīvas, starp kurām ir „Inovatīva Savienība”, „Jaunatne kustībā”, „Digitālā Eiropa”, „Eiropa, kas efektīvi izmanto resursus”, „Rūpniecības politika globalizācijas laikmetam”, „Jaunas prasmes un darbavietas” un „Eiropas platforma pret nabadzību”. Ar vairākām no šīm iniciatīvām Eiropas Komisija nāca klajā 2010. gada rudenī un dažas no tam jau ir uzsāktas, piemēram, „Inovatīva Savienība”, „Jaunatne kustībā” un „Digitālā Eiropa”[3].
Kohēzijas politika, struktūrfondi, ES politikas virzieni un tiesību akti ir galvenie rīki, lai sasniegtu ilgtspējīgu, uz zināšanām balstītu un iekļaujošu izaugsmi ES dalībvalstīs un to reģionos. Līdz 2010. gada 12. novembrim ES dalībvalstis sagatavoja un Eiropas Komisijai iesniedza nacionālās reformu programmas stratēģijas Eiropa 2020 īstenošanai, bet gala versijas ir iesniedzamas līdz 2011.gada aprīļa beigām[4]. Tajās jāatspoguļo ES dalībvalstu plānotā politika un struktūrpolitikas pasākumi nacionālo kvantitatīvo mērķu sasniegšanai, kā arī pasākumi nacionālā līmeņa izaugsmes šķēršļu novēršanai[5].
Lisabonas stratēģijas īstenošanas sasniegumi
Periodā no 2000. gada līdz 2010. gadam ES stratēģisko attīstību noteica Lisabonas stratēģija, kuras mērķis bija padarīt ES par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē līdz 2010. gadam. Tā tapa kā reakcija uz globalizācijas un sabiedrības novecošanās problēmām[6]. 2005. gada martā Eiropadomes sanāksmē Briselē Lisabonas stratēģija tika atjaunota, jo ES dalībvalstīm pietrūka politiskās gribas ieviest nepieciešamās strukturālās reformas, tādēļ bija nepieciešamas korekcijas stratēģijā. Šajā aktualizētajā stratēģijā tika izvirzīti divi pamatuzdevumi — izaugsme un nodarbinātība.
Ne visi Lisabonas stratēģijā paredzētie izaugsmes rādītāji tika sasniegti, kam par iemeslu bija pārlieku lielais optimisms, kad tapa Lisabonas stratēģija. ES līderi cerēja panākt ASV, nosakot, piemēram, vidējo ekonomisko izaugsmi 3% apmērā ik gadu un plānojot radīt 20 miljonu darba vietu līdz 2010. gadam[7]. Nodarbinātība pieauga, bet ne plānotajā apjomā, tika būtiski liberalizēts ES telekomunikāciju, enerģētikas un finanšu pakalpojumu tirgus, bet ieguldījumi zinātnē un attīstībā bija nepietiekami. Tādi Lisabonas stratēģijas pamatuzdevumi kā ekonomiskā izaugsme 3% apmērā ik gadu un 20 miljons jaunu darba vietu radīšana netika sasniegti. Turklāt krīze 2008. gadā un 2009. gadā iznīcināja iepriekšējo vairāku gadu gaitā panākto ekonomisko un sociālo progresu. Taču Lisabonas stratēģijas neveiksmi noteica ne tikai ekonomiskā klimata pasliktināšanās, bet arī politiskās gribas trūkums un zemā stratēģijas pārvaldības kvalitāte (atvērtās koordinācijas metode[8]). Lisabonas stratēģijas īstenošanas paraugvalstis līdz 2009. gadam bija Austrija, Dānija, Zviedrija un Nīderlande, bet „palaidnīgās” valstis no eirozonas dalībvalstīm — Grieķija, Itālija un Spānija[9]. No „jaunajām dalībvalstīm” salīdzinoši vislabākais sniegums ir konstatējams Čehijai un Slovēnijai, bet visvājākais — Maltai, Rumānijai un Bulgārijai. Igaunijai, Lietuvai un Latvijai Lisabonas stratēģijas parametru izpilde ir vidējā līmenī, un starp Baltijas valstīm vislabākais sniegums bija Igaunijai.
Stratēģijā Eiropa 2020 tiek ņemtas vērā Lisabonas stratēģijas īstenošanas nepilnības. Eiropas Komisija savās stratēģiskajās prioritātēs 2011.gadam būtisku uzmanību velta Eiropa 2020 mērķu īstenošanai[10]. 2010. gadā līdera lomu stratēģijas īstenošanā uzņēmās Vācija un Francija, kas ir apņēmušās uzņemties iniciatīvu jaunās stratēģijas īstenošanā. Vācijas kanclere Angela Merkele uzskata, ka Eiropai jākļūst par dzinējspēku jaunās globālās finanšu arhitektūras veidošanā un ka Francijai un Vācijai ir jāuzņemas vadošā loma ES jaunās stratēģijas Eiropa 2020 īstenošanā[11]. Par stratēģijas Eiropa 2020 priekšrocību tiek uzskatīts tas, ka tajā ir noteikti reālistiski un konkrēti mērķi un prioritātes, kas ir formulēti pārskatāmi un kodolīgi.
