Foto: FredrikF
Tiesībsargs līdz šim ir izvairījies aktualizēt būtiskus cilvēktiesību jautājumus, kuros, visticamāk, negūtu sabiedrības atbalstu.
Pirms nepilna gada ievēlētais tiesībsargs Juris Jansons publiski ir bijis diezgan aktīvs – viņš ir aktualizējis dažādus jautājumus, piemēram, pavisam nesen – par elektrības tarifu aprēķināšanas pamatotību. Tomēr atklāts ir jautājums, vai tiesībsargs pievēršas
tām cilvēktiesību un valsts pārvaldes problēmām, kas patiesi Latvijā ir svarīgas un varbūt kāda no tām ir atstāta novārtā. Uz šo jautājumu mēģināšu atbildēt, apskatot un izvērtējot tiesībsarga publiski redzamās aktivitātes, jo pagaidām vēl nav izdots Tiesībsarga biroja gada pārskats.
Šaubas par Jansonu
Pirms tiesībsarga aktivitāšu vērtējuma mazliet ieskatīsimies priekšvēsturē, kā Juris Jansons nonāca tiesībsarga krēslā šā gada 3. martā, kad par viņu nobalsoja Saeimas vairākums. Pirms parlamenta balsojuma kandidātu izvērtēšana tiesībsarga amatam izvērsās nepieredzēti plaša. Abus kandidātus — ar cilvēktiesībām līdz tam nesaistīto juristu Juri Jansonu un tiesnesi, bijušo Tiesībsarga biroja juristi Anitu Kovaļevsku — iztaujāja ne tikai Saeimas frakcijas, bet arī plašs mediju un nevalstisko organizāciju (NVO) loks. Tas jau sākotnējā stadijā ļāva apzināt abu kandidātu stiprās un vājās puses.
Tiesībsarga kandidatūras izvēlei šajā reizē bija izšķiroša loma. Pēc visai pasīvās un sabiedrībā maz redzamās iepriekšējā tiesībsarga Romāna Apsīša darbības īpaši krīzes situācijā, kad vairāku sabiedrības grupu sociālās un ekonomiskās tiesības tika rupji pārkāptas, daudziem Latvijas iedzīvotājiem un arī politiķiem bija izveidojies viedoklis, ka Tiesībsarga institūcija ir nevienam nevajadzīga un budžeta līdzekļus tērējoša valsts iestāde. Tādēļ tieši no jaunā tiesībsarga darbības bija un joprojām ir atkarīgs, vai Tiesībsarga institūcija iegūs sabiedrības atbalstu un pastāvēs arī turpmāk, aizsargājot sabiedrību pret valsts varas patvaļu un nesamērīgu pamattiesību ierobežošanu.
Artūra Kuča videokomentārs
Kaut arī publiskajās diskusijās tiesnese Anita Kovaļevska demonstrēja gan ievērojami dziļāku izpratni par Tiesībsarga institūcijas būtību un uzdevumiem, gan viņai bija lielāka pieredze cilvēktiesību jomā, tomēr Saeimas deputātu vairākuma atbalstu guva opozicionāru Saskaņas centra izvirzītais tolaik Rīgas Slimokases likvidators Juris Jansons. Par viņa galveno plusu tika uzskatīta pieredze valsts pārvaldes darbā un spēja vadīt kolektīvu. Šī pieredze ir īpaši svarīga Tiesībsarga birojā, kurā kolektīva iekšējās nesaskaņas medijos nereti bija dzirdamas daudz skaļāk un plašāk nekā citas tiesībsarga aktivitātes. Taču lielākais mīnuss bija kandidāta padziļinātu zināšanu trūkumu par cilvēktiesībām, to saturu, piemērošanu un cilvēktiesību problēmu lauku Latvijā. Tieši pieredzes trūkumus cilvēktiesību piemērošanas jomā, izvairīšanās paust pretēju viedokli kandidātu iztaujājušo politisko partiju nostādnēm un minējumi par partiju savtīgām interesēm, atbalstot Jansona kandidatūru, lika šaubīties, vai viņa ievēlēšana spēs atdzīvināt un stiprināt Tiesībsarga institūcijas darbību.
Pārspēj Apsīti
Vērtējot Tiesībsarga darbības formu un salīdzinot to ar iepriekšējiem gadiem, Juris Jansons savu darbību ir uzsācis diezgan aktīvi. Kopš viņš šā gada 17. martā nodeva zvērestu Saeimai un uzsāka pildīt tiesībsarga pienākumus, ir pieņemta tiesībsarga darbības stratēģija turpmākajiem trim gadiem[ 1 ], notikušas vairākas tikšanās ar NVO pārstāvjiem un izveidota konsultatīvā padome par partnerattiecību tiesisko regulējumu. Tāpat tiesībsargs ir aktualizējis jautājumu par nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanu, tiekoties gan ar Finanšu ministrijas amatpersonām, gan vēršoties Ģenerālprokuratūrā par Valsts ieņēmuma dienesta amatpersonu rīcību un tādējādi apliecinot vēlmi efektīvi izmantot visas tiesībsargam likumā piešķirtās pilnvaras.