Izaicinājumi Eiropai 2020
ES politikas pētniece Daniela Švarcere (Daniela Schwarzer) uzskata, ka liels izaicinājums ES ekonomiskajai attīstībai un stratēģijas Eiropa 2020 veiksmei ir eiro zonas stabilitāte un Māstrihtas kritēriju izpilde, kas pašlaik ir nopietni apdraudēta[12]. No tā izriet situācija, ka ES dalībvalstis, iespējams, nevarēs atļauties veltīt nozīmīgus resursus, lai stimulētu izaugsmi, un tas rada bažas par lēnu attīstību ilgtermiņā. ES politikas pētnieki akcentē arī tādus ES ekonomiskās attīstības izaicinājums kā pieaugošā globālā konkurence un demogrāfiskās problēmas, kas var novest pie lēnas izaugsmes un var mazināt ekonomikas dinamiku ES dalībvalstīs. Bez tam arī ES centieni mazināt klimata izmaiņas var vājināt izaugsmi ilgtermiņā.
2010. gadā ES notika aktīvs darbs pie tā, lai izstrādātu un aktivizētu jaunu attīstības stratēģiju Eiropa 2020. 2011. gadā turpināsies centieni jauno stratēģiju „iedzīvināt” ES un tās dalībvalstu līmenī. Stratēģija Eiropa 2020 ir orientēta uz to, lai nodrošinātu ātrāku ES atkopšanos no finanšu krīzes un veicinātu straujāku ES dalībvalstu ekonomisko izaugsmi. Tā ir ambicioza, bet joprojām reālistiska. Galvenie izaicinājumi stratēģijas īstenošanā ir augsts bezdarba līmenis ES, saspringta budžeta situācija dalībvalstīs, eiro nestabilitāte un demogrāfiskās izmaiņas. Stratēģijas vadmotīvs ir uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un ES ekonomisko konkurētspēju pasaulē, un tās izstrādē ir ņemti vērā Lisabonas stratēģijas īstenošanas klupšanas akmeņi, uzlabojot mērķu un prioritāšu skaidrību, stratēģijas īstenošanas kontroli un izvirzot stratēģiju politiskās dienaskārtības priekšplānā. Svarīgs priekšnosacījums veiksmīgai stratēģijas realizēšanai ir ekonomiskās pārvaldības pilnveidošana ES, jo tieši šis bija galvenais iemesls, kāpēc neveiksmi piedzīvoja Lisabonas stratēģija.
_____________________________
[1] Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, Brisele: Eiropas Komisija, 03.03.2010., http://ec.europa.eu/eu2020/pdf/1_LV_ACT_part1_v1.pdf
[2] EU-wide targets. Aplūkots: 29.12.2010., http://ec.europa.eu/europe2020/targets/eu-targets/index_en.htm
[3] Skat., piem., Virzība uz „Inovācijas Savienību” jeb kā idejas var veicināt jaunas darva vietas, „zaļu” izaugsmi un sociālo progresu Eiropā, 06.10.2010., http://ec.europa.eu/latvija/news/press_releases/2010_10_06_lv.htm; Eiropas iniciatīva „Jaunatne kustībā” rosinās jauniešu mobilitāti un iekļaušanos darba tirgū, 21.09.2010., http://diena.lv/lat/business/karjera/izglitiba/iniciativa-jaunatne-kustiba-rosinas-jauniesu-mobilitati-un-ieklausanos-darba-tirgu; Iepazīsies ar „Eiropa 2020” nacionālā plāna izstrādi, 15.10.2010., http://ec.europa.eu/latvija/news/press_releases/2010_10_15_lv.htm
[4] Iepazīsies ar „Eiropa 2020” nacionālā plāna izstrādi, 15.10.2010., http://ec.europa.eu/latvija/news/press_releases/2010_10_15_lv.htm
[5] Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Rīga: LR Ekonomikas ministrija, 2010.gada jūnijs. 84.lpp.
[6] Lisabonas stratēģijas izvērtējuma dokuments, Brisele: Eiropas Komisija, 02.02. 2010. 3.lpp., http://ec.europa.eu/archives/growthandjobs_2009/pdf/lisbon_strategy_evaluation_lv.pdf
[7] Heritage Tim Getting Competative. In: E!Sharp. Brussels: European Commission, March-April 2010. p.12.
[8] „Atvērtās koordinācijas metode” (open method of coordination) balstās uz dalībvalstu sadarbību, kopīgi izvēloties sasniedzamos mērķus, regulāri izvērtējot padarīto un atzīmējot sekmīgākās un nesekmīgākās valstis (target setting, benchmarking, peer pressure). Atvērtā koordinācijas metode ir alternatīva tradicionālajai politikas veidošanai, izmantojot likumdošanu. Atšķirībā no likumdošanas piespiedu mehānismiem, jaunā metode balstās uz dalībvalstu savstarpēju koordināciju un uzraudzību politikas īstenošanā. Šīs metodes īpatnība ir tā, ka dalībvalsts nevar tikt sodīta par savu saistību neizpildi.
[9] Tilford Simon, Whyte Philip The Lisbon Scorecard X: The road to 2020. London: Centre for European Reform, 2010. pp. 10.-11.
[10] Eiropas Komisija pieņem 2011.gada stratēģiskās prioritātes, 27.10.2010., http://ec.europa.eu/latvija/news/press_releases/2010_10_27_2_lv.htm
[11] Heritage Tim Getting Competative. In: E!Sharp. Brussels: European Commission, March-April 2010. p.14.
[12] Building Europe’s economic future. Brussels: European Policy Centre, 01.01.2010., http://www.epc.eu/events_rep_details.php?cat_id=6&pub_id=1199&year=2010
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
Eiropas konkurētspēja – sapnis vai realitāte?