Sabiedrībā plašu rezonansi ir raisījušas tiesībsarga norādes par informācijas trūkumu, kas pamatotu Latvenergo noteikto jauno elektrības tarifu aprēķināšanas pamatotību, un tiesiskām problēmām ar fotoradaru izmantošanu un automašīnu riteņu bloķēšanu. Tiesībsargs ir arī publiski paudis gatavību griezties Satversmes tiesā, ja virknē viņa aktualizēto jautājumu atbildīgās valsts institūcijas nebūs gatavas mainīt savu praksi. Tāpat pozitīvi vērtējama arī Jura Jansona spēja apvienot un motivēt Tiesībsarga biroja darbiniekus, jo pēc viņa darbības uzsākšanas publiskajā telpā konflikti nav izskanējuši.
Iztērē sevi sīknaudā
Tomēr tiesībsarga darbā var saskatīt arī trūkumus un virkni neatbildētu jautājumu. Lai gan pozitīvi vērtējams tas, ka pēc formas Tiesībsarga aktivitāšu ir bijis daudz, kritiskāk ir vērtējama to saturiskā puse. Tiesībsarga izgaismoto cilvēktiesību problēmjautājumu loks ir visai fragmentārs. Piemēram, var uzdot likumsakarīgu jautājumu, vai fotoradaru izmantošana un automašīnu riteņu bloķēšana patiešām ir pašas fundamentālākās cilvēktiesību problēmas Latvijā, kurām tiesībsargam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība? Nenoliedzami, ka tiesībsargam ir jāreaģē uz ikvienu cilvēktiesību pārkāpumu, taču vismaz sākotnēji daudz efektīvāk būtu vērst uzmanību uz fundamentālo problēmjautājumu risināšanu, starp kuriem var minēt, piemēram, vardarbību ģimenē, bērnu tiesību aizsardzību, veselības aprūpes pieejamību, apstākļus ieslodzījuma vietās, formālismu policijas darbā, reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām, un virkni citu ne mazāk būtisku cilvēktiesību problēmu. Šo problēmu risināšanai ne vienmēr ir nepieciešams piešķirt papildus finanšu līdzekļus, bet būtu nepieciešams izstrādāt atbilstošu tiesisko regulējumu un mainīt līdzšinējo valsts institūciju praksi, ko tiesībsargs var ietekmēt vistiešāk.
Lai gan ir pieņemta Tiesībsarga darbības stratēģija, kas aptver virkni prioritāri risināmu cilvēktiesību problēmu un kalpos kā atskaites punkts tiesībsarga darbības izvērtējumam, publiskajā telpā ir izpalikusi informācija par konkrētām aktivitātēm, kuras būtu vērstas uz stratēģijā minēto mērķu sasniegšanu.
Tiesībsargs līdz šim arī vairāk koncentrējies uz problēmjautājumiem, kuros ir sagaidāms sabiedrības atbalsts, bet bijis atturīgs paust savu nostāju par to jautājumu loku, kuros sabiedrības nostāja ir pretrunīga. Piemēram, ir izpalikusi tiesībsarga nostāja par pēdējā laikā uzvirmojušajām starpetniskajām diskusijām par iespēju iegūt izglītību vidusskolās minoritāšu valodās un krievu valodas statusu. Tiesībsargs vismaz publiski ir arī izvairījies aktualizēt jautājumus, kuri, visticamāk, negūtu sabiedrības vairākuma atbalstu. Kā piemēru var minēt starptautisko cilvēktiesību aizsardzības institūciju ziņojumos gadiem ilgi norādīto problēmu uz apstākļiem Latvijas ieslodzījuma vietās. Tāpat jautājums par viendzimuma partnerattiecību juridisko statusu tika aktualizēts tikai pēc Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iniciatīvas. Skaidras pozīcijas paušana, pat pretēji sabiedrības vairākuma viedoklim, demonstrētu tiesībsarga gatavību darboties atbilstoši Tiesībsarga institūta būtībai un aizsargāt ikvienu Latvijas sabiedrības grupu, arī tos, kurus valsts vara un sabiedrības vairākums izliekas neredzam.
Vēl viens izaicinājums, ar ko agrāk vai vēlāk nāksies saskarties tiesībsargam, būs spēja īstenot visus Tiesībsarga stratēģijā noteiktos mērķus, ņemot vērā, ka iepriekšējos gados Tiesībsarga biroju ir pametusi virkne pieredzējušu cilvēktiesību ekspertu, kuri Tiesībsarga birojā strādāja no tā pirmsākumiem. Jaunā Tiesībsarga vadības un organizatoriskā pieredze nebūs pietiekama mērķu sasniegšanai, ja to nepapildinās komanda, kas profesionāli pārzina visu cilvēktiesību spektru. Taču to, vai esošās komandas kapacitāte būs pietiekama, lai profesionāli īstenotu Tiesībsarga stratēģijā noteiktos mērķus un vai tiesībsargs būs gatavs uzņemties iniciatīvu arī sabiedrībā pretrunīgi vērtētu cilvēktiesību problēmjautājumu risināšanā, rādīs jau tuvākie mēneši.